Daudzi mani pazīst kā Doktoru Haštagu. Es organizēju bērnu nometnes, vadu bērnu pasākumus un rakstu bērniem veltītas pašizaugsmes grāmatas.
Pēdējos gados esmu saticis gana daudz bērnus un viņu vecākus, tāpēc varat būt droši – tas, ko es turpmāk izklāstīšu, nebūs mans viedoklis, tie būs mani novērojumi, un, kā jau mēs zinām, starp novērojumiem un viedokļiem vienmēr ir ļoti liela atšķirība.
Mani kā Doktoru Haštagu bieži aicina uz dažnedažādiem svētkiem, kuru laikā es bērniem rādu visādus brīnumus (eksperimentus) un dalos ar vērtīgām zināšanām. Šova noslēgumā es vienmēr uzdodu jautājumu bērniem – par ko jūs gribētu kļūt, kad izaugsiet lieli? Šis ir ļoti labs jautājums.
Piekritīsiet, kad esam lieli, izvēlēties savu sapņu profesiju ir daudz grūtāk, nekā tad, kad esam bērni!
Jo pieaugušo pasaulē mūs bieži virza bailes. Mēs baidāmies, ka mums kaut kas var neizdoties, mēs baidāmies par savām finansiālajām saistībām, mēs bieži vien neticam saviem spēkiem, tāpēc tā vietā, lai nodotos savam aicinājumam, citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai realizētu savus bērnības pārdrošos sapņus, mēs bieži vien atrodam ērtu darbu, tā teikt “siltu vietiņu”, kas varbūt nesniedz mums to emocionālo piepildījumu, pēc kura cilvēciskās būtnes alkst, bet toties šī siltā vietiņa mums dod iespēju dzīvot ērti un droši. Bet tas, protams, ir iluzori, jo, ja mēs krītam kredītu jūgā, tad siltā vietiņa mūs vairs nesargā, gluži pretēji, bailes atkal ņem virsroku, un mēs baidāmies savu silto vietiņu pazaudēt. Ak, šīs bailes… Tās mums liek darīt darbus, kas mums pašiem nepatīk, un tās pašas bailes liek mums baidīties, ka mēs šos darbus varam pazaudēt.
Man jums jāatvainojas, es aizplūdu no pamatvēstījuma. Un tātad, pie kā mēs palikām? Ak, jā. Kad esam mazi un bailes vēl nav mūs pakļāvušas, mums ir daudz vienkāršāk sapņot. Nenojaušot par pieaugušo cilvēku grūtībām, mēs ticam brīnumiem, tāpēc mums ir daudz vienkāršāk atbildēt uz šo jautājumu – par ko mēs gribēsim kļūt, kad izaugsim lieli. Atbildot uz šo jautājumu, bērni nedomā par peļņas iespējām vai egocentriskām ambīcijām, viņi vienkārši ļaujas intuitīvai domu plūsmai, kas ir balstīta uz viņu ģimenes vērtībām.
Bērni, kas nāk no turīgām ģimenēm, vienmēr mani iedrošina, ka gribēs kļūt par slaveniem futbolistiem, hokejistiem, māksliniekiem, advokātiem, ārstiem, izgudrotājiem, nereti es dzirdu no šiem bērniem, ka viņi vispār neplāno strādāt, ka viņi labāk gribētu ceļot pa pasauli – un tas ir lieliski! Lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ir svarīgas trīs īpašības – pašvērtējums, mērķtiecība un disciplīna. Pamatu pamats šiem bērniem jau ir – tā kā viņi sapņo lielus sapņus, tas nozīmē, ka viņos ir lielisks pašvērtējums, atliek tikai iemācīties pareizi izvirzīt mērķus/prioritātes un ar cītīgu darbu īstenot savas ieceres!
Ar bērniem, kas nāk no “vienkāršākām” ģimenēm viss ir nedaudz savādāk. Viņi grib kļūt par policistiem, ugunsdzēsējiem, frizieriem, skolotājiem. Lūdzu nepārprotiet mani, es negribu nevienu noniecināt, tikai dalos ar savām pārdomām, uzņemoties risku, ka katram no jums ir tiesības šo manu vēstījumu interpretēt atbilstoši savai pasaules uztverei, arī gadījumos, kad jūsu interpretācija būs ļoti tāla no patiesās būtības, ko tajā esmu iekodējis.
