Lielā diena, Lieldiena, Lieldienas – tā saucam pavasara iestāšanās svētkus, pavasara ekvinokciju, dienas un nakts vienādības. Senatnē mūsu senči šo dienu noteica speciāli veidotās „zvaigžņu lūkotavās”. Mūsdienās katrs, sekojot ģimenes tradīcijām vai pārliecībai, svin Lielo dienu kā pavasara vienādības dienu pēc sentēvu ieražām vai arī kā kristīgās Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētkus. Manuprāt, vieds ticējums: Lieldienas rītā, saulei lecot, vajag caur zīda lakatu skatīties, tad var laimi redzēt, tad redz, kā saule danco. Agri jāceļas, nozīmīgs ir pats saullēkta sagaidīšanas brīdis, kad cilvēks tam gatavojas, noskaņojas.
“Šogad mana Lielā diena būs 20. marta rītā, kad līdz ar saullēktu kuršu uguni, teikšu paldies Dievam, Laimai, Mārai, pateikšos savai dzimtai, palūgšu svētību nākošam Saules rita cēlienam.
Es stāvēju agru rītu
Saulītē vērdamās,
Lai saulīte man iedeva
Vieglu dzīves gājumiņu.
Tieši šīs ir tās sajūtas Lielās dienas rītā, kad atveram pret Sauli zīļotus vārtus, savu mīļo Saulīti gaidīdami.
Šogad, vairāk kā citus gadus, bija sajūta, ka nepieciešama attīrīšanās fiziskam ķermenim, gan dziļāka ieskatīšanās tur, kur dzīvo emociju sēnalas, vecās pieredzes. To visu ar lielu slotu esmu aizslaucījusi, lai brīvi un dziļi sevī ielaistu pavasari. Ar sauli, ar smaidu, ar kļavu sulu, ar kustību, prieku un skaistu enerģiju. Vai es kā īpaši gaidu Lielo dienu? Esmu daļa no dabas, esmu dabas ritmā. Jā, ir tāds mazliet pacilāts noskaņojums, tā brīnuma sajūta... un es arī brīnos – par briestošiem pumpuriem, par lazdu skarām, par sniegpulksteņiem, par putnu kori un gājputnu kāšiem. Jautrojos ar sauleszaķiem, kas izgaismo ziemas pēdas uz logu rūtīm, un saku sev, ka ir vēl par agru “kasīt” pērnās lapas. Tā es gaidu Lielo dienu!”
Izbaudi šūpošanās prieku, iespēju atrauties no zemes, no ikdienas!
Ar Ingu Geduševu sarunājās Laura Grīnvalde
