Klasiskā koučinga klients nonāk pie kouča brīdī, kad pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam vēl nemākam. Brīdī, kad pašu spēkiem izmēģinātās pieejas un metodes nestrādā, bet neko jaunu vairs neizdodas atrast. Bieži koučingu redz kā veidu, lai sasniegtu mērķus, kurus vēlamies, turklāt iespējami ātrāk un efektīvāk.
Kad pati pirmo reizi izmēģināju koučingu, man bija sajūta, ka tieku iedzīta stūrī. Visa mana būtība sacēlās pret pieeju “burkāns un pātaga”. Lai gan ļoti vēlējos sasniegt to, kas tajā brīdī bija aktuāls, veids kā to piedāvāja mans koučs, šķita pārāk straujš un sāpīgs. Tajā brīdī pieņēmu, ka koučings nav man. Pagāja tieši desmit gadi, kad esi mēģināju atgriezties pie koučinga kā metodes mērķu sasniegšanā. Un atkal jau vilšanās! Visas manas problēmas piedāvāja sasniegt caur darīšanu. Ja darīšu, iešu, plānošu, mēģināšu, - viss būs! Bet es jau darīju!
Brīžiem darīju vairāk kā bija manos spēkos. Visa mana darīšana mani iepriekš bija novedusi pie izdegšanas un depresijas. Vai tas nozīmēja, ka man nav lemts? Ka man koučings neder? Tā nevarēja būt un es sāku meklēt. Meklēt citas metodes, kā sasniegt mērķus veidā, kas der man. Un es atradu. 2017.gada sākumā devos uz Otavu Kanādā, lai Integral Coaching Canada apmācību centrā apgūtu integrālā koučinga metodi, kuru Latvijā līdz tam praktizēja tikai Žanete Drone.
Integrālā koučinga pamatā ir dinamiska personības attīstība, kas ar strukturētu un visaptverošu atbalstu palīdz klientam atrisināt sev svarīgu jautājumu un sasniegt noturīgu rezultātu. To sasniedz, palīdzot klientam atpazīt savas esošās pieejas izaicinājumus, ieraudzīt plašākas iespējas un uztrenēt nepieciešamās jaunās spējas.
Integrāls nozīmē “visu aptverošs, iekļaujošs”, “pilnīgs” un tā ir unikāla pieeja, kas klientu skata kā vienotu veselumu caur dažādām perspektīvām. Integrālā koučinga metodes pamati balstās Kena Vilbera integrālās teorijas pamatprincipos.
Tie ir tikai daži no pamatjautājumiem, kurus palīdzu risināt klientiem, lai katrs varētu kvalitatīvāk un pilnvērtīgāk piedzīvot savu dzīvi.
Integrālie personības izaugsmes treneri savā darbā izmanto dažādas perspektīvas, tai skaitā: eneagrammu, četrus realitātes uztveres kvadrantus un spējas katrā no tiem, spēju attīstības līnijas un spirāldinamikas apziņas līmeņus, tādējādi spējot atbalstīt klientu unikālā, tieši viņam atbilstošā, ļoti personīgā veidā.
Integrālais koučings ir piemērots cilvēkiem, kas jūtas apjukuši vai iestrēguši kādā sev svarīgā jautājumā vai mērķa sasniegšanā, un ir gatavi strādāt ar savas personības izaugsmi, lai sasniegtu iecerēto. Integrālā pieeja piemērota gan personīgai, gan profesionālajai attīstībai. Ieskatam daži no rezultātiem, ko var sasniegt ar integrālo koučingu:
Integrālā pieeja iekļauj tik daudz perspektīvu, ka to var izmantot, lai attīstītu daudzus cilvēka dzīves aspektus, kā piemēram:
Koučings var sekmīgi noritēt, ja klients atrodas neizmainītā apziņas stāvoklī un ir klātesošs koučinga procesā. Koučings nebūts piemērots, ja ir:
Te vispirms būtu nepieciešams kvalificēta terapeita darbs ar klientu.
Tikšanās vidēji notiek reizi 2 – 3 nedēļās. Kā būtisks nosacījums, iesaistoties integrālā koučinga programmā, ir klienta gatavība un apņemšanās veltīt attīstības programmai vismaz 15 minūtes katru dienu praktisko uzdevumu veikšanai un savu vērojumu pierakstīšanai koučinga dienasgrāmatā.
