Iespējams, tavs bērns ir bijis viņa rīkotajās nometnēs vai arī viņš ir rādījis zinātniskos eksperimentus kādā dzimšanas dienas ballītē. Bet varbūt viena no jūsu ģimenes kopīgajām pirmsmiega lasāmvielām ir viņa grāmata “Prāta kontroles gadžets”, kurā vieni saskatīs pasaku, bet citi kaut ko krietni vairāk…
Rihards Čerkovskis jeb Doktors Haštags ir īsts bērnu draugs, kurš rīko nometnes 8-16 gadus veciem bērniem un pusaudžiem, kurās uzsvars ir uz pašizaugsmi. Tajās bērni praktizē meditācijas, klausās aizraujošas, uz zinātniskiem faktiem balstītas lekcijas, iepazīst tagadnes un pateicības spēku.
Zini, kas ir vēl interesantāk? Nesen braucu mašīnā un klausījos RETRĪTA videosarunu ar Irīnu Bērziņu, un nodomāju: “Wow, bet tas viss, ko viņa stāsta, ir sarakstīts manā grāmatā! Kā tas ir iespējams?”, jo manī nebija zināšanu par Gaismas būtnēm un kvantu laukiem... Es neesmu braucis uz retrītiem un neesmu piedzīvojis garīgas pieredzes.
Kad rakstīju grāmatu, stāsts nāca pats, man bija sajūta, ka vienkārši redzu to iztēlē. Grāmatā ir daudzi negaidīti pavērsieni, kas mani pašu šokēja grāmatas tapšanas laikā… Manī nav egocentrisma uzņemties laurus par šo grāmatu. Man liekas, ka šis stāsts vienkārši atnāca un es to veiksmīgi pierakstīju. Pašam ir prieks, bet nebija apzināta mērķa radīt šādu grāmatu. Tā radās pati.
Esmu daudz pasākumus vadījis un man nav problēmu tikt galā ne ar desmit, ne ar simts svešiem bērniem. Bet ar saviem bērniem es netieku galā. Uzskatu, ka mums kā vecākiem nevajadzētu mūsu bērniem uzspiest savas vērtības, savu viedokli, savas zināšanas un redzējumu, jo tādā veidā mēs atņemsim viņiem iespēju, vēlmi izzināt konkrēto nozari. Viss, ko mēs uzspiežam kādam, no konkrētā subjekta atgrūžas. Mani pašu aizrauj meditācija, grāmatu lasīšana, dažādi pašizaugsmes principi, - es cenšos ieinteresēt savus bērnus arī to darīt, bet ne uzspiest.
Mēs šeit mācāmies. Un esmu pārliecināts, ka viena no mūsu augstākajām mācībām, ir pieņemt savus bērnus tādus, kādi viņi ir.
Ja mēs esam veģetārieši un viņi izaug par gaļēdājiem, mums jāiemācās to pieņemt. Ja viņi izaug par huligāniem, delveriem, mūsu augstākā mācība ir pieņemt un turpināt mīlēt.
Viena no pirmajām pašizaugsmes grāmatām, kas visvairāk iespaidoja manu domāšanu, bija Robina Šarmas “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”. Lasīju šo grāmatu un tur bija visas atbildes, kāpēc man neiet…
Vai nu cilvēki spēlē upura lomu vai dzīvo. Un šī pasaule ir iekārtota tā, ka lielākā daļa spēlē upura lomu. Es tolaik spēlēju upura lomu, kam viss ir slikti. Sāku lasīt šo grāmatu un atnāca apskaidrība, ka es pats pie visa esmu zināmā mērā vainīgs un man vajag uzņemties atbildību par savu dzīvi. Daudz ko radikāli mainīju. Tas bija grūti. Kad tādi upura lomas spēlētāji kā es pievēršas pašizaugsmei, viņiem sākotnēji nemāk no savas vides aiziet, bet mēģina izmainīt savus čīkstulīgos brāļus un māsas. Atceros, ka bija cilvēki, kas domāja, ka esmu iestājies sektā (smejas). Tad man palika garlaicīgi mēģināt viņus pārliecināt un sapratu – dzīvošu savādāk. Sāku fokusēties uz sevi, savām vajadzībām un vēlmēm. Sāku izzināt sevi, daudz ko praktizēt, meklēt savu nodarbošanos – kāpēc es šeit esmu. Gadus astoņus dzīvoju ļoti izolēti, viens pats ar diviem suņiem. Daudz lasīju grāmatas un praktizēju prakses. Kā mūks Rīgas centrā.
