“Izprotot nāvi, rodas dziļāka mīlestība pret dzīvi,”- Intervija ar Manīšu Džeimsu

Veļu laiks mums atgādina par tēmām, kuras ir bijušas, ir un, iespējams, būs aktuālas mūžīgi – piedzimšanu un nāvi. Dzimšanu nāves kontekstā un nāvi dzimšanas kontekstā.

Laikā no 2022. gada novembra līdz 2023. gada decembrim Latvijā norisināsies Manīšas Džeimsas četru moduļu apmācību programma (divi retrīti Latvijā un divi tiešsaistes moduļi), kas veltīta apzinātai dzīvei un nāvei “Dzīves fināla meditācija.” Tā ir paraudzīšanās uz nāvi no cita skatupunkta. Vairāk par programmu skati šeit: FINĀLA MEDITĀCIJA / ANTAR

Bet mēs, RETRITS.LV, pateicamies žurnālam TAKA un priecājamies tev piedāvāt sarunu ar Manīšu Džeimsu.

“Mēs visi esam ieradušies ar atpakaļceļa biļeti.” – Osho

Līdzko esam piedzimuši, kaut kur ir arī nāve, tā ir neizbēgama un ieprogrammēta, tomēr lielākajai daļai no mums saskare ar šo faktu šķiet biedējoša un nepieņemama; vai arī mēs vienkārši nevēlamies iedziļināties nāves nozīmē, kamēr esam aizņemti ar dzīvošanu.

2017. gada nogalē Latvijā ar praktisko semināru par dzīvi un nāvi - “Dzīve ar neizbēgamo” ciemojās Manīša Džeimsa (Maneesha James). 1974.gadā viņa satika indiešu mistiķi un garīgo skolotāju Ošo, šī tikšanās mainīja viņas dzīves uztveri, viņa piecpadsmit gadus dzīvoja un mācījās Indijā Ošo komūnā. Viņas garīgo meklējumu un dzīves pieredzes bagāža ir milzīga. Manīša ir fonda OSHO Sammasati līdzdibinātāja un sadarbības direktore, vairāku grāmatu autore, publiciste, psihoterapeite un hipnoterapeite, meditāciju vadītāja un dažādu prakšu izstrādātāja. Viņa strādā ar cilvēkiem uz nāves gultas un atbalsta tos, kuriem ir tieša saskare ar nāvi, sniedzot psiholoģisko un garīgo atbalstu (bijusi Annas Freidas nāves pārējas vecmāte), kolēģi un pacienti dēvē viņu par “pārejas vecmāti”.

Manīša ir dzimusi Austrālijā, šobrīd dzīvo Lielbritānijā, viņai ir 70. gadi. Pēdējos 20 gadus Manīša vada praktiskos seminārus un retrītus, kuros izmantojot plaša spektra meditācijas tehnikas un drošas prakses palīdz cilvēkiem izzināt ko tiem nozīmē nāve ārpus māņticības un baiļu ietekmes, atklājot, ka patiesībā dzīve un nāve nav nošķiramas, un ka mūsu attieksme pret nāvi tiešā veidā ietekmē to kā dzīvojam...

Manīša, jūs lielu daļu savas dzīves veltījāt apzinātas nāves iepazīšanai. Kāpēc, kā sākās šī interese?

1974. gadā satiekot Ošo un uzsākot dzīvi viņa meditācijas centra kopienā, es iepazinu jaunu veidu, kā izprast nāvi, un tas mani absolūti fascinēja. Mūsu komūnā, 28 gadu vecumā nomira mūsu draudzene, arī sanjasīns, un tas pirmo reizi mums lika aizdomāties, ka nāvei nav respekta pret cilvēka gadiem, tā atnāk arī pie jauniem cilvēkiem, tā var piemeklēt ikvienu no mums, jebkurā laikā un vietā. Mēs, komūna, pirmo reizi piedzīvojām nāvi, tādēļ arī Ošo mūs visus uzaicināja uz rīta diskusiju, lai izrunātu šo notikumu. Joprojām atceros Ošo sacīto, lai gan tas notika pirms daudziem gadu desmitiem.

