Kas es esmu? Kāds es esmu? Ko es meklēju? Un kur es eju?
Šie ir jautājumi, uz kuriem ir jāspēj atbildēt katram, un agri vai vēlu ar tiem saskaras ikviens, uzsākot ceļu pie sevis. Un pirmajā brīdī liekas, kas tad nu, viss ir vienkārši… Taču 95 procentiem cilvēku tie sagādā galvassāpes, tracina, trigero un baida. Ir jābūt drosmīgam vai arī dzīves apbižotam, lai uzdrošinātos pieskarties savām rētām, kas vēl joprojām asiņo.
Tur apakšā dzīvo sāpes, traumas, bailes, aizvainojums, vilšanās, vaina, briesmas un ciešanas. Nākot iemiesojumā, mēs bravurīgi dodamies jaunajā piedzīvojumā, taču sastopoties ar Zemes enerģijām, jau mammas vēderā esot, sākam imprintēt dzimtas programmas, veidot ierakstus un savienojamies ar sajūtām, kuras piedzīvo mamma. Enerģētiski mēs ļaujam izveidot savā struktūrā tetovējumus, kas mums turpmāk palīdz gūt nepieciešamās pieredzes un aktivizēt mācību stundas.
Nekas nenotiek nejauši, un visam ir savs sākums un savas beigas. Neviens stāvoklis nav konstants. Tu esi enerģija, kas plūst un mainās, un tieši tāpat arī apkārtne, viss ir dzīvs, pat pārāk dzīvs. Un tāpēc ir jāsaprot, ka nekas nav mūžīgs, un transformācija ir mūsu dzīves sastāvdaļa, gan esot tīrās Dvēseles formātā, gan arī esot tās daļiņai, kas iet iemiesojumos, pieredz un pilnveidojas.
Mūsu realizācija sākas jau ieņemšanas brīdī. Tā ir cīņa par izdzīvošanu un cīņa par savu vietu.
Iedomājies, cik veikls, ātrs un jaudīgs esi, ka starp miljardiem spermatozoīdu biji spējīgs nokļūt līdz olšūnai un pievērst tai savu uzmanību tā, ka tā ļāvās tavam valdzinājumam un bija gatava veidot ilgstošu sadarbību.
Iedomājies! Tu jau tagad esi uzvarētājs, un tev ir viss. Tu esi unikāls, vienreizējs un apbrīnojams!
Pašā bāzē, pašos pamatos tevī ir jau ielikts viss nepieciešamais, lai veiksmīgi nostartētu šajā nereāli jautrajā izaicinājumā ar nosaukumu – mana skaistā dzīve uz planētas Zeme.
Mūsu iemiesojums sākas jau divus gadus pirms ienākšanas Zemes plānā. Dvēsele jau gatavo savus vecākus (dažreiz komunicē ar tiem), meklē savu dzīvesvietu un rada tieši tādus apstākļus, kas ir maksimāli pietuvināti tās uzdevumiem un mācībām. Dažreiz Dvēsele noslēdz līgumus arī ar Zemes dzimtu, palīdzot dzimtai pabeigt programmas, dodot vietu jaunajam, mainot vai atbrīvojot veco. Tādas Dvēseles (multitāskeres), starp citu, ir vairākums šobrīd. Un tāpēc sesijās bieži vien tiek noslēgtas programmas un pabeigtas pieredzes, tas ir svētīgs darbs gan pašam klientam, gan arī milzu ieguldījums, pienesums visai Zemes dzimtas sistēmai, kolektīvajam laukam un planētai Zemei kopumā. Vecais iet…un jaunais ienāk!
Dvēsele ļoti labi zina, kas tā ir un kāpēc tā te nāk. Tā zina savus uzdevumus un skaidri pieturas pie plāna, taču… Ir viens liels šķērslis – aktivizētās programmas, personība un ego. Šie ir tie iluzorie pieturas punkti, kas mūs sastiķē un salipina ar sistēmu un kā centrifūga iegriež sistēmas ratā.
Tālāk nāk smagā artilērija… Mēs pārņemam vecāku attiecību modeli, iemācāmies ignorēt sevi un attālināmies no sevis patiesā. Noslēdzam sajūtas un mēģinām pielāgoties pasaulei, meklējot tur savu drošības sajūtu. Kļūstam atkarīgi no citu viedokļiem, uzskatiem, domām un darbībām. Lāpām savus tukšumus un caurumus ar mantām, naudu, cilvēkiem. Melojam sev… Un vienīgais, kas atliek Visumam – iedot dunku sānā vai spērienu, lai tu beidzot saprastu, ka viss, kas ir uzbūvēts, NAV īsts. Tas nenes laimi, prieku, piepildījumu un mieru. Un tad, kā pasakā par zelta zivtiņu – vecene pie sasistas siles, nožēlojamība, apnikums, bezpalīdzība, apātija un vēmiens no visa. Gribas prom. Gribas citur. Ir pazaudēta jēga, un šķiet, dzīvībai nav nozīmes. Cīņa ar vējdzirnavām ir galā. Atliek tikai padoties.
Atpazini sevi?
Tieši tāpēc ir svarīgi sakārtot savu bērnību, sakārtot attiecības ar savu iekšējo bērnu, ar apkārtni un saviem vecākiem. Tas ir pamatu pamats! Saklausīt sevi un iedot sev to, kas pazaudēts. Svarīgi ir sadziedēt savas bērnības traumas, kas ne vienmēr ir “traumatiskas” to burtiskajā izpratnē, gadās arī pārpratumi, filtri un ieraksti, kas patiesībā nav tavi. Svarīgi ir atgūt atbildību pār savu dzīvi, atgūt vadību pār to, tā atgriežot savu īsteno spēku.
Neskatīties bērnībā NESANĀKS, jo lielākā daļa no tā, kas šobrīd esi, ir meklējams tieši tur. Viss, ko tur esi pieredzējis, veido tevi tagad. Tas ir stāsts par tevi. Un jo ātrāk tur uzdrošināsies ienirt, jo raitāk sāksi atcerēties sevi.
Tāda interesanta tā dzīve sanāk. Sākumā darām visu iespējamo, lai aizbēgtu un aizmirstu sevi, un tad sākam meklēt ceļu atpakaļ, ravējot savas nezāles, vietā dēstot jaunas, veselīgas sēklas.
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
