Mazi soļi pretim lielajam mērķim

Ja esi vienreiz kāpis kalnos, tad, visticamāk, vēlēsies atgriezties vēl un vēl. Tas pārdzīvojums ir vārdos grūti ietērpjams. Vārdi un salīdzinājumi gluži vienkārši šķiet par mazu, par īsu, par vienkāršu. Bet tieši ceļš kalnos labi ilustrē arī cilvēka garīgo ceļu jeb ceļu uz sevis iepazīšanu, emocionālo briedumu un to allaž kāroto mieru saldajā ēdienā. Cilvēka vecumu mērām gados, pēc tā nosakām mūsu atbilstību dažādu pakalpojumu saņemšanai, lēmumu pieņemšanai un, jā, arī atbildībai. Kā mērām garīgo izaugsmi? Kas ir tie mazie soļi pretim lielajam mērķim? Un kas ir pats lielais mērķis? Dīpaks Čopra (Deepak Chopra) apraksta septiņus posmus jeb soļus garīgajā attīstībā, uzsverot, ka dzīve sastāv no izvēlēm. Izvēles ir tie lielie krustpunkti, kuros mazliet jāapstājas un jāsajūt, kuram vēja virzienam sirds atsaucas?

Pirmais posms ir nevainība

Piedzimstam tīri, kā baltas lapas, kā mazi sūklīši, kuri ir gatavi uzņemt sevī šīs pasaules pieredzi. Ja vien esam izvēlējušies nonākt mīlošā, rūpīgā ģimenē, pirmais posms aizrit priekpilni un bezrūpīgi. Par mazuļiem bieži sakām, ka tie ir gudrāki, viedāki par mums, pieaugušajiem. Tā arī ir, jo viņi ir ciešā saiknē ar Dievišķo pasauli, īpaši zīdaiņa vecumā, līdz brīdim, kad parādās nepieciešamība iederēties un piederēt noteiktai kopienai, sabiedrībai.

Tas ir neizbēgams process, un tomēr pēc tam visu mūžu ilgojamies pēc šīs bezrūpības, meklējam šo iekšējo bērnu.

Otrais posms ir bailes un ego

Kad augam, beznosacījumu mīlestību un uzticēšanās tiek arvien biežāk pārbaudīta. Mēs nonākam vidē ārpus savas ģimenes un tuvākajiem, tātad vidē, kurā visi nebūt nevēl mums labu, kurā mums bieži nākas pielāgoties, mainīt rīcību, apklusināt domas. Mēs sākam tirgoties viens ar otru. Aizstāvēties. Veidojas personības iezīmes, ieradumi, vērtības, kuras ik dienu tiek izaicinātas ar bailēm un līdzīgām negatīvo emociju pātagām.

Trešais posms ir vara, pārākums

Kā mēs cīnāmies ar bailēm? Audzējot muskuļus! Tiešā un pārnestā nozīmē. Mēs iegūstam izglītību, tiecamies pēc labāka darba, lielākas algas. Darām visu iespējamo, lai radītu sev materiālo drošības sienu. Jā, šajā brīdī esam arī ļoti racionāli, mūsu prāts veido attaisnojumus rīcībai, izvēlēm. Ēnas puse šajā posmā ir tas, ka prāts kļūst skaļāks par emocijām. Mēs neklausāmies un nedzirdam ne dvēseli, ne ķermeni. Ja runājam enerģētisko centru līmenī, tad šajā posmā uz pilnu jaudu griežas pirmā, otrā un visvairāk ugunīgā, trešā čakra, kas atbild par mūsu gribu, enerģiju, dzīves dziņu. Ļoti liela daļa cilvēku paliek šajā posmā. Tas nav nosodāmi.

Tad jāveic pirmā lielā izvēle. Palikt šajā, ērtajā posmā vai atsaukties tam klusajam, bet neapklusināmajam saucienam meklēt, iet dziļumā, iet nostāk, joprojām piederēt un iederēties, bet nomaļus. Kļūt par vērotāju.

Ceturtais posms ir došana, dalīšanās

Ja izvēlamies spert nākamo soli, tad neizbēgami sākam meklēt atbildes uz jautājumiem ārpus materiālās pasaules. Gribam palīdzēt, dalīties, un, galvenais, radīt. Šī posma izaicinājums arī slēpjas mūsu vājībā pret apkārtējo apbrīnu, cildinājumu, pateicību. Ceturtajā stāvā dzīvojamies tik ilgi, kamēr mācāmies nošķirt dalīšanos, lai pašapmierinātos un izslietu krūtis, no nesavtīgas, klusas došanas, kad vairāk gribas būt pazemīgiem, starmešu ēnā, ne viducī. Un tā ir otra lielā izvēle.

