Mežonīgs svētums jeb kā integrēt garīgās atklāsmes ikdienā

Integrēt jeb iedzīvināt savā ikdienā apgūtās garīgās zināšanas, prasmes un iemaņas izrādās ir liels izaicinājums. Vai esat par to domājuši? Kas ir tie soļi, kas jāveic pēc tam, kad esam aizvēruši kārtējā retrīta durvis vai kārtējās grāmatas pēdējo lapaspusi? Tāpat kā receptes izlasīšana vēl nav paša ēdiena pagatavošana un kur nu vēl tā niansēta izgaršošana, tāpat arī ar mūsu garīgās maltītes ir jāietur gan teorētiskā, gan praktiskā formā.

Garīgā integrācija nozīmē piedzīvot tās atklāsmes vai dāvanas, kuras esam saņēmuši dažādās praksēs. Zināt nozīmē pieredzēt, tad par garīgo praksi nebūs tikai jādomā, tā būs kļuvusi par mūsu pašu esības daļu. Lauku atstājam atmatā, lai tas atkopjas, atjaunojas pirms nākamās sējas. Ar mūsu iekšējo pasauli ir līdzīgi, pirms lēkt rindā pie nākamā skolotāja, jāpārliecinās, ka esam veikuši ceļu no prāta uz sirdi, no piegrieztnes līdz kreklam, no idejas līdz tās realizācijai.

Praktizē to, ko sludini

Metīsim līkumu kritikas pieturai. Tas nav mūsu uzdevums, galvenokārt, tādēļ, ka kritizējot citus, dodam iespēju arī kritizēt mūs. Tā, savukārt, ir enerģijas izšķērdēšana. Cilvēks joprojām radis dzīvot dualitātēs. Tas nav ne labi, ne slikti, ka mums ir melns un balts, Iņ un Jaņ, sievišķais un vīrišķais, diena un nakts. Bet, vai viena kāja ir labāka par otru? Man patīk reiz lasītais salīdzinājums, ka cilvēks ir “svētais paradokss”, tik dievišķs savā pretrunībā, ka kļūst pats sev interesants.

Jā, vienlaikus mācāmies, ka viss mums apkārt esošais ir ilūzija, bet mēs paši esam neesošā sastāvdaļa. Galējību galapunkti ir melnbaltā maršruta daļa. Ja neesam izvēlējušies mūka dzīvesveidu un pilnu askēzi, tad tomēr vadām savas dienas centrālajās pieturās. Jā, pietuvojoties pilnai apgaismībai kā virsmērķim. Jā, bīstoties no pilnas pazušanas kā pelēkā vilka. Mēs esam pa vidu. Mācoties, mēģinot, degustējot. Kā izvēlēties dzīvot 2D, 3D vai vēl  vairāku “D” pasaulē? Mēs taču esam daudzdimensionāli visās izpratnēs.

Mēs esam gan miesa un kauli, gan gars un domas.

Citkārt šķiet, ka mēroties savā garīgumā sākam cilvēcisko uztvert kā sliktu, izskaužamu, bet cildinām tikai garīgo, neredzot, ka arī dievišķais kļuvis par preci. Precīzāk, nevis kļuvis, bet cilvēks to padarījis par preci, jo tā esam raduši dzīvot – visam piešķirot salīdzināmu maiņas vērtību. Garīguma konceptus un jēdzienus mūsu prāts pārvērtis vairogā, aiz kura aizslēpties pašiem un mūrī, aiz kura paslēpt savus nepadarītos darbus, neapgūtās mācības un novārtā pamestos pienākumus. Mūs vērtē pēc mazajiem darbiem, pēc tā, kā dzīvojam savu mazo dzīvi, bet šobrīd bieži slēpjamies aiz skaļiem solījumiem vai krāšņiem saukļiem.

Protams, stumdīt mākoņus, katapultēties līdz astrālam un runāt ar eņģeļiem ir vērtīgi, bet garīgais ceļš un klusa introspekcija, bez kaskadiera trikiem ir dvēseles mājas pamats. Būvējam uz cilvēcības, empātijas, pazemības un mīlestības pīlāriem, nevis uz sapņu un iedomu dūnām. Tad nav vajadzības bēgt no laicīgā un slēpties aiz garīguma šķirdrauta, tad nedraud noliegums, vairīšanās no atbildības, sāpēm un grūtībām. Ja mēs mežā esam bijuši tikai pa dienu, bet naktī no tā bīstamies, tad mēs neesam bijuši mežā.

Jebkura mācība, kurai sekojam, jebkurš Skolotājs, kura pēdās ejam reiz uzsvērs – vai tu tikai seko vai tiešām iemieso? Šobrīd tas kļūst tik acīmredzami. Informācija ir brīvi pieejama visiem. Ja esam tikai šīs informācijas patērētāji – uztvērēji un tālāk nodevēji, tad pārkāpjam daudzus enerģijas likumus. Ja tikai sludinām kādu mācību, bet no neiemiesojam, neizdzīvojam, tad saskarāmies ar to, ko saucam par iztukšošanos, tad meklējam arvien jaunu enerģijas padeves avotu, jo nenotiek saslēgums, nav apgūta enerģijas vadība, tikai patēriņš.

