Jaunā laika bērni. Kā viņi jūtas? Saruna ar auriku

Šie bērni patiesi ir citādi. Viņi redz pasauli savādāk kā ierasts. Mēs, pieauguši cilvēki, strādājam ar sevi, paplašinām apziņu, kasām traumas kārtu kārtām no sevis nost, saprotot un jūtot, ka pa vecam vairs nav iespējams. Pa vecam vairs neder. Pa vecam mēs nejūtamies labi. Pa vecam nav pa īstam…

Bet jaunie bērni jau piedzimst ar citu izpratni un pasaules redzējumu. Bez gadu tūkstošiem ilgi gēnos iekodētām un tālāk padotām programmām, kas liedza dzīvot autentisku, laimīgu dzīvi. Ar priekšstatu par nākotnes pasauli, kurā cilvēce dzīvos mīlestības enerģijā, labestībā un iejūtībā viens pret otru.

Kopš cilvēks ir kļuvis gana apzināts, tas saprot, ka mēs neesam tie, kas varam mācīt bērnus. Mēs esam tie, kas mācāmies caur bērniem. Jaunie bērni uz Zemes nāk ar jaunām zināšanām, bet caur gēniem tie saņem novecojušu informāciju un piedzimst pasaulē, kas nesaskan ar viņu būtību. Jo pasaule jau vēl ir vecā. Pārmaiņu process nav izdarāms ar vienu klikšķi, tam ir vajadzīgs laiks. Un tikai likumsakarīgi, ka bērns konfliktē ar pastāvošo kārtību. Bērnu vēlmes nav virspusējas kaprīzes, - tās rodas no viņu patiesības, no būtības, no interesēm, kuras bērni sevī jūt.

Ja vecāks nav ar atvērtu apziņu, bet dzīvo, rokām kājām ieķēries vecajos modeļos, viņam savu bērnu saprast būs grūti un tas mācīs bērnam to, ko par pasauli ir zinājis līdz šim. Kā izdzīvot, kā “pareizi” dzīvot. Bet tas viss ir novecojis un mūsu bērniem vairs nenoderēs.

Kā ir būt jaunajam bērnam vecajā pasaulē, jautāju Aurikai*

Kad sāka dzimt jaunie bērni?

Cita veida dvēseles nāk uz Zemi no Otrā pasaules kara beigām. Tā pasaule, kuru dēvējam par moderno pasauli, sākās ar puķu bērniem, kas pilnībā sagrāva vecās vērtības. Viņiem sekoja sešdesmitajos gados dzimušie zilā stara cilvēki, kas ir savās izpausmēs maigāki, vairāk vērsti uz zināšanām un mīlestību. Septiņdesmito gadu otrā pusē, astoņdesmitajos gados parādījās indigo bērni. Indigo bērni ir cīnītāji ar ļoti izteiktu taisnīguma un godīguma sajūtu, kategoriski nepieņem liekulību un to, kam neredz jēgu. Aptuveni deviņdesmitajos gados sāka dzimt kristāliskie bērni – dvēselē ļoti dziļi, ļoti maigi.

Šie bērni mēdz vēlu sākt runāt, jo viņiem ir spēcīgas telepātijas spējas un runāt nav vajadzības. Viņi ir ļoti trausli, mīļi un tuvi dabai, viņiem mēdz būt alerģijas, asi reaģē uz izmaiņām vidē. Šie bērni dzimst tikai tiem, kas paši ir indigo bērni, jo viņiem ir vajadzīga milzīga aizsardzība.

Nākošā paaudze ir varavīksnes bērni. Dzīvespriecīgi cilvēki, kas dzīvo savā pasaulē. Nekam nepakļaujas. Viņiem ir dziļi personiska atskaites sistēma un ārējā pasaule, vecāki, nesaprot, pēc kādiem kritērijiem viņi orientējas. Kādēļ kādreiz viņi saka jā, bet kādreiz par to pašu lietu nē. Šiem bērniem ir izteikta imunitāte pret ārējās pasaules ietekmi. Viņi no dzīves ņem to, kas viņiem sagādā pozitīvas izjūtas.

Divtūkstošajos gados (pēdējā desmitgade – aut.) sāka dzimt dimanta bērni, par kuriem vēl nevar izdarīt secinājumus, jo viņi vēl ir mazi. Daudzi bērni, kas tagad ir uz Zemes, ir šeit iemiesojušies pirmo reizi, tādēļ dzimst ģimenēs, kur nav materiālās un finansiālās problemātikas. Bet viņi var dzimt arī nelabvēlīgās ģimenēs, kurās ienāk kā skolotāji.

