Rakstu sērijas 1. daļa
Šis gadsimts nepieder mums. Jā, iespējams, esam tā pamatlicēji, bet ne vairāk. Šis gadsimts pieder mūsu bērniem. Mūsu bērnu nākotnes sabiedrībai. Un tas, kādā sabiedrībā mūsu bērni dzīvos, ir atkarīgs no tā, kādu domāšanas veidu mēs viņos šodien “iesēsim”. Vai nu mūsu bērni turpinās stafetes skrējienu pretī finansiālajai labklājībai vai arī tomēr viņi būs gatavi atteikties no materiālisma, lai nodotos garīgajai frekvencei.
2020. gadā, marta sākumā es runāju pa telefonu ar kādu savu labu draugu. Es viņam teicu: “Vecīt, tas ir pasakaini! Viss mans laiks līdz gada beigām ir saplānots. Tā nekad nav bijis! Šogad man būs tik daudz pasākumu, ko vadīt - kāzas, kooperatīvās ballītes, sporta spēles, manas grāmatas prezentācijas pasākumi, stāvizrādes, bērnu nometnes! Manā kalendārā nav neviena brīva datuma! Gada beigās es būšu ļoti turīgs “zēns”.”
Taču liktenis man bija paredzējis citu scenāriju. Tie ļaudis, kas patērē masu medijus, bija jau sagatavoti “lielajai pandēmijai”, jo viņu zemapziņās jau labu laiku tika programmēta informācija par bīstamo vīrusu, kas agrāk vai vēlāk ir gaidāms arī mūsu zemē… Taču ar mani viss bija savādāk. Esmu tāds dīvains “frīks”, es nepatērēju masu medijus, un neinteresējos par sabiedrībā aktuālo. Tas skan ļoti pretrunīgi, ņemot vērā faktu, ka esmu publiska persona, kas vada pasākumus, bet jums ir jāsaprot, ka mans “publiskais tēls”, ir tikai maska, kuru es uzvelku kad dodos uz “darbu”.
Un tātad, šķietami nu jau tālajā 2020. gada marta sākumā, es pat nenojautu, ka cilvēku prātus ir pārņēmusi krīze, ko vēlāk mēs apzīmēsim kā lielo pandēmiju. Buda reiz teica, ka cilvēka apkārtējā pasaule ir iekšējās pasaules izpausme. Vai tas nozīmē, ka visu cilvēku iekšējo pasauļu kopsavilkums atspoguļo kopīgās apziņas izpausmi mūsu realitātē? Ja var ticēt šim pieņēmumam, tad 100 gadu laikā mēs kā cilvēciskas būtnes neesam neko mācījušies, jo arī 20. gadsimts iesākās ar lielo pandēmiju. Pasaule attīstās pa spirāli. Un ja vēsture atkal atkārtojas, ko mēs nebijām izpratuši no tā, kas mums bija jāizprot?
Kad sākās pandēmija, mēs ar ģimeni dzīvojām Rīgā, skaistā, plašā, modernā dzīvoklī, jaunā projekta pēdējā stāvā, no kura mums pavērās skats pāri visai pilsētai. Pa vienu logu es varēju vērot, kā saule lec, bet pa citu logu es varēju vērot, kā saule riet, bet atzīšos, ka nekad to tā pa īstam nebiju darījis, jo Rīgas steigā tādām “muļķībām” nav laika. Liktenīgajā 12. marta dienā, kad Latvijā tika izsludināta pirmā mājsēde, likās, ka mans telefons pārkarsīs. Es saņēmu īsziņas, zvanus un e-pastus, visi kā viens vēlējās mani informēt, ka pasākumi, kuros man bija jāuzstājas, tiek atcelti vai pārcelti uz nezināmu laiku.
13. marta rītā es varēju savu plānotāju izmest, jo tas vairs nebija derīgs. Datumi bija pāršvīkāti, bet visi pasākumi atcelti. Latvijas valdība bija aizliegusi cilvēkiem izklaidēties, bet man un maniem aroda brāļiem valdība bija aizliegusi strādāt…
Man nebija ne jausmas, ko darīt. Mūsu ģimenē es biju vienīgais, kas pelnīja iztiku, un nu es to nedrīkstēju darīt. Tajā laikā man likās, ka atskaitot pasākumu vadīšanu un cilvēku izklaidēšanu, kas nu bija aizliegta ar likumu, es neko citu neprotu darīt. Mans uzdevums bija parūpēties par diviem bērniem un savu skaisto sieviņu, un ņemiet vērā, ka mēs bijām pieraduši pie “šika” dzīvesveida! Lai gan visi runāja, ka mājsēde nebūs ilgāka par mēnesi, es jau tad iekšēji jutu, ka tas viss ievilksies uz ilgāku laiku…
Redziet, ja cilvēks nepatērē televīziju vai masu medijus, viņš apmaiņā iegūst sava veida laika brīvību, ko viņš var izmantot, lasot grāmatas. Un tas ir bīstami, jo, ja cilvēks ir lasījis tādas grāmatas kā “Aizliegtā vēsture”, “Zinātnes maldi”, “Kvantu radošums”, “Hologrāfiskais Visums”, “Joga autobiogrāfija”, Džo Dispenzas grāmatas un daudzas citas līdzīga satura grāmatas, viņa prātā sāk dominēt programma, ka patiesība par eksistenci no cilvēkiem tiek slēpta, un cilvēka patiesās spēju robežas tiek turētas noslēpumā.