Viens no integrācijas būtiskajiem aspektiem ir vērtību sinhronizācija. Tam, ko iemācāmies, ko pieredzam, jābūt saskaņā ar mūsu izvēlēto ceļu (misiju, sūtību, aicinājumu). Tāpēc svarīga ir kontemplācija, pārdomas, spēja bezkaislīgi vērot. Jābūt uzmanīgiem, lai nepiedzimst un neaug “garīgais ego”.

“Garīgais ego” jeb ziepju burbuļa efekts

Garīgās prakses integrācija iet roku rokā ar psiholoģisko izaugsmi, dziedināšanos un emocionālo inteliģenci. Mums jātiecas pētīt, analizēt savas patiesās vērtības, neapzinātās un apzinātās domas, izķert un izskaust kaitīgus, enerģiju patērējošus ieradumus, jāizgaismo savas ēnas un jādziedē brūces. Ir labi, ja nonākam praksēs, kurās skolotāji runā par kalpošanu, par to, kā gūtās zināšanas mums var palīdzēt ne tikai sava labuma kultivēšanai, bet, kā tās varam pielietot, lai kalpotu citiem. Diemžēl komercializētajā pasaulē bieži dzirdam solījumus, kas vērsti uz tā saucamā “garīgā ego” spodrinājumu. Nevaram vainot tos, kuri notic solījumiem, jo tie ir kārdinoši. Tie lēš, ka būsim mazliet pārāki par citiem, ka varēsim mācīt citus, ka būsim mazdrusciņ virs zemes.

Jābūt uzmanīgiem ar šiem pārbaudījumiem. Tie testē mūsu patieso gatavību uzņemt un uztvert zināšanas. Kamēr šo spēles līmeni neizejam godam, tālāk netiekam. Ja padodamies kārdinājumam atkal un atkal, kritiens var būt smagāks, bet spēli iespējams būs jāsāk no jauna. Tas, ka vienu otru reizi piedzīvojam kādu izmainītas apziņas pieredzi, palidojam vienā vai otrā meditatīvā praksē, nenozīmē, ka esam sasnieguši arī psiholoģisko briedumu. Iespējams, tas ir pirmais indikators, ka jāsāk integrācijas ceļš un jāliek pirmais solis pretim garīgajai un mentālajai nomodai – jāpieaug un jāmostas.

Garīgās pieredzes iedzīvināšanas recepte

1. Iet savā tempā. Kāds dīvainītis skries, kāds rāpos. Jāļauj sev būt gan pirmrindniekam, gan pastarītim. Pabāžot degunu ārā no alas, jāatceras, ka ārpasaulē apgūtais jāsastiepj alā un jāpielaiko, vai piestāv iekšiņai, vai ērta dzīvošana?
2. Esi autentisks. Vienmēr vaicā, vai jebkas jaunais der tieši tev. Šajā ziņā ne vienmēr strādā šobrīd bieži piesauktais “Fake it till you make it” jeb “Izliecies, kamēr sanāk”. Vaicā, vai tā ilūzija, kurā grasies iekāpt kā savējā, tiešām ir tavējā? Tāpēc mazliet uzmanīgi jābūt arī ar manifestācijām, īpaši kārojot materializēt nezināmo.
3. Uzdod jautājumus. Esi nezinītis un kāpēcītis tik ilgi, kamēr izzini visu interesējošo, īpaši tad, ja pēti ko tādu, kam sākotnēji atsaukusies sirds un dvēsele. Ja jūti radošo dzirksti, tad esi uz savas āderes. Seko tai neatkarīgi no apkārtējo teiktā, jo iespējams, tas ir tieši tavs ceļš.
4. Kalpo citiem, ne sev, bet līdzsvarā. Sevi nevar aizmirst vai atstāt novārtā, ja katram zināšanu gabaliņam atrodam savu vietu savā lielajā puzlē. Kalpošana nav sevis noliegšana, tā ir debesu nodoma realizācija te uz zemes. Kad sajūti saikni ar saviem skolotājiem, kalpošanu uztver kā palīdzēšanu viņiem. Kā kļūšanu par savu lielo skolotāju papildu rokām un kājām.
5. Savieno dažādās dimensijas. Mums taču neizaug tikai kājas vai tikai rokas. Pieaugam proporcionāli. Līdz ar garīgajām praksēm, jāatceras par fiziskajiem vingrinājumiem, psiholoģisko veselību, ēšanas ieradumiem, miega higiēnu un citām dzīves dimensijām.
6. Atrodi savu harmonijas formulu. Mums var būt dažādi saskaitāmie, citi reizinās, citi kāpinās, citi vilks kvadrātsakni, tāpēc pēc vienas formulas nedzīvojam pat tad, ja lietojam tos pašus skaitļus.
7. Kļūsti par piemēru. Kad citi nāks klāt un vaicās: “Kas ir tavs noslēpums? Kas ir tava metode?”, nesaki: “Nāc, es tev iemācīšu!” Saki: “Es būšu tev līdzās tavā ceļā.” Lūk, viens no kalpošanas piemēriem.

Raksta autore: Kristīne Kutuzova