Detalizētāku informāciju par integrālo koučingu var skatīt https://www.integralcoachingcanada.com/ vai iegūt individuālās tikšanās laikā.
Fragments no metodes dibinātājas Džoannas Hantas (Joanne Hunt) publikācijas “Mūsu līdzšinējās esības ietveršana un pārspēšana” (tulkojums Žanete Drone):
Cilvēki visos laikos ir meklējuši kādu, kas palīdzētu tiem attīstīties un radīt pārmaiņas viņu dzīvēs – šamani, vecajo, skolotāju, garīgo līderi, ekspertu, konsultantu, terapeitu utt.. Pēdējo 20 gadu laikā šo nodarbju lokam pievienojušies arī kouči. Pieaugot ikdienas kompleksitātei, daudzi vēršas pēc atbalsta pie kouča, lai tiktu galā ar pretrunu starp to, kāda ir, un kādu tie vēlētos redzēt savu privāto un profesionālo dzīvi. Cilvēki uzmeklē kouču visdažādāko iemeslu dēļ, piemēram, lai attīstītu sociālās prasmes, lai dzīvotu autentiskāku dzīvi, lai kļūtu par labākiem vecākiem, lai veidotu veiksmīgāku laulību, lai dzīvotu veselīgāk utt..
Koučinga būtība ir palīdzēt klientam radīt noturīgas pārmaiņas viņa dzīvē un sekmēt viņa personīgo attīstību.
Tieši šis jautājums – kas tad patiesi, visdziļākajā būtībā ļauj cilvēkam panākt paliekošas pārmaiņas, tādas, kas nebeigtos līdz ar palīdzošās profesijas pārstāvja apmeklējumu pārtraukšanu, bija Džoannas Hantas un Loras Divainas (Laura Divine) dzinulis, radot integrālā koučinga metodi. Viņas ir bijušas aktīvas koučinga profesijas veidotājas un pārstāves kopš 1980. gadu beigām un sniegušas atbalstu patiešām ietekmīgu korporāciju augstākā līmeņa vadītājiem, taču, darot šo darbu, kā arī turpinot pašas savu personīgās izaugsmes ceļu, viņas atskārta, ka tradicionālās koučinga metodes ir nepilnīgas un fragmentāras, lai sasniegtu koučinga patieso mērķi.
Integrālā koučinga metodes stūrakmens, pirmkārt, ir Kena Vilbera (Ken Wilber) un Roberta Kegana (Robert Kegan) aprakstītais “Ietveršanas un pārspēšanas” attīstības modelis. Otrkārt, Kena Vilbera integrālā teorija, kas apraksta un integrē četrus realitātes kvadrantus, cilvēka attīstības līmeņus, līnijas, stadijas un cilvēku tipus. Treškārt, abu metodes autoru pašu unikālā dzīves ceļa pieredze.
Savā dziļākajā būtībā koučings ir par un ap pārmaiņām, to uzsākšanu, sasniegtā noturēšanu, lai tā rezultātā cilvēks kļūtu par sevis paša pilnasinīgāku, labāku versiju.
Tieši tas, kā attiecīgā koučinga metode uzlūko pārmaiņas – kā tās izraisīt un kā panākt to noturīgumu klienta dzīvē, ir būtiskākā atšķirība starp šīm metodēm. Katrai metodei ir savs uzskats, kā cilvēki aug, attīstās, integrē un notur jebko “jaunu” savā dzīvē.
Vieni uzskata, ka pārmaiņas iespējamas, cilvēkam fokusējoties uz savu iekšējo pasauli un atrodot ceļu atpakaļ pie sevis. Visas atbildes jau ir mūsos, tikai jāiemācās tās sadzirdēt, atraisot savu iekšējo gudrību. Kouča loma šajā pieejā ir palīdzēt klientam piekļūt viņa dziļumiem. Lai gan šī pieeja patiešām veicina piekļuvi cilvēka dziļumiem, paplašina redzesloku, veicina emocionālās inteliģences attīstību, spēju reflektēt, kas ir patiešām būtiski pārmaiņu procesā, tas nenozīmē, ka cilvēks būs spējīgs “pārtulkot” šo iegūto (vai atgūto) gudrību savā ikdienas dzīvē.