Mēs visi gribētu dzīvot skaistā un garīgi tīrā pasaulē, taču kas no tā mūs visus attur? Mūsu nespēja pieņemt īstenību vai mūsu bailes ielūkoties dziļāk? Tā vai citādi, pateicoties grāmatām, ko esmu izlasījis, man bija grūti pieņemt notiekošo. Es biju pārliecināts, ka neesmu tāds vienīgais, un ticēju, ka līdzīgi domājošu brāļu un māsu būs gana daudz, un mēs visi kopā varēsim stāties pretī netaisnībai un atbrīvot ļaužu masu no slimības, kas bija pārņēmusi viņu prātus.
Taču, jāsaka godīgi, ka līdzīgi domājošo brāļu un māsu bija ļoti maz, un ja mēs esam pavisam atklāti, likās, ka cilvēki ar notiekošo ir ļoti apmierināti. Cilvēkiem patika teātra izrāde, kas tikko bija sākusies! Cilvēkiem patika ievērot distanci, cilvēkiem patika nēsāt maskas, cilvēkiem patika spēlēt upura lomu, čīkstot, cik viss ir slikti, un gluži pretēji, dažiem “revolucionāriem” patika būt par interneta mesijām, kas savos sociālajos tīklos to vien darīja, kā mēģināja organizēt proletāriešu revolūciju, taču tālāk par sociālajiem tīkliem šīs ieceres negāja.
Laiks gāja un pandēmija pieņēmās spēkā. Tas bija ļoti interesants laika posms, jo man likās, ka es vēroju visu notiekošo no malas, it kā es filmētos kādā kinofilmā. Manas tā brīža sajūtas vislabāk apzīmē šie Imanta Ziedoņa vārdi: “Šī vieta ir noburta. Te visi tikai piedalās. Te visi nolemti tikai piedalīties.
“Tev ir tikai jāpiedalās,” man teica. Un es piedalījos.
Es piedalījos, dalījos un atkal piedalījos. Un, kad es atkal biju dalījies un piedalījies, es vienu dienu jutu, ka es esmu pārdalījies. Pēc tam – ka esmu sadalījies. Kaut kas no manis bija atdalījies, kaut kas būtisks, kaut kas atdalījies, nodalījies, aizdalījies.”
Kad pandēmija bija sasniegusi sava scenārija augstāko punktu, sapratu, ka problēma nebija valdībā, problēma nebija pandēmijā, problēma nebija cilvēkos. Problēma bija manā nespējā pieņemt notiekošo…
Mēs kā cilvēki jūtamies svarīgi, mēs jūtamies īpaši, mēs gribam, lai citi mums piedod, bet paši mēs piedot nespējam! Mēs vēl aizvien identificējam sevi ar savu es, mēs vēl aizvien identificējam sevi ar savu būtību, mēs vēl aizvien dejojam pēc sava EGO stabulītes, mēs dzenamies pakaļ slavai, panākumiem, materiālismam, nesaprazdami, ka jēga nav tajā! Un tā nu ir sanācis, ka mēs atkal piedzīvojām pandēmiju, jo bijām to pelnījuši, jo pēc pirmās pandēmijas, mēs tā arī neatradām laiku, lai mēģinātu izprast, ka cilvēks nav lietvārds, bet gan darbības vārds…
Jēga nav materiālismā, bet jēga nav arī garīgumā. Jēga ir attīstībā! Mēs visi esam vienoti. Patīk mums tas vai ne, bet katrs politiķis, katrs bezpajumtnieks, katrs noziedznieks, tāpat kā katrs svētais vai pravietis, ir daļiņa no mūsu iekšējās pasaules sadrumstalotības. Mēs visi esam viens, un ja mēs to neizprotam, mēs attālināmies no attīstības. Bet, ja mēs to saprotam, rakstnieka Deivida Robertsa radītā varoņa Khādera vārdiem izsakoties, mēs virzāmies uz galējo sarežģītību jeb Dievu.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
