Precīzi, pārdomāti un estētiski skaisti sakārtots putnu bars, kas sinhronā lidojumā dodas uz savu mērķi. Brīnumaina mistērija. Putniem acīmredzami piemīt kolektīvā apziņa. Bet reizēm šis fenomens pārņem arī cilvēku masas.
Cik viegli ar mums, cilvēkiem, ir manipulēt? Kurā brīdī apziņa, līdzjūtība, empātija, pāridarīšanas nepieņemšana zūd un pārtop par kolektīvu bezapziņu?
Angļu iluzionists Darens Brauns, kas pazīstams ar savām izcilajām cilvēka prāta kontrolēšanas spējām, savā eksperimentā “Remote control”* jeb latviskojot “Tālvadības pults” spoži demonstrē, cik viegli ir vadīt pūli, manipulēt ar to pavisam vienkāršiem rīkiem. Cik neticami pakļāvīgs tas ir. Kā indivīds kļūst par nedomājošu, gluži vai nohipnotizētu masu. Un pietiek pilināt pa vienai pilītei, tā starp citu, neuzkrītoši, neuzbāzīgi, līdz individualitātes un personīgās domas vairs nav, un cilvēks kļūst par bara sastāvdaļu, bara instinktā iestājoties par lietām, kuras patiesībā viņa iekšējā būtība neatbalsta. Šāds mobings rodas, kad cilvēkiem ir iespēja rīkoties anonīmi. Tieši to dara nemiernieki, linčotāji un kareivji.
Eksperiments notika divās daļās: skatītāju zālē un video tiešraidē. Skatītāji bija ieradušies uz lielā ekrāna gluži kā kino skatīties video, kurā ar puisi bārā notiek neveiksme pēc neveiksmes – kāda bāra apmeklētāja viņu apsūdz seksuālā uzmācībā, pēcāk bārmenis apvaino nemaksāšanā. Nedienas turpinās arī ārpus bāra un kļūst aizvien trakāk, jo skatītāju pūlim, kuriem izsniegtas seju nosedzošas maskas, tas ir – piešķirta anonimitāte, tiek dota vara pār puiša likteni – ik pa brīdim šova vadītājs Derens Brauns apzināti uzmundrinot publiku, piedāvā skatītājiem ar pults palīdzību izvēlēties vienu no divām izvēlēm – puisim labvēlīgu vai nelabvēlīgu.
Izvēle pēc izvēles un “spēle” kļūst aizvien nežēlīgāka, skatītāji un puiša liktens lēmēji aizvien uzjautrinātāki, iekarsušāki un nežēlīgāki, zaudējot savas identitātes paliekas. Tāpat kā zvēru barā, kam pamests mazs dzīvnieciņš saplosīšanai. Zvēri aizvien uzkurinās, sākumā dzīvnieku patramdot, bet pēcāk jau mežonīgi plosot. Skatītāji zālē domāja, ka eksperiments notiek ar puisi. Brauns ļoti apzināti spēlēja savu jautrā spēles vadītāja lomu, radot skatītājos ilūziju, ka notiekošais ir kas pavisam normāls.
.jpg)
Lai gan patiesībā amorāls. Tomēr patiesais eksperimenta trusītis šajā eksperimentā, kā jau sajutāt, ir skatītāju pūlis. Kā ar to var pavisam vienkārši manipulēt. Kur pazūd cilvēku empātija? Kāpēc masas ir tik vadāmas? Jā, ne visi zālē balsoja par kaitējošajām izvēlēm. Tomēr par ļaunajiem iznākumiem balsoja vairākums, aizmirstot, ka “spēlējas” ar dzīvu cilvēku. Gluži kā dzīvē. Šajā eksperimentā no individuālām, apzinātām būtnēm cilvēku pūlis gluži kā ar klikšķi pārslēdzās uz kolektīvo bezapziņu, pieņemot kolektīvo uzvedību.
Dirkema (1858-1917) kolektīvās apziņas definīcija attiecās uz noteiktu morāles un sociālo normu kopīgu izpratni. Tā balstīta uz cilvēku atdarināšanu, nododot šo uzvedības modeli viens otram. Vienotais uzvedības modeli rada piederības sajūtu. Septiņdesmitajos gados zinātnieki sāka apsvērt, ka kolektīvā apziņa izplatās telepātiski vai “pārdabiski”, tādēļ tā izplatās neprecīzi. Tādējādi varam secināt, ka visos laikos visās vidēs ir bijis kāds, kas atšķiras un neuzķeras uz kolektīvās apziņas āķa.
