Rakstu sērijas 2. daļa
Dažkārt, kad mūsos noris transcendentālās pieredzes mehāniskie procesi, kas virza cilvēka apziņu pretī eksistenciālās dabas būtībai, mēdz gadīties tā, ka mēs šo smalko ritmu maiņu sevī nemazam nejūtam, līdz brīdim, kad mēs pēkšņi saprotam, ka kaut kas mūsu pasaules uztverē ir mainījies…
Patreiz mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. Šis ir pārmaiņu laiks, šis ir laiks, kad pasaules kopīgās virzības sistēma mainās. Cilvēki, kas uz pasauli skatās no augstākiem eksistences slāņiem, tie ir cilvēki, kas neidentificē sevi ar savu ķermeni un sava Es izpausmi, šo pāreju no materiālisma uz garīgumu piedzīvo daudz vienkāršāk. Tāpat kā upe ļaujas plūsmai, tāpat šie cilvēki ļaujas Augstāko spēku virzībai. Tāpat kā koki, kas aug, nedomājot par to, kāda būs to nākotne, tāpat šie cilvēki turpina darīt to, ko ir paraduši darīt, un nav nozīmes tam, vai tie ir nopelniem bagāti mākslinieki vai puķu pārdevēji.
Taču tiem ļaudīm, kas ir daudz vairāk pieķērušies sava Es būtībai, citiem vārdiem – savai maskai, šī pāreja var būt sarežģītāka, jo viņi mēģina turpināt darīt visu pa vecam, bet pa vecam vairs nesanāk, jo cilvēka brīvības izpausmes Gars ir atmodies.
Ja jūs lasījāt šī stāsta pirmo daļu, tad jūs jau zināt, ka pirms pandēmijas sākuma biju gana nodarbināts. Es skrēju no pasākuma uz pasākumu. Pašam neapzinoties, mani virzīja naudas enerģija. Man likās, ka man ir vajadzīga nauda, lai nopirktu skaistas drēbes, man ir vajadzīga nauda, lai dzīvotu skaistā dzīvoklī, man ir vajadzīga nauda, lai bērni varētu apmeklēt privāto bērnudārzu, nevis valsts apmaksāto. Nauda ir vajadzīga, lai apmeklētu restorānus, kinoteātrus, lai ceļotu un baudītu neskaitāmi daudzas citas izpriecas. Un tā mēs paši nesaprotam, ka no formas, kurā mūs bīdīja emocijas, kad mēs bijām mazi bērni, mēs esam pārgājuši citā dimensionālā uztverē, kurā mūs virza finansiālā domāšana.
Sev neapzinoties, mēs pērkam lietas, kas mums pat varbūt nav vajadzīgas, bet mēs tās pērkam, jo tādas ir citiem cilvēkiem.
Vai mēs ejam pie friziera, lai izpatiktu sev vai kādam citam? Abi šie varianti atbild uz jautājumu: “Kas?”. “Kas?” slēpjas mūsu nodomā. Bet tas ir tikai viens skatījums uz realitāti. Uz šo pašu piedzīvojumu var paskatīties arī no citas dimensijas puses. No dimensijas, kurā mēs meklējam atbildi uz jautājumu, kā tas ir - būt darbībā? Vai sēņotājs sēņo prieka dēļ, vai tādēļ, ka vēlas atrast sēnes? Makšķernieks, golfa spēlētājs, auto sacīkšu braucējs, veikala pārdevējs, prezidents vai kosmonauts, vai viņi dara emociju vadīti vai pienākuma dzīti?
Emocijas nevar radīt pienākumu, tās uzrodas negaidītas un pazūd nekontrolētas. Ar emocijām mūs nesaista saistības, tāpēc tās mums nav neko parādā. Ar naudu ir savādāk… Ja mēs pērkam jaunāko telefonu, lai izpatiktu citiem, agrāk vai vēlāk mēs kļūstam par naudas kalpiem. Jo lielākas ir mūsu ambīcijas, jo tālāki mēs esam no tukšuma.