Ilgu laiku biju strādājis par nometņu vadītāju, pēdējos gados sāku organizēt nometnes. Sākotnēji tās nebija vērstas uz pašizaugsmi. Tad sākās kovids. Pēc pirmā kovida viļņa pirmie bērni, kas atbrauca uz nometni, sēdēja aplītī sabijušies, samocīti, negribēja viens uz otru skatīties…
Jā. Es pilnīgi netīšām izpļāpājos bērniem: “Vai esat dzirdējuši par iepriekšējām dzīvēm? Un vai esat dzirdējuši par lietu materializāciju?” Viņi: “Ko?! Ko tu stāsti?!” Bērni atdzīvojās. Bērniem nevis uzspiest, bet parādīt, ka šādas zināšanas ir un mēģināt viņus iedvesmot, - tas ir pilnīgi cits stāsts. Šī nometne bija ļoti interesanta, jutos tā, ka šie bērni ir kā sūkļi, izslāpuši pēc vajadzības uzsūkt sevī informāciju. Jutu lielu gandarījumu.
Tad sākās mūsu nometņu rokraksts – vērstas uz pašizaugsmi. Gatavoju videolekcijas, stāstus, noteiktas tēmas, un tad jau bērni brauca daudz padziļinātāk iegūt informāciju, ko mēs nometnēs varam piedāvāt.
Esmu ļoti piesardzīgs savā darbībā. Mani dara bažīgu, ka pašizaugsme, garīgums ir arī milzīgs bizness. Daudzi cilvēki iekrīt fanātismā. Filmā “Noslēpums”, kas ir viens no šī gadsimta komerciālākajiem projektiem, kāda sieviete stāsta, ka viņai bija vēzis, kuru viņa uzveica ar domu spēku. “Skatījāmies komēdijas ar vīru, smējāmies, un vēzis aizgāja…” Skarbā realitāte ir tāda, ka viņa, pāris mēnešus pēc tam, kad iznāca filma, nomira. Viņa nomira no vēža. Tādu stāstu ir ļoti daudz.
Negribu iedzīt bērnus fanātismā un negribu uz bērnu rēķina taisīt biznesu.
Savās lekcijās bērniem stāstu daudz zinātniskus faktus, pētījumus, hipotēzes. Saku, tāpat kā Pēteris Kļava: “Neticiet man, paši pārbaudiet!” Nevajag ticēt visam uz vārda. Es vienkārši iedodu instrumentus. Kad iedodam bērnam virzienus, mēs tos viņam neuzspiežam. Viņi var izvēlēties, ko no tā paņemt un cik daudz.
Esmu no bērniem dzirdējis ļoti daudz ko: gan, ka viņi atceras savas iepriekšējās dzīves, gan, ka pamodušies sapņos un staigājuši pa nometnes teritoriju, ka iet ārpus saviem ķermeņiem un vēl visu ko ļoti interesantu. Bet mēs to nevaram pārbaudīt, jo nezinām, kur beidzas bērna iztēle un kur sākas pieredzes. Bet tas nav mūsu mērķis. Dzīve ir kā Lido bistro – mēs visu neapēdīsim, bet varam paņemt kaut ko priekš sevis.
Ir daudz bērnu, kas uz mūsu nometnēm brauc atkārtoti. Viņi nometnē iegūtos pašizaugsmes instrumentus turpina mājās un stāsta īstus brīnumus: skolas lielākais huligāns tiek aizsūtīts uz citu skolu, vecāki, kuri ir kategoriski pret suņiem, ļauj nopirkt suni, un vēl gada laikā (ne no turīgākajām ģimenēm) ir 1000 eiro uzkrājuši…
Man ļoti patika, ka teici, ka tiec galā ar simts svešiem bērniem, bet saviem ne. Tas ir palīdzoši daudziem vecākiem. Saka, ka vecākiem nevajag būt perfektiem, bet gan pietiekami labiem. Reizēm es, savu gaidu pret sevi dēļ, nejūtos pat pietiekami laba mamma saviem bērniem.