Viņš teica: „Es zinu, ka jūsu sirdis ir skumjas un smagas, un tas ir dabiski. Es vēlos, lai jūs iemācītos sajust dziļāk par dabisko un ierasto. Es vēlos, lai jūs iemācītos svinēt nāvi un svinēt dzīvi. Reiz arī es miršu un vēlos, lai jūs svinētu manu aiziešanu no šīs pasaules.”

Viņš mums atklāja, kā skaisti nosūtīt aizgājušā cilvēka dvēseli, un tā kā atradāmies Indijā, mēs novietojām mirušo tradicionālā vietā, kur hinduisti kremē aizgājušā cilvēka ķermeni. Ošo mūs visus aicināja dziedāt, dejot, izrādīt šai dvēselei mīlestību un laimi. Tas bija fantastiski!

Meitenes brālis arī bija sanjasīns un piedalījās šajā ceremonijā. Mēs gan nesekojām hinduistu tradīcijām, taču šajā ceremonijā to ievērojām, mirušās meitenes brālis aizdedzināja uguni, pēc tam apstaigāja viņas bēru paliktni. Tur bija simtiem mūsu komūnas cilvēku, oranžos tērpos, visi gariem matiem, pat puiši, kā bija ierasts 70. gados. Mūziķi atskaņoja tīkamu mūziku, un mēs dejojām. Šī ceremonija bija spēka pilna un neaizmirstama – oranžās liesmas un mūsu oranžās krāsas apģērbs. Atceros, cik man tas viss bija neparasti – dejot un būt laimīgai cilvēka bērēs. Es biju ļoti respektabla medmāsa, bet šeit dejoju bērēs, bet tas šķita pareizi un skaisti.

Es nācu pie atziņas, ka tad, kad esam noskumuši kāda mums tuva un mīļa cilvēka nāves gultas, tas nav viņa dēļ, bet gan mūsu pašu dēļ. Mēs saprotam, ka tas ir mūsu zaudējums un ka mūsu dzīve paliks tukšāka bez šī cilvēka.

Ošo mums skaidroja, ka vajag atstāt savas sajūtas malā, jo tas ir šī cilvēka brīdis, tāpēc jāļauj viņam aiziet ar prieku, darot zināmu, ka viņš ir mīlēts un ka jūs sūtāt savu svētību viņam. Mums ir svarīgi saprast, ka tie, kuri mīl šo cilvēku, nedrīkst lūgt viņu neaiziet, jo tā nav traģēdija. Tas ir patiešām skaisti – būt spējīgam svinēt kāda nāvi.

Tad nolēmāt piedzīvotās atklāsmēs padziļināti pētīt?

Ar šīs savas pieredzes palīdzību, kā arī daudzu gadu garumā dzirdot Ošo stāstām par viņa izpratni, kas ir nāve un ko nozīmē mirt, es kļuvu arvien vairāk ieinteresēta šajā tēmā. Es esmu arī psihoterapeite, es vēlējos cilvēkiem parādīt, ka ir arī citādāks veids, kā atstāt šo pasauli, ka mēs, iespējams, esam pārņemti ar mūsu sabiedrībā valdošajiem uzskatiem un aizspriedumiem, un varbūt tiem nav tādiem jābūt.

Paraugoties apkārt, piemēram, uz dabu rudenī, ir manāmas skaistas krāsainas lapas, un tas ir tā, it kā daba būtu uzvilkusi savu svinību tērpu, pirms viss atkal nomirst. Varbūt mums no tā ir kaut kas jāiemācās, jāsaprot? Daba ir kļūdījusies, vai arī mēs esam? Kā psihoterapeite un meditatore, kas tagad vada seminārus un strādā individuāli ar cilvēkiem, es palīdzu cilvēkiem saprast viņu uzskatus, māņticību, bailes, pieķeršanos – visu, kas stājas ceļā, lai mēs varētu būt atvērti nāvei un attiecīgi arī dzīvei. Ir fantastiski apzināties, ka varam mainīt savu attieksmi, ka mums nav jābaidās no nāves.