Pasauli ir pārņēmusi krīze. Un ne ekonomiska, bet intelektuāla. Cilvēka prāta dabas principi vairumam ļaužu nav izprotami un savu brīvību viņi ir neapzināti pārdevuši sistēmu kopumam, kas dod cilvēka izpausmei inerci skriet pretī panākumiem un materiālajai labklājībai. Komfortā un ērtībās, protams, nav nekā slikta, bet svarīgi ir apzināties, ka komforts, ērtības un materiālisms ir pārejošs, tāpat kā mūsu fiziskais ķermenis un mūsu apziņas izpausmes forma – viss ir pārejošs. Bet kas ir tas kas paliek pēc tā, kad nekā vairs nav? Tukšums, un šis tukšums, ir tas, uz ko mēs kā cilvēciskās būtnes virzāmies.
Bet ir kāds interesants aspekts, emocijām nav vajadzīga nauda, vēl vairāk, emocijas, kas tiek apmierinātas ar naudu, rada atkarību, kas iedzen mūs lamatās, saistībās un pienākumos, un kā likums, vietas emocijām te vairs nav. Cilvēki skrien prom no tā, kam paši dzenas pakaļ. Mūžīgais inerces aplis.
Pandēmija lika cilvēkiem piedalīties šajā notikumā. Sirēnas, maskas, ziņas, valdības nemitīgie norādījumi radīja nekontrolējamu spēku, un cilvēku prāti vienojās, lai kopīgi radītu attīstības ilūziju, kurā katrs indivīds ir spējīgs sevi realizēt, taču diemžēl vai par laimi, jo šie abi jēdzieni ir relatīvi, kopīgās apziņas prātā tika ielaists vīruss. Likās, ka visi to vien darīja, kā runāja par šo jauno tendenci. Pasaulē sākās protesti, nemieri, militārie konflikti. Vienotā apziņa sadalījās un sāka cīnīties pati ar sevi, aizmirsdama par lielo atdalīšanos.
Laiks bija apstājies, jo mana darbības sfēra bija apturēta. Daudzi no jums pandēmijas laikā turpināja skriet, bet man vairs skriet nebija kur. Es ieguvu brīvību, kas mani tik ļoti biedēja, bet no citas dimensijas puses vilināja…
Pandēmija mani bija nogurdinājusi un likās, ka manu ģimeni arī, tāpēc mēs pieņēmām lēmumu bēgt no tās epicentra. Mēs pametām pilsētu un devāmies uz laukiem. Mēs atteicāmies no materiālisma, lai gūtu dzīvesprieku, mēs atteicāmies no ērtībām, lai pretī iegūtu emocijas, mēs atteicāmies no pilsoniskuma, lai iegūtu brīvību. Mēs vēlējāmies nodoties darbībai, bet bez pieķeršanās tai, un laukos šo nodomu realizēt ir daudz vienkāršāk.
Kad mēs cērtam malku, mēs taču nepieķeramies šim mirklim, mēs vienkārši esam klātesoši, apkārt neviena nav, ir tikai mirklis, kas ir pārejošs.
Laukos mēs ātri atguvām spēkus. Daba, plašās debesis, drūzmas un sastrēgumu neesamība. Vēl vairāk, mūs patīkami pārsteidza lauku ļaužu nesteidzība. Šodiena var pārtapt par rītdienu neskaitāmas reizes. Lauku cilvēki ir brīvi no finansiālās saistības, ko uzliek pilsētas steiga. Līdz ar ko, laukos ir iespēja daudz vairāk nodoties sevis iepazīšanai no citas dimensijas puses, no puses, kurā tu redzi sevi kā darbību, kā darītāju, kam iekšējā pasaule paver skatu uz daudzpakāpju ilūziju, kas mūsos raisa drosmi atmosties no šīs prāta sarežģītības kontroles mehānisma.
Un kad tu kļūsti patiesi brīvs, tikai tad tu saproti, cik nebūtiska ir forma, kurai mēs dzenamies pakaļ, bēgot no tukšuma, kas mēs patiesībā esam. Šādā attīstības formā mēs apzināti vai neapzināti turpinām darīt to pašu, ko darījām, tikai jau ar pa visam citu izpausmes veidu. Savā darbībā mēs ieliekam jēgu – izpratni, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Mēs esam dejotāji un vienlīdz muzikanti, mēs esam īrnieki un vienlīdz namīpašnieki, mēs esam vienoti un mūsu uzdevums ir atkal apvienoties. Mūsu enerģijas mijiedarbībai ar apkārtējo pasauli ir jābūt tik spēcīgai, lai tā cilvēkos raisītu vēlmi atgriezties pie savas emocionālās dabas pamatiem, kur mūs virza nevis saistības, bet mirklis, ko var saukt arī par tagadnes spēku.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