Atbilde sastāv no viena vārda: neiespringt (smejas). Pirms gadiem desmit dzirdēju teicienu: “Ja ir problēma, kas agri vai vēlu atrisināsies, pārdzīvot par to nav jēgas. Ja problēma neatrisināsies, pārdzīvot ir bezjēdzīgi.” Man likās – kas tas par dumju teicienu, kā var neiespringt! Bet tagad saprotu – neiespringt – tā ir dziļa patiesība. Mēs pārāk pieķeramies savām lomām, maskām, gaidām, iekšējām prāta stratēģijām. Neiespringt, tas ir - neizvairāmies no procesiem, bet ejam tiem cauri mierīgi, bez pārdzīvojumiem. Pieņemam. Ir grūti pieņemt, bet tā ir vienīgā absolūtā īstenība. Mēs to nevaram iemācīties teorētiski, ir vajadzīga prakse. Domāju, ka varam paļauties uz Augstākiem spēkiem; mums nav, no kā baidīties, jo viss notiek pēc viņu plāna. Spēles scenārijs ir izcils! Kad ejam uz sirds operāciju, mēs pilnībā paļaujamies uz ķirurgu, jo viņš zina savu darbu. Tāpat mums ir jāpaļaujas uz Augstākiem spēkiem, jo viņi zina, ko dara.
Protams, ka mēs, vecāki, gribam būt labi, mīļi, sirsnīgi, paši labākie, un dažkārt ir situācijas, kurās uz saviem bērniem sadusmojamies, sakliedzam, aizrādām, neapzināti programmējam. Mēs varam just sirdsapziņas pārmetumus, ka mums viņiem nav laika, mums ir jāstrādā… Brīvās gribas neesamība joprojām ir uz jautājuma zīmes. Neviens konkrēti nevar pateikt – brīvā griba ir vai nav. Cik daudz mēs spējam ietekmēt savu likteni, kuru no scenārijiem pievilkt. Kā mierinājumu sev varam uztvert, ka brīvās gribas nav. Tas mums palīdzēs pieņemt to, kas ir jāpieņem. Ja cenšamies kaut ko kontrolēt, pastāv iespēja, ka piedzīvosim vilšanos. Jo nebūs tā, kā bijām iztēlojušies. Kā bijām gatavojušies. Kā gribējām, lai būtu.
Es ļoti gribu, lai mani bērni, kad izaugs, nepīpē, nedzer, neēd neveselīgi, nekļūst par zobratiem lielā koorporācijā, bet es nespēju to ietekmēt un negaidu, ka viņi izaugs tādi, kādus es viņus gribu redzēt. Cenšos viņus iedvesmot atbilstoši tām vērtībām, kas man ir svarīgas, bet tas, kādi viņi būs un ko no tā visa paņems, nav mana darīšana. Mana tā laika izaugsme būs pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir.
Tās mammas, kas lasa šo rakstu, jau ir izredzētās. Viņas domā un skatās uz pasauli savādāk, mēģina izprast un attīstīties.
Ja mēs kā sabiedrība virzāmies uz galējo sarežģītību (Dievu), tad pateicoties tām mammām, kas lasīs šo rakstu, šī virzība notiek. Viņas jau ir tuvāk galējai sarežģītībai, nekā visi citi. Tas nav apliecinājums, lai vairotu savu egocentrismu. Tas ir loģisks notikumu attīstības sižets, kas mums palīdz situācijās, kad “neesam pietiekami labi vecāki”, kādi gribētu būt. Šis modelis ļauj nepārmest sev un pieņemt notiekošo, ļauties notikumu plūsmai un gūt no tā prieku, pateicību un baudu. Neiespringstam, nepieķeramies un pieņemam, bet, lai to izdarītu, jānoiet zināms posms. Katram cilvēkam ir iekšējais monologs. Ja iekšējais monologs mūs nosoda, pastāv liela iespēja, ka tur darbojas ego.
Kas ir tas, kas liek mums pieķerties un domāt, ka esam gada sliktākie vecāki? Vai tik tas nav vecais labais ego, kurš grib, lai mamma ir svarīga, lai mums ir ietekme. “Es neveltu viņam pietiekami daudz laika – viņš izaugs bez mātes mīlestības…”, “Es viņam veltu laiku, bet viņš to nenovērtē!” Paļaujamies, ka Augstākiem spēkiem ir plāns, un bērni izaugs par tādiem cilvēkiem, kādiem viņiem ir jāizaug. Pēc šīs pieredzes viņi šeit ir nākuši.