Jaunos bērnus mēdz dēvēt arī par talantīgajiem bērniem. Viņi visi kādā jomā ir talantīgi. Varbūt klasiskajā izglītības sistēmā šis talants neizpaužas, toties bērnam ir spēcīgs sirds aicinājums. Lai arī katram vecākam savs bērns ir īpašs, vecāki jūt, ja bērns ir citādāks un, lai arī nevar to racionāli paskaidrot, neviens to nevar apstrīdēt. Dvēseles viena otru atpazīst. Ja ģimenē vibrāciju ziņā nav rezonanse, saskaņa, var būt arī tā, ka to jūt tikai viens no vecākiem.

Vai šīs dažādās dvēseles, indigo, kristāliskie, dimanta bērni, šobrīd dzimst arī vienlaicīgi?

Katra nākošā paaudze varētu ietvert sevī iepriekšējās paaudzes īpašības. Bet pateikt, vai viņi var vai nevar dzimt, nevaru, jo – smalkajā plānā tādu robežu nav kā fiziskajā realitātē, kur var pāršķirt kalendāra lapu.

Nav arī prātīgi nolemt, ka “mans bērns ir kristāliskais bērns”, - tas sašaurina bērna attīstības iespējas. Jo tad skatāmies uz viņu kā uz tādu. Varbūt tādēļ daudzos gadījumos izdevīgāk un drošāk, ja vecāki nezina, “ar ko viņiem darīšana.” Ja vecāks pats ir stabils savā pašizjūtā un zina, kas ir viņš pats, tad var arī pieņemt un neierobežot savu bērnu. Bet ja vecākiem ir tendence savas personīgās problēmas risināt uz bērnu rēķina, - par sevi viņi nekā nezina, bet par bērnu gan grib dabūt visādas “etiķetes”... Bet kādēļ tev vajag zināt? Ko tas mainīs tavās attiecībās ar bērniem? Ja cilvēkiem šīs informācijas un zināšanu nav, varbūt viņš tai arī nav gatavs.

Kādreiz pati meklēju bērnu uzvedības traucējumu cēloņus bērnos un domāju, ka man viņiem noteikti jāpalīdz un būšu slikta, ja neaizvedīšu viņus uz smilšu terapiju. Tagad tas ir kardināli mainījies un savā pieredzē redzu, kā mainās bērns, ja strādāju pati ar sevi, un to, kas “paceļas” bērnos, risinu caur sevi.

Kā dzīvot bērnam pasaulē, kur viņš tiek vests pie psihologa, bet vecāka apziņa nav tik plaša, lai justu, ka ar bērnu viss ir kārtībā, bērns mēģina izpaust savu būtību, bet vecāks nav tam gatavs.

Ja vecāks tam nav gatavs, tad bērns, būdams daļiņa no viņa ķermeņa un arī enerģētiskā lauka, pielāgojas vecākam. Bērns atspoguļo vecākus. Ja vecāks nav spējīgs redzēt vairāk kā psihologu un uzvedības traucējumus, tad viņš to arī dara. Bērns iet cauri lietām tā, kā vecāks tās redz.

Bērns savus vecākus ir izvēlējies. Viņš nācis pie vecākiem arī tādēļ, lai kopā izietu arī negatīvo pieredzi. Negatīvā pieredze ir vajadzīga, jo bez tās nevar tikt pie pozitīvās. Kad rodas “problēma”, vecāks sāk aizdomāties un rodas iespēja kaut ko mainīt. Kamēr nav problēmas izjūta, nav jautājuma, iespējas kaut ko mainīt arī nav.

Tie vecāki, kas ir piedzīvojuši šo pārmaiņu, – es mainīju un mans bērns man atbildēja, - runājot ar citiem vecākiem un daloties savā pieredzē, var viens otram palīdzēt. Starp vecākiem ir ļoti dažādu profesiju cilvēki, skolotāji, psihologi, kas var veidot dažādas mācību, interešu grupas. Tai ir jābūt vecāku iniciatīvai, - sākumā uz draugu bāzes, kuriem ir līdzīga problemātika, dažādas zināšanas un viens ar otru var dalīties. Caur formālajām attiecībām tas nemainīsies, caur neformālajām gan. Sarunās ar izglītības sistēmas pedagogiem vecāki nav atvērti.