Nesavtīga došana ir solis pretim tai Dievišķajai pasaulei, no kuras nācām. Te mostas sirds čakra. Praktiski tas bieži izpaužas kā vēlme radīt: gleznot, sēdēt pie māla ripas, adīt, grebt, sākt mācīties klavierspēli vai ierīkot savu pirmo dārzu. Rokas ir mūsu sirds centra turpinājums, caur tām mēs materializējam to savu vilkmi dot, radīt, vairot to skaistumu un gaismu, kas modusies. Un šī gaisma ir aug lielumā un spēkā, jo pretēji tam, kad dodam ego vadīti un savs resurss ir jāatjauno, dodot nesavtīgi, mēs ņemam no lielāka avota, un tas ir neizsīkst.

Piektais ir meklētāja posms

Šajā dzīves solī meklējam un atrodam dažādas prakses, kurās varam padziļināt savus izziņas procesus. Svarīgi, ka lēmumi ir izsvērti, bet tos pamatojam ar jūtām, mazāk ar racionāliem apsvērumiem. Un šeit nav vietas kritikai, prāts ir tikpat svarīgs kā līdz šim, bet tā ir tikai puse. Otra puse ir mūsu ķermeņa teiktais, sajustais, mūsu intuīcija un mūsu spēja paļauties. Prāts šajā posmā ir ansambļa dalībnieks, tas vairs nav solists. Aktīva kļūst kakla čakra, komunikācija. Ir liela starpība, vai runājam, dalāmies un mācām caur trešo čakru vai ceturto. Pirmajā gadījumā mūs vada pārākums, sacensība, bet otrajā – līdzvērtība. Cilvēks mums blakus arī ir meklētājs, bet mēs nevaram sacensties, jo katram ir savs ceļš, savs temps un arī savs galamērķis.

Sestais posms ir viedums

Tāds liels un šķietami mierīgs kā okeāns. Mēs kļūstam ne tik daudz par vērotājiem, kā par notiekošā lieciniekiem, jo saprotam, ka norises šajā mirklī, vietā, dimensijā, ir tikai pārejas posms. Ir svarīgi saprast, jo tālāk mēs esam, jo lielāka ir atbildība, nevis otrādi. Šajā posmā mūs joprojām pārbauda un izaicina. Vai pēkšņi nekļūstam augstprātīgi savā pārākumā? Tad tas ir maldīgs, miglains garīgums un mums jāturpina meklēt, pārmācīties un laboties. Šajā posmā mācāmies vēl lielāku pazemību un kalpošanu. Pamatjautājums ir nevis “Ko es šeit iegūšu?” bet “Kā es varu kalpot?” Vibrāciju līmenī aktīva kļūst trešā acs, intuīcija, sestais enerģētiskais centrs.

Septītais posms ir pilna apgaismība

Nav starpības starp devēju, dodamo un došanu. Mēs esam pasaulē, bet tai nepiederam. Būšana ir prieks, gaisma un mīlestība.

Pēcvārds

Redziet, kā ir. Viss vienmēr ir atkarīgs no mums pašiem. Kurā posmā mēs esam, kad lasām līdzīgus aprakstus? Ja dusmojamies un saucam to visu par muļķību, vai veltam kaut mirkli, lai pieņemtu, ka joprojām cīnāmies ar savām šaubām? Izglītību, zinātni, pierādījumus, neviens neizslēdz, bet, tāpat kā cilvēks garīgajā ceļā, arī racionālā pasaule savā attīstības procesā kļūdās. Mēs to redzam skatoties sev apkārt. Ja racionālā un materiālā pieeja būtu tā vienīgā pareizā, vai mēs tagad grimtu paši savos atkritumos un piesārņojumā? Vai mēs pieredzētu naidu līdzīgs pret līdzīgu?

Varbūt biežāk sev pašiem klusi jājautā: “Kas mani vada?” Un vēl biežāk tiešām jāsadzird atbilde, nevis jānoliek klausule. Un, ja blakus esošais ir apmaldījies, nenosodi, atrodi sevī spēku ieraudzīt viņā to pirmo posmu, to iekšējo bērnu, kurš varbūt ir pavisam pazudis. Domās samīļo un ej tālāk. Jo mēs visi esam ciemiņi. Un ciemos taču jāuzvedas kārtīgi! Tā mums mācīts!

Raksta autore: Kristīne Kutuzova

Iedvesmas avots: Chopra.com