Jums ap roku ir aproce, kas Anglijā pazīstama ar nosaukumu „iepriekšējs lēmums”. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par jūsu lēmumu, kas saistīts ar šo aproci.

Organizācija, kas atrodas Anglijā, Austrālijā, Amerikā un arī citās valstīs, ir izstrādājusi mediķu brīdinājumu. Amerikā to sauc par dzīvotgribu, Anglijā tas ir pazīstams kā „iepriekšējs lēmums”, citās valstīs tam ir piešķirts cits vārds. Tas ir juridiski saistošs dokuments, kurā jūs iekļaujat savas vēlmes mediķiem jūsu miršanas laikā, kā arī tad, kad jūs vairs nebūsiet spējīgs sazināties. Es vēlos iespēju jau iepriekš pieņemt lēmumu par savu likteni, jo, ja man nebūtu šī aproce un mani atrastu bezsamaņā kaut kur uz ielas vai mājās, valstīs, kuras ir pieņēmušas šo juridiski saistošo dokumentu savā sistēmā, mediķiem būtu juridisks pienākums sākt mani atdzīvināt, bet es nevēlos tikt atdzīvināta.

Es uzskatu, ka tā ir ļoti traumējoša pieredze ķermenim. Ja tas ir mans laiks, lai pamestu šo zemi, un mana apziņa ir gatava iet, tad ir jāiet, nevis jāpakļaujas cilvēkiem, kas mani velk atpakaļ, nezinot, uz kādu dzīvi. Pastāv taču iespēja, ka mana apziņa būs traumēta vai arī es kļūšu kļūt par invalīdi. Un tie nav vienīgie iemesli, kāpēc es nevēlētos, lai mani atdzīvina – man ir 70 gadu, man ir bijusi fantastiska dzīve, un katra diena man ir kā bonuss.

Es jūtos gatava, aiziet kad vien mans laiks būs pienācis – tas varētu būt rīt vai pēc 20 gadiem. Es jūtos gatava un varu tikai teikt lielu paldies par šo brīnišķo ceļojumu. Tāpēc nevēlos, lai mani atdzīvina.

Mediķiem ir juridisks pienākums pārtraukt cilvēku atdzīvināšanu, kad viņi redz, ka tam uz rokas ir šī aproce. Viņi ir apmācīti meklēt šīs aproces. Aproces iekšpusē ir tālruņa numurs, uz kuru jāzvana, lai sazinātos ar Medicīnas trauksmes fondu. Sazvanot šo fondu, mediķiem ir jānosauc aproces īpašnieka vārds un numurs, kas tiek izmantots, lai atrastu dokumentu, kurā esmu iekļāvusi vēlmi netikt atdzīvinātai, un viņiem ir legālas tiesības ļaut man nomirt. Man ir rokassprādze, jo vēlos nomirt apzināti. Lūk, šī tēma ir darba kārtībā, strādājot arī ar citiem cilvēkiem, tā ir tā praktiskā daļa. To var saukt par kontroli pār fizisko aspektu – pār to, kā jūs mirstat. Es valkāju šo aproci visu laiku, neatkarīgi no tā, ko daru, jo, protams, tas var notikt jebkurā brīdī.

Kādas prakses jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas satuvināties ar ideju par pilnvērtīgas dzīves dzīvošanu, arī apzinātu miršanu?

Es aicinu visus pierast pie domas, ka nāve ir realitāte. Lielākā daļa no mums uzvedas kā strausi – ieliekam galvu smiltīs, lai neredzētu lietas, no kurām baidāmies. Tas patiesībā padara mūs tikai neaizsargātākus, jo tādā veidā cenšamies sev iestāstīt, ka ar mani nekas tamlīdzīgs nenotiks. Rezultātā esam pilnīgi nesagatavoti tam, kas mūs apdraud.