Ar sistēmu nevajag cīnīties, - ir vajadzīgas alternatīvas, uz kā lielā pieprasījuma dēļ pamazām veidosies kas cits. Starp vecākiem ir skolotāji, profesionāļi, kuri var sastādīt mācību programmas, organizēt privātās grupas, kur bērniem var iemācīt tieši to un tieši tā, kā bērniem vajadzīgs. Šajos laikos vecākiem nevajag izdomāt kaut kādu pedagoģiju, drīzāk otrādi – orientēties pēc bērnu vajadzībām un pielāgot viņiem mācību metodes un saturu. Un tā jau ir māksla. Tā ir perspektīva, tā ir nākotne.

Katrs vecāks, vērojiet savu bērnu! Vērojiet bērnu talantus un veidojiet izglītības vietas, programmas, kur bērni var attīstīt savus talantus. Vecākiem jāstudē, kas ir gaišredzība, telepātija, jāpēta savu bērnu “dīvainības”, un tieši aiz šīm “dīvainībām” slēpjas tas, kam jānāk gaismā. Kad no bērniem “izvelk” un attīsta viņu unikalitāti, bērnam kļūst vieglāk dzīvot. Nevis mainām algebras skolotāju, bet dodam bērnam to barību, uz kuru viņš ir vairāk vērsts, un viņam saglabāsies personības kodols, atmodīsies iekšējais spēks, ar kuru bērns varēs iet arī uz “parasto” skolu, bet enerģiju ieguldīt savās interesēs, radot līdzsvaru. Ja viņam ir personības spēks, viņš ātrāk iemācīsies pats intuitīvi atrast, kas viņam ir vajadzīgs.

Bērni ir viedi, paši parādot priekšā, kas ir tas, ko viņiem vajag.

Viņi ir sirdsgudri. Pieaugušajiem intuīcija ir nobloķēta ar ego programmām, ar prātu “kā vajag būt”, bet bērniem ego vēl nav, tādēļ viņi intuitīvi jūt. Jāvēro bērnu intereses, jāpieraksta uz papīra – uz kurieni viņš tiecas, ko viņš meklē. Un ja bērns jau ir tajā vecumā, kad ar viņu var runāt, veicinām viņa attīstību, bērnam uzdodot jautājumus. “Vilkt ārā” to, ko bērns intuitīvi jūt savā dvēselē. Ja kaut viens cilvēks izrādīs interesi, bērna spējas attīstīsies.

Viens no iemesliem, kādēļ “neapzinātiem” vecākiem dzimst augstākas apziņas bērni, ir tas, ka viņi vecākus māca. Tomēr – kādēļ viņi tiem dzimst, ja šādi vecāki bērnus bremzē, iegrožo? Un vai nav tā, ka šādi bērns tiek “aizslēgts” un savu potenciālu nerealizē?

Bieži vien tieši tā arī notiek. Bet darbojas dvēseļu brīvās gribas likums. Ar ego līmeni un morāles normām brīvās gribas likumam nav nekāda sakara. Morāle ir tikai ego programma. Viss pārējais ir attīstība. Kad dvēseles nāk uz Zemi, viņas zina riskus. Caur grūtībām dvēsele mācās izdzīvošanas paņēmienus, pašapzināšanos. Dvēselei ir bērna daba. Tā iet visur tur, kur ir kaut kas jauns un interesants, un krāj pieredzi.

Bērni “sagādā problēmas” vecākiem, rosinot uzdot jautājumus. Un vecāki, sagādājot diskomfortu bērniem, rosina arī viņu attīstību. Bet mācīšanās nenotiek caur galvu. Ne jau to bērni mācās, ko mēs viņiem sakām. Bērni mācās to, ko viņi jūt. Kā vecāki jūtas, tādas izjūtas viņi iedod bērniem. Izmaini savas emocijas, kaut vai attieksmi pret tām, un izmainīsies arī bērns.

