Kas tu būtu, ja izvēlētos sevi

Vai esi kādreiz iedomājies, kāda būtu tava dzīve, ja jau saknē nebūtu nekādu ierobežojumu tavām izpausmēm?

Ja bērnībā tev vecāki neteiktu, ko darīt un ko nē, ja nebūtu obligātās vielas apgūšanas skolās un nebūtu jebkādu citu ierobežojumu tam, kas tevi patiesi interesē? Gribi slidot - slido, gribi zīmēt - zīmē, vai muzicēt vai arī adīt, vai spēlēt futbolu, rāpelēt pa sienām, varbūt lasīt grāmatas vai konstruēt, lodēt, rasēt vai braukt ar riteni…

Iedomājies, kas tu būtu, ja vien jau no bērnības pats izvēlētos tikai to, kas tev patiesi patīk… Kā tu justos, ja tava enerģija plūstu tikai pēc tava iekšējā impulsa es gribu? Nekādas piespiešanas, tikai impulss pilnveidoties.

Un tagad sajūti… kā plūst enerģija stāvoklī es gribu! Un kā tā plūst stāvoklī man vajag?

Kāpēc pieaugušajiem ir tik ļoti grūti saprast: “Ko es patiesībā gribu?”, “Uz kuru pusi man iet un kas mani interesē?” Mēs diemžēl esam pieraduši dzīvot pēc noteikumiem, sistēmas un plāna. Lielākai daļai cilvēku tā ir mentālā programma, kas ir izveidojusies par sava veida drošības salu. Tiklīdz šo mākslīgi izveidoto salu applūdina, iznīcina vai vienkārši noņem, cilvēkam sākas panika. Un panika ir nevis par to, ko es darīšu tālāk, kā dzīvošu (sākotnēji prāts noteikti ģenerēs šāda veida jautājumus), īstā trauksme sākas tad, kad tu saproti, ka patiesībā esi pazaudējis saikni ar savu dvēseli. Tev nav sajūtu un nav skaidrības.

Pienāk brīdis, kad saproti, ka esi brīvs, un reizē šī brīvība tevi galina, jo sastopies ar apjukumu.

Sajūtot iekšējo tukšumu, cilvēks zaudē skaidrību un sapratni, par to, ko vēlas, uz kurieni iet un kāpēc šis viss notiek. Šāds stāvoklis patiesībā ir viss, ko tava dvēsele vēl spēj uzģenerēt, apzināti tevi iegremdējot grūstošu pamatu sajūtā. Tas ir aicinājums apstāties un pabūt klusumā ar sevi, atgūt mieru, līdzsvaru un beidzot ieklausīties sevī. Taču ko dara cilvēks, tiklīdz sastopas ar šādu apjukuma sajūtu? Mēģina kārpīties no tā ārā, radot ap sevi troksni, aizpildot savu laiku ar izklaidēm un dažāda veida bezjēdzīgām sarunām, lai tikai neskatītos tur, lai tikai nesastaptos ar sevi patieso. Cilvēks mēģina uzgriezt muguru pats sev, jo baidās ieraudzīt sāpes.

Tad, kad iekšējie resursi beidzas, viņš saskaras ar savām ēnas pusēm. Vainas apziņa, bailes, žēlums pret sevi - sāk slēgties pašiznīcināšanās programmas. Un (nozīmīgs brīdis) - gribas nokļūt atpakaļ “drošībā”, pie pierastā. Šajā posmā daudzi pasaka sev nē, atgriežoties pie ierastā, tiem nepietiek spēka, impulsa vai apzinātības.

Sāk darboties dualitātes šūpoles. Tevī pastiprinās tādas sajūtas, kā sadalījums starp labo un ļauno. Tu arvien skaidrāk novēro asas sajūtu izpausmes ikdienas situācijās un notikumos, vērtē un šķiro, nosodi, nepieņem un noniecini.

Ja tas tā notiek, tad vienīgais tavs uzdevums šajā dzīves posmā ir pieņemt sevi tādu, kāds šobrīd esi. Tavs uzdevums ir mainīt attieksmi pret situācijām, kurās iekļūsti. Tavs uzdevums ir ieraudzīt izaugsmi šķietamajā elles punktā.

Tavs uzdevums ir beidzot izvēlēties sevi.

Saprast, sajust, ko patiesībā vēlies tu, un tas visticamāk neatbildīs taviem iepriekšējiem uzvedības paterniem. Tas 100% tev šķitīs pazemojoši! Šajā brīdī atceries - iespēja nonākt okeāna dzelmē vienmēr ir mokoša, un ja jau esi tur beidzot nonācis, tad izmanto izdevību, sakopo spēkus un atsperies! Atpakaļceļš vienmēr ir īsāks!

Ieraudzīt punktu, veidu, iespēju, sataustīt sajūtu savai evolūcijai, kā es varu pieaugt un ko varu saprast no šī? Sadzirdi savas sajūtas un klausi sevi! Tev nav vajadzīgi padomdevēji vai tie, kas zina labāk. Visas zināšanas un viss, kas tev šobrīd nepieciešams, atrodas tavas rokas stiepiena attālumā.

Bailes no šādas pieredzes, jebkuras bailes sastapties ar saviem enkuriem vai ēnām ir zīme, ka tava dvēseles evolūcija ir nonākusi strupceļā. Apzinies, un saproti, ka patiesībā tajā vietā, kur uztausti savas bailes, slēpjas kolosāls resurss. Izaugsme!