Cilvēks, kurš paplašina savu apziņu, nav vairs tik viegli manipulējams un vadāms.
Protams, mēs neesam eņģeļi, mēs esam dvēseles, kam ir dots ķermenis ar miesu un asinīm, ar cilvēkam piemītošām emocijām, un tā tam ir jābūt, un ar teju katru no mums kādureiz tomēr nostrādā manipulācijas, un mēs to varam pat nenojaust, tāpat kā manipulēt paši.
Citu cilvēku klātbūtne īpaši ietekmē ļaužu uzvedību, bet kolektīvā uzvedība var izpausties, arī neesot viens otram fiziski līdzās, svarīgākais, ka ir vienojošais satraukuma temats. Tādēļ tā aktualizējas arī virtuālajā vidē. Kolektīvā uzvedība var izpausties gan masveida migrācijā, gan nemieros un dumpjos, gan pat masveida pašnāvībās. Un kas interesanti – pētījumi un reāli notikumi apstiprina prāta pārvaldītāja Darena Brauna vienkāršā eksperimenta rezultātus – indivīda uzvedība barā var kļūt viņam netipiska, neprognozējama, un pat novirzīties no vispārpieņemtām normām. Amerikāņu sociālpsihologs Džons Loflands izdalījis tipiskākās kolektīvās uzvedības emocijas un to izpausmes versijas:
Tā kā pūlim piemīt sava “psiholoģija”, uzvedības modeļi, tad ar pūli, kā zinām, ir iespējams manipulēt. Lai gan vārdu “manipulēšana” asociatīvi uztveram ar negatīvu pieskaņu, citkārt nepieciešams manipulēt pozitīvos nolūkos, piemēram, lai kliedētu bažas, bailes, satraukumu. Jebkurā gadījumā –
kas tad ir tie paņēmieni, ar kuriem tiek manipulētas masas?
Dabā ļoti spilgti novērojami kolektīvās uzvedības piemēri. Tie ar savu noslēpumu fascinē. Piemēram putnu bars, kas lidojuma laikā vienā mirklī sinhroni spēj mainīt lidojuma virzienu, strazdu bars, kas debesīs savos fenomenālajos bara lidojumos mēdz veidot gluži vai tumšu mākoņu gubas, kas kuļas un veļas savā noteiktā kārtībā, skudru kolonija, kas kā vienots organisms, kā precīzi sarunājušas un atzīmējušas katra savu darbu smalki izstrādātā plānā, veic vienu lielu, kopīgu uzdevumu.
Šis fenomens allaž ir raisījis zinātnieku interesi. Lai gan izpausta arī doma par telepātiju, tomēr zinātniekuprāt kolektīvo uzvedību veido ļoti vienkārši iemesli, kas atkarībā no dzīvnieku veida atšķiras. Piemēram, siseņi nevēlas, ka cits sisenis to apēd, tāpēc koncentrējas uz sev priekšā esošo siseni, līdz ar to, barā esoši, šie kukaiņi uzvedas savstarpēji identiski. Kuram taisnība? Kā jūs domājat?
Par to, kā iesakņot jaunu uzvedības modeli masās, liecina simtā pērtiķa fenomens, kuru 1975. gadā kā piemēru sāka minēt Dienvidāfrikas zoologs un etologs (dzīvnieku uzvedības pētnieks) Laiels Vatsons un viņa kolēģis Lorenss Blērs. Un stāsts ir šāds: piecdesmitajos gados Japānā, Košimas salā, savvaļas makaku kolonija iemācījās mazgāt batātes, nododot šo ieradumu sugas brāļu un māsu arsenālā. Kā tas sākās? Zinātnieki tos baroja ar batātēm, izmētājot gardumu salas smiltīs. Gardums labs, bet smiltis uz tā – ne īpaši. Viena no makaku pārstāvēm atklāja, ka, noskalojot batāti ūdenī, atrisinās smilšu problēma, turklāt batāte kļūst arī sāļa. Tā kā makakiem garšo sāļa barība, bija divi ieguvumi ar vienu šāvienu. Pērtiķis iemācīja šo jaunatklāto un vērtīgo procedūru savai mātei, un viņu piemēram sekoja citi makaki. Lai ieradums mainītu masu uzvedību, jāsasniedz kritiskā masa. Šajā gadījumā – kad jau 100 makaku skaloja batātes, bez ārēji redzama iemesla arī apkārt esošajās salās makaki sāka mazgāt batātes, lai gan nebija viens ar otru kontaktējušies.