Esam pieraduši domāt, ka mācību process ir komunikācija, rotaļa, saspēle. Bet bērns mācās caur enerģētiku, emocijām. Bērns pieņem visu, kas sagādā viņam (sākumā vecākam) patīkamas emocijas. Kas mūsdienu vecākiem sagādā patīkamas emocijas? Telefons. Bērns kopē vecāku. Kad vecāki aktīvi izpauž sarunās negācijas, bērns to saprot tā – tur ir emocijas, var izbļaustīties, tas taču ir forši! Bērns vēl nav spējīgs uz mentālu darbību, viņš kopē emocijas. Tā ir enerģētika, kurai līdzi nāk informācija. Bērns paņem tādas vibrācijas, kādas ir ģimenē, un uz tā bāzes veidojas viss pārējais. Visu problēmu atslēga ir emocijās.

Tā ir lieta, ko mums ir vērts sev atgādināt. Jo – mēs to zinām, bet praksē, reālās darbībās mēdzam aizmirst.

Emocijas zibenīgi pavelk līdzi attiecīgo uzvedības programmu. Atklājas dažādas citas iespējas, kā komunicēt ar bērnu, ja varu vispirms izmainīt emocijas (nevis apspiest), mirklīti nogaidīt un savaldīt savas emocijas, un tikai pēc tam iet pie bērna. Nedrīkst aizmirst to, ka bērns mūs redz un jūt pat tad, kad ar viņu nekomunicējam. Ja gatavo viņam maltīti, piepūtusies kā melns mākonis, un pēc tam aicini vakariņās, viņš atnāk paēst un patērē arī tavu mākoni. Vecākiem vispirms jāuzņemas atbildība par savu emocionālo labklājību. Un ja nevar uzņemties atbildību par savu emocionālo labklājību, esot atkarīgs no visa kā un visiem, tad par vecāku emocionālo labklājību nākas rūpēties bērnam.

Transformējot caur sevi.

Un visvairāk vecāks negrib bērnā redzēt to, ko nes pats sevī. Tas viņam sagādā sāpes. Kad viņš to redz bērna izpildījumā, sirms var palikt no pārdzīvojumiem. Skatoties uz saviem bērniem varam redzēt, kādi esam paši savā sirdī un dvēselē. Patērētāji enerģētiski emocionālā badā. Pasaule skrien kā izbadējies vilcēns, kas rij emocijas. Viņš meklē to, kā viņa bērnībā nav bijis.

Tās ir savas ēnas, kurām tik ļoti negribas ieskatīties acīs. Ir tik neērti atzīties sev.

Jā. Viss tas, kas cilvēkos mūs tracina, patiesībā ir manī pašā. Un es to negribu redzēt. Cilvēks “trin spoguli” – dari tā, nedari šitā, - bet tas melnais punkts jau ir uz paša deguna, ne tā otra. Notīru savu degunu, sasukāju savus matus un, skat – spogulis arī citu bildi rāda!

Ja bērns, kas ir apzinātāks par saviem vecākiem, tiek apspiests un ieraujas sevī, tomēr izaugot, ir iespēja attīstīties no jauna.

Ne tikai iespēja, bet arī pienākums. Smalkajā plānā aiz katras dvēseles ir vēl kāds spēks – sargeņģelis, dzimtas pavadonis, - kas dvēselei palīdz nonākt tādās situācijās, kuras viņā atmodina ļoti spēcīgas emocijas, dodot iespēju izdarīt izvēli. Un var arī būt, ka bērnībā šai dvēselei nekas nav jādara. Viņš ir mazs bērniņš un sociumā vēl nav tādas vietas, kur viņš varētu savus spārnus izplest. Aktivizācija notiek vēlāk. Ir dvēseles, kurām aktivizācija notiek 70 gadu vecumā.

Pēc viņa programmas viņš ir sasniedzis līmeni, kad ir tam gatavs. Sakrājis negatīvo pieredzi, uz kuras var pamatīgi atsperties, lai izplestu spārnus. Bieži vien ģimenes negatīvā pieredze patiesībā ir devusi atspēriena punktu gribēt ko citu. Kad skaidri redzu, ko negribu, uz tā bāzes varu būvēt to, ko gribu. “Pareizajās” ģimenēs bieži vien izaug bērni, kuri negrib neko, jo visu jau ir dabūjuši. Šiem bērniem jāsakrāj jauna porcija negatīvās pieredzes, kuras dēļ vēlēties ko citu. Dvēsele nenāk pēc viegluma, tā nāk pēc pieredzes.

*Papildus par šo un citām būtiskām tēmām meklē Aurikas Youtube kanālā: šeit.

Raksta autore: Ieva Simanoviča