Es ieteiktu cilvēkiem apzināties, ka mēs katrs reiz nomirsim, jo neatkarīgi no tā, vai to apzināmies vai nē – tas notiks. Pajautājiet sev, ko es varu darīt, lai tad, kad pienāk mans laiks, es nebūtu sāpju un baiļu pilns?

Vispirms – jādzīvo tā, lai tad, kad pienāks tavs laiks, tevi nemāktu sirdsapziņas pārmetumi par to, ka tomēr neesi kādam pateicis, ka mīli viņu, vai arī savas dzīves laikā paguvis izdarīt to, ko vēlējies. Tāpēc jāmēģina dzīvot apzinātāk katru dienu, lai būtu šī skaidrība par to, kā vēlies izmantot savu atlikušo laiku. Ja tev ir dzīves sapnis – neatliec to uz vēlāku laiku, realizē! Tas ir tavs sapnis. Dzīvo pēc iespējas pilnvērtīgāk, mīli pēc iespējas vairāk. Par šīm lietām visvairāk esmu dzirdējusi no cilvēkiem, kuri guļ ir uz nāves gultas un atzīst, ka tikai tagad sapratuši – mīlestība ir vissvarīgākais šajā dzīvē. Tāpēc mums jāuzdod sev jautājums: vai esam mīlējuši, vai esam devuši no sirds, vai esam pieņēmuši mīlestību?

Un meditējiet, jo meditācija ir tuvākā aktivitāte miršanai. Vairums cilvēku mirst ar ciet acīm, un, gluži kā meditācijā, mēs virzāmies no ārpasaules uz iekšējo pasauli – vietu, kurā mēs nonākam, meditējot un mirstot. Mums vajadzētu atstāt malā uztveri par sevi kā par ķermeni, par visiem mūsu sasniegumiem kā personībai, par mūsu panākumiem un mūsu neveiksmēm. Tās ir dažas lietas, kas kopīgas gan meditācijā, gan arī miršanā. Mums jāiemācās relaksēties, pat ja cīnāmies ar nāvi, līdz beidzot mums jāpamet mūsu ķermenis. Meditējot un mirstot, mēs kļūstam ļoti pasīvi. Mūsu elpošanas ritms palēninās gan miršanā, gan meditācijā, jo šie procesi ir ļoti dziļi. Mūsu elpa var apstāties uz vairākām sekundēm un pat minūtēm, gluži kā tas notiek mirstot.

Šie abi procesi ir pat ļoti līdzīgi, tādēļ meditācija ir lielisks veids, kā izmēģināt un atkārtot miršanu, un interesanti ir tas, ka daudzi cilvēki izjūt lielas bailes no meditācijas, jo viņi neapzināti baidās no nāves. Daudziem cilvēkiem ir grūtības gulēt, jo arī miegs ir līdzīgs miršanai. Daudziem arī bail no mīlestības, no intimitātes, kas tiek piedzīvota, saplūstot ar citu, jo arī tas ir mazliet kā nāve. Bailes izjust mīlestību, bailes no seksa, jo tas nozīmē palaist visu vaļā un saplūst vienam ar otru.

Tātad sagatavošanās – dzīvo pilnvērtīgi, lai nebūtu nožēlu. Meditē, lai iepazītu iekšējās pasaules ceļu arī kā telpu, ieejot vienprātībā un klusumā. Apzinies šīs telpas skaistumu, kur tu esi kas vairāk nekā tikai ķermenis, lai tad, kad pienāks tavs laiks un tev būs jāsāk virzīties uz iekšpasauli, tu nebūtu nobijies. Iepazīsties ar šo ceļu, esi kā viens ar viņu, atceries, ka reiz jau esi to izpētījis ar meditācijas palīdzību.

Kā būtu jāmeditē, lai atbrīvotos no bailēm un sagatavotu savu apziņu nāvei?