Zinātnieki secināja, ka eksistē vienots informatīvais lauks, kolektīvā apziņa, caur kuru prakse tiek nodota telepātiski. Ir arī skeptiski viedokļi par šo secinājumu, izsakot domu, ka makaku uzvedību ietekmējusi zinātnieku klātbūtne vai arī – tie rīkojās vienādi, jo tiem piemīt vienāds domāšanas process. Vēl efektīgāk izklausās eksperiments ar zilzīlītēm, kuru pirmo reizi novēroja 2011. gadā Southtampton. Putni iemācījās “ielauzties” piena pudelēs un padzert pudeles augšpusē sastājušos krējumiņu. Lai gan šie putni nemigrē, pēcāk līdzīgas šo sugu putnu grupas demonstrēja tās pašas spējas citviet Eiropā un Āzijā. Tieši tāpat kā makaku rīcības skeptiķi, arī zīlīšu pētījumā pastāv viedoklis, ka zīlīšu “domu gājiens” un problēmu risinājums veidojas pēc vienāda principa.
.jpg)
Kā migrē dzīvnieki, kā putni lido uz siltajām zemēm? Šķiet, ka katrs no tiem zina, kurp un kādēļ dodas, tādēļ tiem varētu piemist telepātija, intuīcija, iekšējā zināšana, instinkts, to varētu noteikt ārēji rādītāji, kā saule vai magnētiskais lauks… Bet varbūt bara virzību nosaka līderu uzvedība, un pārējie ir vien sekotāji?
Īpaši kolektīvās uzvedības mistēriju mūsdienās pēta britu zinātnieks, Max Planck institūta Dzīvnieku uzvedības nodaļas direktors, Aiens Kuzins, kurš veic eksperimentus ar dažādām mazām radībiņām, kā skudrām. Pētījumā ar mazām sudrabkrāsas zivtiņām (shiners), var novērot, ka, peldot barā, tās meklē un veiksmīgi prot atrast ēnainās zonas, savukārt pa vienai tām ēnu atrast neveicas. Šīm zivīm piemīt noteiktas spējas, esot grupā, “bara inteliģence”, kas nepiemīt indivīdam. Kas interesanti – laboratorija, kurā notiek šie pētījumi, ir vieta, kur daba sastopas ar… videospēļu industriju! Kuzins savā izpētes procesā izmanto tehnoloģijas, kas aizgūtas no video spēļu industrijas un laboratorijā strādā daudz datorzinātnieku. Viņš rada datorsimulācijas, izmantojot jaudīgas videospēļu grafiskās kartes un skatiena izsekošanas programmatūru, lai izsekotu baram kustībā, tādējādi fiksējot gan to, kur attiecīgajā mirklī atrodas katrs barā esošais indivīds, gan to, kurp katrs no tiem skatās.
Arī vēzis sastāv no neskaitāmām šūnām; tas ir kopums un individuālas vienības. Ārstēšanu no audzēja problemātisku dara apstāklis, ka tas pārvietojas uz aizvien citiem audiem. Tas nestāv uz vietas. Un, kā izrādās, visas šūnas nav ar vienādu “uzvedību”, jo arī audzējam ir vadošās šūnas. Tādēļ pētnieki piesardzīgi izsaka domu, ka audzēja šūnām arī varētu piemist kolektīvā uzvedība. Šīs vadošās šūnas kādā vēl neizpētītā veidā vada, iestūrē pārējās šūnas noteiktā virzienā. Un ja tā tas ir, labā ziņa būtu tā, ka varētu meklēt iespēju, kā manipulēt ar šīm šūnām un likt “pamest” nozīmīgākos audus.
Raksta autore: Ieva Simanoviča