Redziet, bērnos, kas nāk no “vidusslāņa” (piedodiet, ka es tā saku), nav ambīciju iekarot pasauli, citiem vārdiem, viņos nav vēlmes nodoties sapņošanai, un viņi netic, ka ir spējīgi kļūt par kaut ko “vairāk” nekā mamma vai tētis. Redziet, kļūt par skolotāju, policistu, frizieri, vetārstu vai veikala pārdevēju – to nav grūti izdarīt. Vai saprotiet, izgudrot mūžīgo dzinēju var tikai revolucionāri un dumpinieki, kamēr par latviešu valodas skolotāju var kļūt jebkurš…
Tātad, ko mēs secinām? Bagātu vecāku bērni manto arī mentālo domāšanu, kamēr bērni no vidusslāņa tic, ka mūsu vienīgais uzdevums ir atrast siltu vietiņu, jo rēķini taču ir jāmaksā. Ir reti izņēmumi, kad bērnos no vidusslāņa ir impulss mainīt pasauli.
Viņu sapņi ir pārdroši un ambīcijas lielas, taču lielākā daļa no viņiem saskaras ar vecāku neticību vai vēl vairāk – izsmieklu.
Tas viņus sagrauj un acumirklī viņu ambīcijas sarūk kā smilšu pilis, ko apskalo jūras viļņi. Tikai “spēcīgākie” bērni no vidusslāņa nav pakļauti ambīciju sarukumam vecāku neticības gadījumā, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi būs spējīgi savas ieceres īstenot. Viņus gaida grūtības un sarežģījumi, bet tas nav iemesls upura lomas pozīcijai, jo arī bagāto vecāku bērnus gaida grūtības. Kamēr nabadzīgo laužu bērni mācās pelnīt naudu, bagāto ļaužu bērni mācās novērtēt naudas pārpilnību.
Raksim dziļāk. Kas kopīgs bērniem no bagātām ģimenēm un bērniem no vidusslāņa? Vilšanās. Ko tas nozīmē? Kā vieni, tā otri bērni, atbildot uz šo jautājumu, pielaiž kļūdu. Bagātie bērni savas atbildes bieži vien sniedz, balstoties uz egocentriskumu – viņus bīda prestižs, vēlme gūt atzinību, piepildījumu, kamēr bērnus no vidusslāņa bīda bailes no ticības, ka viss ir iespējams.
Mūsu galvenais uzdevums uz planētas Zeme ir būt laimīgiem. Tas ir vienīgais, pēc kā mums jātiecas. Ja mēs sapņojam apmierināt savas ambīcijas, kas iznāk no dažādiem iekšējiem motīviem, mēs visdrīzāk nebūsim laimīgi. Ja mēs vēlamies dzīvot maksimāli piesardzīgi un klusi, jo tā ir iemācījuši mums vecāki, arī tad mēs nebūsim laimīgi.
Jā. Un tagad atgriezīsimies ne tik dziļos filozofijas slāņos un vēlreiz aplūkosim, par ko tad mēs gribam kļūt, kad izaugsim lieli? Atbilde ir ļoti vienkārša. Mums ir jādara tas, kas mūs dara laimīgus. Un mūsu sapņi var mainīties. Varbūt mums liekas, ka gribam būt slaveni futbolisti, bet īstenībā laimīgus mūs darītu vardīšu vērošana, lai noteiktu laika prognozi.
Cilvēka virzības spēks ir darīt to, kas mums sagādā vislielāko prieku, bet lai izprastu, kas tas ir, mums ir jābūt zinātniekiem – tas nozīmē, ka mums ir jāpēta sevi, sava būtība, jāvēro notikumi, jāpaļaujas uz likteni un jāļaujas tam darbam, ko ar sirdi mēs jūtam kā savējo, bet no siltajām vietām un no profesijām, kas iepriecinātu mūsu vecākus vai liktu mums justies svarīgiem, mums ir jābēg, jo laimes tur nav.
Šodien es domāju tā. Bet rīt es domāšu savādāk, tāpēc nepieķerieties šim rakstam, jo viss ir plūstošs. Pastāvēs, kas mainīsies, teica Rainis, tāpēc visi ļaujamies pārmaiņu impulsam, kas nāk no mūsu sirdīm.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