Otri uzskata, ka pārmaiņas iespējamas, rīkojoties mērķtiecīgi, uzstādot konkrētus mērķus un rīcības plānus, disciplinējot sevi un atskaitoties koučam. Ja nav rīcības, nav rezultātu, līdz ar to – nav arī pārmaiņu. Šīs pieejas atslēgas vārdi ir mērķi, rezultāti, plāni. Kouča loma ir palīdzēt klientam uzstādīt mērķus, sastādīt rīcības plānus un prasīt atbildību no klienta par to izpildi. Cilvēki patiešām bieži piedzīvo būtiskus panākumus, pielietojot šo metodi, taču tikpat labi var izrādīties, ka viņi kļuvuši atkarīgi no kouča entuziasma un motivētspējas, taču paši tā arī nav attīstījuši pašuzturošu kompetenci.
Trešie uzskata, ka pārmaiņas iespējamas, tikai mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem, gūstot jaunus ieskatus, pieredzi un radot kopīgu izpratni par lietām. Pārmaiņas nav iespējamas, iekams cilvēks nonāk kontaktā ar valodu un jēdzieniem, kas lauž viņa līdzšinējos priekštatus. Kouča loma ir būt sarunu un domāšanas partnerim, kurš atklāj klientam jaunas perspektīves, kas maina klienta uzskatus par realitāti. Šī pieeja palīdz klientam mācīties radīt kopīgu izpratni, intimitāti ar citiem, savu uzskatu paušanu, kā arī ļauj justies uzklausītam un saprastam, taču pastāv risks, ka cilvēks neiemieso savā dzīvē to, par ko tik dedzīgi runā šajās sarunu sesijās ar kouču.
Ceturtie uzskata, ka pārmaiņas iespējamas, klientam attīstot prasmes, kas palīdzētu labāk iekļauties sistēmā – organizācijā, ģimenē utt. vai arī mainot sistēmu, kurā tas atrodas. Kouča loma ir novērtēt klienta esošās spējas darboties konkrētajā sistēmā un palīdzēt tam apgūt trūkstošās zināšanas un prasmes. Klients mācās labāk izprast kontekstu, kurā viņš atrodas, kā arī to, kā veiksmīgāk ietekmēt sistēmu vai atklāt jaunas sistēmas, kas, iespējams, atbilst klientam daudz labāk.
Lielākā daļa koučinga metožu balstās vienā no šiem uzskatiem vai divu kombinācijā. Visas šīs pieejas ir pareizas, taču, pielietotas atsevišķi, nepilnīgas. Integrālā koučinga pieeja uzskata, ka, lai panāktu noturīgas pārmaiņas klienta dzīvē, koučinga programmai ir jāaptver visi četri iepriekš minētie aspekti – darbs ar klienta iekšējo pasauli, dziļumiem, kopīgas izpratnes radīšana par lietu kārtību, pasauli, jāpalīdz radīt jauni rīcības modeļi un jāievēro sistēmiska pieeja.
Lielākā daļa koučinga skolu fokusējas uz klienta rītdienu – kā sasniegt, iemācīties, paveikt vairāk rīt. Fokuss uz “rīt”, “vairāk”, “cits”, “nākamais” ir lielāks nekā uz klientu šeit un tagad. Tikpat svarīgi, cik mērķēt uz rītdienu, ir mēģināt rast atbildi uz jautājumu – kā es varu veselīgā veidā integrēt sevi savā šodienas situācijā, uzreiz, tagad? Kāpēc es fokusējos tikai uz nākotni? Kā būtu, ja es būtu pilnībā klātesošs savā dzīvē jau šodien? Veselīga, integrāla attīstība nozīmē līdzsvaru starp to, kas iespējams nākotnē un to, kas ir dots jau šobrīd. Veselīga līdzšinējā ietveršana un pārspēšana ir būtisks integrālā koučinga pamatelements. Integrālais koučings palīdz klientam nokļūt nākamajā esības punktā, atrodot tajā vietu arī esošās esības daļai.
Esošajai esībai ir sava struktūra, taču tā sākotnēji ir neapzināta klientam – klients noteiktā, automātiskā veidā uzlūko lietas, dzīvi, rīkojas un nepārtraukti pārliecinās, ka dzīve rit “pareizās sliedēs”. Kā tas ir raksturīgi lielākajai daļai sistēmu, tā turpinās cīnīties par savu eksistenci pat tad, ja jaunais esības veids klientam ir labvēlīgāks. Līdzīgi kā ar sirds transplantāciju – organisms cenšas to atgrūst, neskatoties uz to, ka tā nepieciešama, lai šo pašu organismu glābtu.