Bijām tālmācībā nepilnu mācību gadu, bet atgriezāmies parastajā skolā. Viņš iet pirmajā klasē. Pieļauju, ka tālmācības formāts vairāk domāts tiem, kuri ir patstāvīgākā vecumā un māk jēgpilni izmantot brīvību, kura rodas. Ja nemāk un grib sēdēt telefonos vai spēlēt datorspēles, - tad labāk iet uz skolu. Mūsu gadījumā tālmācības pārtraukšanai svarīgākais iemesls bija, kā mana sieva pateica – gribu savu bērnu mīlēt, nevis dusmoties uz viņu par to, ka viņš negrib mācīties. Esam atraduši lauku skolu, kurā ir astoņi bērni klasē. Ja mēs dzīvotu Rīgā, es negribētu, lai mans bērns iet skolā, kur klasē ir trīsdesmit bērni.
Katram cilvēkam jāsaprot, kurš formāts viņam der. Kādam der tālmācība, kādam lauku skola, kādam – pilsētas skola. Ir svarīgi iemācīties uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Skolas sistēma ar visu savu nejēdzību, trūkumiem un plusiem, ir izcils miniatūrs valsts modelis. Tāpat kā funkcionē valsts, tā miniatūrā līmenī izglītības iestāde. Ja mēs kā vecāki savus bērnus iemācām orientēties šajā vidē, viņi mācēs orientēties arī valsts vidē. Pirms apskaidrības mēs nēsājam ūdens spaini un cērtam malku. Ko mēs darām pēc apskaidrības? Nēsājam ūdens spaini un cērtam malku.
Tie, kas nostājas uz pašizaugsmes, garīgā ceļa, ir baigās auzās – ja sāc ar sevi strādāt, ir jāsaskaras ar daudziem sarežģītiem, neērtiem jautājumiem, jāstrādā ar sevi. Ir daudz klupšanas akmeņu, aiz kuriem aizķerties. Viena bīstama mūsu laika tendence, ka cilvēki, kuri pieķērušies pašizaugsmei un garīgumam, pēkšņi grib nodalīt sevi no valsts, iet ārpus sistēmas, valsti padarīt par slikto…
Uzskatu, ka esmu pasaules pilsonis un man robežu nav, bet tajā pašā laikā mākslīgi radītās robežas manu brīvo garu neietekmē. Ļoti novērtēju valsts ideju kā tādu. Viss ir relatīvi. Mums nevajag iet ārpus valsts. Tieši pretēji – varam uztvert, ka valsts ir ideāla augsne, kurā garīgi augt. Piemēram, nodokļu jautājums, visi vaidam, ka nodokļi tik lieli. Bet ko māca garīgā mācība? Nepieķerties finansēm. Nepieķeries! Samaksā ar prieku un nepieķeršanos. Tādā veidā virzāmies uz galējo attīstību. Vienmēr varam uzdot jautājumu: ja tā, kā es, darītu visi cilvēki, vai tas mūs virzītu uz attīstību? Ja visi cilvēki maksātu skaidrā naudā, attīstītu ēnu ekonomiku, dzīvotu bailēs un stresā – vai tas mūs attīstītu?
Neiespringsti, kā valsts nodokļu naudu iztērēs. Cilvēki, kas “ir pie šprices, blices, valda, taisa shēmas” – jā, tas realitātē notiek, nevajag būt akliem un vērt acis ciet, - bet viņi taču savu karmu bojā, ne jau mūsējo! Kad nomirstam, mums nekas nepieder. Robins Šarma rakstīja, ka nav redzējis, ka uz kapiem ved sarkofāgu, un aizmugurē ir kravas mašīna ar lietām. Dzīvot Latvijā ir izcila garīgā mācība.
Garša ir vienkāršībā. Pirms kovida dzīvoju divstāvu dzīvoklī Tērbatas ielā, visu darīju kešā (cash) un man likās, ka esmu biezais, krutais. Pēc tam sāku maksāt nodokļus un pārvācos uz vienkāršu lauku māju. Garša ir nevis skrējienā, bet garša ir esībā. Nodokļu maksāšana dod iespēju garīgi nepieķerties un novērtēt to, kas tev ir. Un ir svarīgi saskatīt foršo, kas ir, - kad bērnam ir veselības problēmas, atbrauc ātrā palīdzība; staigājam pa parku, kuru ir iekārtojusi tā cietsirdīgā, nežēlīgā valsts; ceļus taisa – jā, bāž firmas kabatā, - bet ceļi taču būs. Jautājums, uz ko fokusējamies. Tiesāt vai netiesāt?
Ar Rihardu Čerkovski sarunājās un tekstu pierakstīja: Ieva Simanoviča