Ošo ir skaidrojis daudzus veidus, kā tikt galā ar bailēm. Kad mēs izjūtam bailes, fizioloģiski tā ir auksta, saspiesta telpa, salīdzinot ar dusmām, kad telpa paliek karsta, smacējoša un bez gaisa. Kad esam iemīlējušies, mēs atrodamies paplašinātā telpā, kurā mīt siltums. Tā ir ekspansija, tas ir maigums, atvērtība, un mūsos ir enerģijas plūsma, bet baiļu gadījumā šī enerģija ir noslēgta.

Viens no daudziem risinājumiem baiļu izjūtām – tā vietā, lai censtos noskaidrot baiļu iemeslu, iestāstīt sev, ka nevajag baidīties, pūlēties tās apspiest vai izturēties tā, it kā bailes neeksistētu, vajag saprast, ka tā ir enerģētiski saspiesta telpa, un vienkārši ieviest sevī mīlestības enerģiju.

Piepildi savu sirdi ar mieru, lai miers ir mīlestība, novedot apziņu uz sirdi.

Ja jūties nobijies un nezini, kā praktizēt sirds meditāciju, atceries kāda sev tuva un mīļa cilvēka seju, tā cilvēka klātbūtni vai kādu, kurš tevi mīl bez nosacījumiem (piemēram, vecāki vecvecāki, vai pat tavs suns), lai enerģija sāk plūst, nonākot maiguma un mīlestības telpā, kas liek bailēm norimt. No fizioloģijas viedokļa mēs nevaram saspiesties un paplašināties vienlaikus – tas nav iespējams. Tāpēc, jo vairāk mēs mīlam, jo mazāk iespēju un vietas ir bailēm. Šī ir vēl viena apziņas sagatavošanas daļa miršanai mūsu ikdienas dzīvē – būt vairāk šajā mīlošajā telpā, liekot lietā metodi, kurā izstarojam mīlestību it visam un jebkam. Pat ejot pa ielu, nosūtiet savu mīlestību ikvienam un it visam, ko redzat – kokam, sunim, laternas stabam, ziediem...

Protams, nebūs zināms, vai šis koks vai suns saņem jūsu sūtīto mīlestības enerģiju, taču svarīgi ir tas, ko tas dara ar jums. Tā ir laba mīlestības izraisīšanas un vairošanas metode. Daudzi no mums dzīvo vieni, un būs cilvēki, kas to izmantos kā iemeslu, lai neizraisītu mīlestību, taču šāda veida meditācijā mums nav nepieciešams kāds īpašs cilvēks – ikviens un it viss var būt mūsu mīlestības saņēmējs.

Ko jūs ieteiktu speciālistiem, kas strādā ar cilvēkiem, kuri guļ uz nāves gultas, vai arī ja ģimenē kāds ir smagi slims un ir skaidrs, ka tuvojas nāve? Kā sagatavoties?

Es ieteiktu viņiem būt emocionāli spēcīgiem. Būt patiesiem un ideālā gadījumā, lai ģimene varētu pavadīt laiku kopā ar savu mīļoto cilvēku bez speciālistu klātbūtnes šajā intīmajā brīdī. Šis ir visapbrīnojamākais intīmais moments, kāds jums būs ar mīļoto cilvēku, lai jūs ne tikai pārdzīvotu to, kam viņš iet cauri, bet arī atrastos viņam blakus – viņa, nevis sevis dēļ. Ir svarīgi, ka neesat aizrāvies savās ciešanās un bailēs, jo tas neļauj būt patiesi klātesošam un atbalstīt viņu šajā brīdī.