Integrālais koučings palīdz klientam efektīvi tikt galā ar dabisko pretestību pārmaiņām. Līdzšinējā esība savu spēku smeļas visas dzīves pieredzē – pateicoties tai mēs esam tie, kas mēs esam, tāpēc jebkurai attīstības programmai ir jāņem vērā šīs esības spēks un noturība. Integrālā koučinga metode respektē un izmanto daļu prasmju un “muskuļu”, ko līdzšinējā esība ir attīstījusi, taču tajā pat laikā tā pievērš lielu vērību tiem esošās esības aspektiem, kuri klientam liedz virzīties uz priekšu koučinga tēmā. Fokusēšanās vienīgi uz “gaišo” nākotni ļauj ieraudzīt tikai pusi no klienta realitātes un neņem vērā pamatīgo spriedzi, kas ik brīdi pastāv starp “mani šodien” un “mani nākotnē”.
Darbs ar klienta līdzšinējo esību ļauj viņam izprast, kāpēc viņš rīkojas tā, kā rīkojas, saka to, ko saka, un reaģē uz ikdienas situācijām tā, kā reaģē. Klients pats iemācās atšķirt, kas no līdzšinējā ir godājams un ņemams līdz uz jauno esību un kas ir tas, no kā viņš ir izaudzis, un kas liedz viņam piedzīvot pašam sevis autentiskāku, brīvāku, pilnvērtīgāku versiju. Integrālā koučinga metode palīdz klientiem izturēties pret savu līdzšinējo esību ar cieņu un līdzcietību, attīstot viņu kognitīvās, garīgās, morāles, emocionālās, somatiskās un starppersonu attīstības līnijas.
Klients uzsākt integrālā koučinga attīstības programmu, vēloties panākt pārmaiņas kādā savas dzīves aspektā. Koučs palīdz klientam saskatīt viņa līdzšinējo esību tajā un to, kādā klientam nepazinātā veidā tā ir palīdzējusi klientam līdz šim, taču arī to, kā tā traucē sasniegt to, ko klients vēlas. Tas ir pirmais solis, lai klients atsvabinātos no identificēšanās ar savu “zemāko” struktūru. Pēc tam koučs iepazīstina klientu ar viņa jauno esību, un klients identificējas ar šo jauno, “augstāko” struktūru. Ar konkrētu attīstības vingrinājumu ciklu palīdzību klients iemācās atpazīt un veselīgā veidā integrēt savu līdzšinējo esību un vienlaicīgi attīstīt jaunas spējas, lai nostiprinātu savu jauno esību. Strukturēta, integrēta attīstības procesa laikā klients pilnībā identificējas ar jauno esību, taču ir spējīgs izdarīt apzinātu izvēli attiecīgā situācijā likt lietā spējas, kas raksturīgas viņa iepriekšējai esībai. Šo attīstības procesu integrālā koučinga metode sauc par “ietveršanas un pārspēšanas” attīstības modeli.
Viens no integrālā koučinga metodes stūrakmeņiem ir subjekta – objekta teorijas pamatprincipi. Cilvēks dzīvo savu dzīvi no noteikta esības punkta – kā viņš raugās uz lietām, kā rīkojas un reaģē, un kā pārliecinās, ka dzīve rit “pareizās sliedēs” – taču neapzinās to. Tas viss vienkārši “ir” šis cilvēks. Viņš ir “akls” pats pret savu esību – viņš pats ir subjekts. Tā ir viņa būtība un viņš to nav spējīgs uzlūkot no malas kā objektu.
Attīstība kļūst iespējama, kad šis subjektīvais kļūst redzams un pacelts apziņas līmenī. Es pats kļūstu sev redzams. Tiklīdz tas notiek, es beidzot varu atdalīt savu identitāti no šī subjektīvā. Piemēram, es pamanu un vēroju savas domas un sajūtas, bet tās neesmu viss es, jo es vienlaikus esmu tas, kurš tās vēro. Parasti tas klientam rada spēcīgu atklāsmes, “klapju nokrišana” sajūtu. Programmas gaitā un pēc tās klients aizvien labāk spēj disidentificēties no savas līdzšinējās esības. Nostiprinot jauno esību, klients ir spējīgs atskatīties atpakaļ uz “veco sevi” un tā atribūtiem pilnībā kā uz objektu.
Visu Džoannas Hantas rakstu lasiet šeit.
Raksta autore: Rita Sprindžuka / Piesakies konsultācijai