Kāpēc citu dzīvēs viss notiek, bet manā ne?

Saņemu daudz jautājumu par šādu tēmu: Kāpēc citu dzīvēs viss notiek un manā ne? Kāpēc citiem sanāk un man ne? Kāpēc citi var un es ne?

Tik daudz jautājumu, bet atbilde viena. Apzinātā evolūcija.

Laiks, kad tev visu pienesa uz paplātes, ir beidzies. Viss! Esam no bērnudārza nokļuvuši skolā un šis brīdis, kad jāguļ diendusa un obligāti jāēd visu, kas tiek uzlikts uz tava šķīvja, ir noslēdzies. Šis laiks ir par iespējām, izvēlēm un atbildību par sevi. Par drosmi iet un darīt, par spēju uzdrošināties un jautāt, par spēju sajust savu iekšējo vadību un uzticēties savai sirdsbalsij. Salabo beidzot savu navigācijas sistēmu un ļaujies tai - BEZ nosacījuma; iekšēji zinot, ka iespējas kļūdīties NAV, atnāk arī pieņemšana un ļaušanās plūsmai, kas rit tevī nepārtraukti.

Iemesls, kāpēc tu nāci šeit, nav ne ciest, ne atstrādāt karmu, nedz arī novilkt šo posmu kaut kā, mētājoties bezapziņā un robotizējoties. Tavs uzdevums ir mainīt sevi, savu uztveri, domas, izpausmes, reakcijas, apkārtni, paplašinot savu redzesloku, redzējumu, vairojot savu apzinātību, ieraugot, ka viss, kas tev apkārt, arī esi tu pats.

Ja Tavā dzīvē nekas nenotiek, vai notiek tieši nekas, iestājas rutīna - tev komfortabli apstākļi, kas nodrošina maksimālo mieru un vienveidību. Tas, savukārt, liek tavai Būtībai stagnēt, stāvēt uz vietas un ignorēt savas Dvēseles impulsus, tā vietā izvēloties būt nosacītā drošības sajūtā. Šī stadija ir pielīdzināma kūniņai vai olai. Dabā tā ir iekārtots, ka olai esot, tiek piešķirta pastiprināta uzmanība un apstākļi, lai tā attīstītos efektīvāk un drošāk. Apstākļi ir saudzējoši.

Taču tiklīdz ola izšķiļas, daba sākt to pārbaudīt - audzinot, apdraudot un visādi citādi stimulējot izstrādāt instinktus, lai padarītu to stiprāku un nepārspējamāku - dzīvot spējīgu. Tieši tas notiek arī ar tevi.

Ja tu izvēlies būt ola, tas nevar turpināties mūžīgi, jo tu esi uz planētas Zeme, kur ir savi noteikumi un likumi, tu nāc šeit dzīvot, attīstīties, nevis iekapsulēties. Tātad pienāk laiks šķilties un tad Visuma telpa (daba) sāk tevi “rūdīt”. Situācijas, notikumi, reakcijas, emocijas utt., viss, kas nepieciešams, lai tu patstāvīgi varētu kļūt par savas dzīves Radītāju.

Ir viens veids, kā apzināti apiet šo “rūdījuma” stadiju. Izmantot brīvprātīgo attīstību, apzināti ejot tur, kur gribas, bet… ir bail! Tas nenozīmē, ka tev tagad jālec no deviņstāvenēm un jāšķērso ceļu ar acīm ciet. Dvēsele tev parādīs, pievedīs un ļaus saskarties ar tām vietām, un tu tās droši vien jau zini.

Brīvprātīgais diskomforts - pielikt pūles, lai pieceltos agrāk, saņemties un izrādīt drosmi, sajust un iet nezināmajā, ieraudzīt un izdarīt, iedomāties un realizēt. Apzināti liekot sev izaicinājumus, tu kļūsti par treneri sev. Trenēt sevi nav viegli, taču tas ir maksimāli droši un efektīvi, jo tu esi vienīgais cilvēks, kuru tu sajūti un zini, līdz ar to noslēpt, apmānīt, izvairīties vai neredzēt kaut ko ir praktiski neiespējami, kas nozīmē - pilnībā godīga sadarbība.

Šāda sevis uzturēšana vieglā izaicinājumu stāvoklī rada tavās smadzenēs jaunus neironu savienojumus un izveido tiem jaunus ceļus, kas paplašina tavu redzesloku, apzinātību un sevis sajušanu šajā īstenībā. Ja tavs treneris esi tu pats, tas nozīmē, ka apkārtnei nav nepieciešamības tevi pārbaudīt vai trenēt, jo tu jau to dari, līdz ar to pēkšņas trigeru situācijas vai haoss tavā dzīvē sāk jūtami samazināties. Tas tev ļauj vēl vairāk pievērsties sevis apzināšanai, radot jaunus mērķus un sasniedzot arvien labākus rezultātus.