Iepazīstieties ar visu fenomenālo, ar nāvi; apzinieties, kā jūs jūtaties saistībā ar nāvi, ja patiesi vēlaties būt ar savu tuvinieku. Ideālā gadījumā vajadzētu arī vadīt viņu meditācijā. Būtu ideāli, ja jūs spētu viņam izstāstīt un atklāt, ka nāve un tas, kas ar viņu notiek, ir dabiski – tā nav kļūda, tā ir daļa no dzīves, un iedrošināt viņu iet šo ceļu apzināti un ar pateicību par visu, ko dzīve devusi. Šim atbalstam vajadzētu ietvert sevī arī to, ka mirstošais cilvēks var atvērties un izrunāties ar jums, skaidrojot savas bailes un nožēlas. Iespējams, varat pat uzrakstīt vēstules tiem, kam šis cilvēks vēl kaut ko grib pateikt – kaut ko tādu, ko nav paguvis pateikt agrāk. Ir vairāki veidi, kā cilvēkam var palīdzēt šādā situācijā.

Mūsu mājas lapā ( www.oshosammasati.org ) ir atrodama speciāla sadaļa aprūpētājiem.

Kāda ir jūsu līdzšinējā pieredze saistībā ar nāves un dzīves ceļojumu?

Tā kā es biju medmāsa, esmu pieņēmusi to, ka cilvēki mirst. Jau daudzus gadus esmu meditatore un, kad mana interese par nāvi pieauga, es sapratu Ošo sacīto, jo tā bija arī mana pieredze, apzinoties, cik meditācija ir līdzīga nāvei. Ikdienā meditējot, es biju šajā ceļojumā uz iekšpasauli. Pēc tam, jau kā psihoterapeite, es spēju attīstīt sevī prasmes, lai varētu būt ar cilvēkiem. Es to pieņēmu sevī un esmu dzīvojusi ļoti pilnvērtīgi, tāpēc turpinu vadīt savu dzīvi apzināti, katru dienu smeļoties prieku no tās. Man ir bijusi pieredzes bagāta izglītība, ko tālāk nododu citiem cilvēkiem.

Ikvienam ir savs unikālais ceļojums dzīves laikā, bet man šis ceļojums ir bijis fantastisks. Jo vairāk es saskaros ar nāvi savā darbā un dalos ar zināšanām, jo klātesošāka esmu savā ikdienā un jo lielāka ir mana pateicība par katru dienu, kas man dāvāta uz šīs zemes. Tas palīdz dzīvot daudz pilnvērtīgāk. Un tā ir pieredze, kuru gūst katrs, kas piedalās šajos semināros.

Mūsu prāts mums saka: „Ja es skatīšos uz nāvi, tas viņu pietuvinās”, bet patiesība ir tāda, ka, tiklīdz jūs sākat skatīties nāvei acīs (kā tas notika ar mani), jūs sākat izjust dzīvi daudz bagātīgāk.

Kādi, pēc jūsu vērojumiem, ir vislielākie šķēršļi nāves pieņemšanai un apzinātai nāvei?

Bailes, pārpratumi un uzskati. Piemēram, bailes no elles, kas izveidojās kristietībā. Tātad apzināties māņticību, ticību un bailes savas dzīves laikā ir ļoti būtiski – ir ļoti smagi atrasties uz nāves gultas un saprast, ka neesi pilnībā izdzīvojis savu dzīvi. Bailes no iesaistīšanās ar nezināmo. Bailes no izzušanas, bailes atstāt visus tos, kurus mīlam, bailes no tumsas un fiziskām sāpēm. Eksistē tik daudz baiļu! Es uzskatu, ka bailes visās to izpausmēs, kā arī fiziskās sāpes, visticamāk, ir vislielākie izaicinājumi kādam, kurš mirst.

Taču ir svarīgi pievērst uzmanību šīm bailēm – ar konsultanta vai psihoterapeita palīdzību, ideālā gadījumā būtu labi, ja jūs vēlētos doties pie kāda, kas ir meditators un psihoterapeits un kas strādā ar nāvi. Es ieteiktu pieredzes izpēti, nevis tikai došanos uz semināriem par nāvi, jo tas jums nepalīdzēs. Tai jābūt jūtamai pieredzei, jo, kad mirsim, mūsu teorētiskās idejas nebūs noderīgas, taču, ja praktizēsim nāvi (piemēram, ar meditācijas palīdzību), mēs patiešām kaut ko zināsim un tas patiesi palīdzēs atbalstīt kādu, kurš mirst.

Kādas ir cilvēka vislielākās nožēlas, aiziešanas laikam pienākot?

Tas, ka dzīve nav nodzīvota pilnvērtīgi. Es atceros dažas mirstošas sievietes, kuras teica, ka nekad nav atradušas to īsto vīrieti, un tādēļ pauž nožēlu par to, ka viņām nav bijis attiecību un līdz ar to arī bērnu. Tas vairāk domāts par mīlestību un nevis indivīdu intimitāti

Sabiedrībā nāve tiešām ir tabu tēmu – kaut vai, palūkojoties, kā bieži vien vecāki melo bērniem, kad nomirst mīļdzīvnieks vai kāds tuvs cilvēks. Ko jūs ieteiktu šajā sakarā? Vai ir kāds vecums, kad par nāvi runāt?

Mums vajadzētu izglītot bērnus jau no skolas sākuma, jo tas parasti ir laiks, kad bērni sāk izrādīt interesi un uzdot jautājumus par nāvi. Kad bērns būs gatavs šādai sarunai, viņš uzdos jautājumus, un ir svarīgi, lai mēs spētu pārdzīvot bailes par bērna aizskaršanu vai apbēdināšanu, sakot patiesību. Bērni ir atvērti un elastīgi, viņiem nav pagātnes vēstures atšķirībā no mums – bērni ir nevainīgi, un, kad viņi jautā, kas ir nāve, mēs varam to skaidrot, piesaistot uzmanību dzīvai puķei un mirušai puķei.

Visam, kas ir dzīvs, ir dzīve – tas pilnībā uzplaukst un, kad pienāk viņa laiks, nomirst. Ir ideāli izmantot dabu kā dzīvības un nāves piemēru, jo tā nav mūsu pašu ticība, tas ir redzams – bērns to var saskatīt un analizēt. Tā ir kopīga pieredze dzīvē. Bērns skumst, kad nomirst viņa suns, un tas ir dabiski. Jūs varat raudāt kopā ar bērnu un teikt: „Es nezinu, kāpēc tā notiek, mīļum, reizēm tā notiek, tas tā vienkārši ir.”

Cik skaisti ir būt atvērtam. Ja bērns jautā: „Vai tās ir beigas?”, jūs varat atbildēt: „Tā izskatās, bet es nezinu.” Tā ir mistērija. Un dzīvē ir arī citas mistērijas, piemēram, mīlestība, iemīlēšanās un tas, kā saule aust ik dienu. Es domāju, tas būtu lieliski, ja vecāki varētu godīgi atbildēt. Vecākiem nav vienmēr jābūt gatavai atbildei, ko sniegt bērnam uz katru viņa uzdoto jautājumu. Tas būtu ideāli, ja vecāki spētu godīgi pateikt: „Es nezinu, mīļais!”, kad uz jautājumu, ko uzdevis bērns, acumirklī nav atbildes. Protams, mamma var izskaidrot ļoti daudzas lietas, bet ir svarīgi saprast, ka dzīvē pastāv arī nezināma dimensija.

Ko jūs vēlētos novēlēt sarunas lasītājiem?

Es vēlos aicināt jebkuru lasītāju, kuram ir kaut neliela interese, „izdarīt lēcienu”, izvērtēt savus dzīves sapņus un īstenot tos, attīstīt savas attiecības ar dzīvi un nāvi, jo nāve nav tāda, par kādu to pataisa. Mēs esam absolūti pārpratuši nāvi un tās nozīmi. Kā meditatore ar 40 gadu stāžu un kā psihoterapeite, kurai bijusi plaša un bagātīga pieredze – gan personīga, gan, strādājot ar cilvēkiem –

gribu jums novēlēt raisīt sevī mīlošu enerģiju un piepildīt savu sirdi ar mieru un mīlestību.

Intervijas pirmpublikācija žurnālā TAKA (2018. g.)

Sagatavoja: Liene Klementjeva, Endija Lasmane