Par pašvērtējumu, tā ietekmi un savas dzīves piedzīvošanu

Šķiet, tik daudz manas pieredzes un darba ar klientiem Rapid Transformational Therapy (RTT) praksē cirkulē ap pašvērtējuma tēmu.

Atkal un atkal atgriežos pie tā, ka zems pašvērtējums ir kā saknes problēma ārējām izpausmēm, kas var būt, piemēram:

• Iespēju, talantu neizmantošana, sastrēgusi sajūta karjerā, idejās, attīstībā;
• Nolaidīga attieksme pret sevi - savu ķermeni, prātu, nenotiek rūpes par savu veselību vai pat apzināti tiek darīts sev pāri;
• Nespēja pateikt “nē”, kad tas nepieciešams, upura vai glābēja lomas;
• Ilgstoša uzkavēšanās toksiskās (darba, privātās) attiecībās vai attiecībās, kas pēc būtības jau beigušās;
• Neiederības, nepiederības, vienatnes, vientulības sajūta.

Kā rezultāts sliktām domām par sevi var būt sevis ievietošana situācijās, kas ir nelabvēlīgas, kurās ir ciešanas, un galu galā rodas un vairojas dusmas un nicinājums gan uz apkārtējiem, gan sevi.

Par  Karpmana trijstūri nu jau, šķiet, dzirdējuši ir visi. Bet vai viegli sevi tajā ieraudzīt? Pieņemt sevi mainīgajās upura-glābēja-varmākas lomu izpausmēs. Cik patiesi viegli ir atzīt savu līdzdalību visā, kas notiek savā dzīvē, neskaitot apstākļus, kurus patiesi ietekmēt nevar? Un kā vispār atšķirt apstākļus, kurus var un kurus nevar ietekmēt?

Daudz savā darbā strādāju ar tiem pieaugušajiem, kas vēl joprojām sevī nēsā ievainotā bērna sajūtas. Vēl joprojām meklē ārēju apstiprinājumu savam vērtīgumam. Situācijas, no kādām šādi iekšējā bērna ievainojumi ir cēlušies, ir dažādas. Citkārt piedzīvota vardarbība, fiziska vai emocionāla. Citkārt notikusi atstumšana. Bieži iemācīta bezpalīdzība un praktiski vienmēr notikumos, kas izdzīvoti, bērns, jaunietis iekšēji nonācis pie secinājumiem - es neesmu vērtīgs tāds, kāds esmu.

Rezultātā var būt radušās dažādas izdzīvošanas stratēģijas, piemēram, pielāgoties, mainīties, dumpoties, kalkulēt apkārtējo rīcības, vienmēr darboties, noslēgties, nerunāt, nejust emocijas. Kā arī zems pašvērtējums, dziļi iesakņojusies zema ticība sev, saviem spēkiem.Lai pieaugušais skaidrākām acīm paskatītos uz sevi, savu patieso spēku, bieži vien jāatgriežas pirmssākumos. Un lai arī fiziski to izdarīt nav iespējams, tomēr caur RTT ir iespējams pieskarties emocijām, kas piedzīvotas, domām, kas risinājušās, un secinājumiem, kas tajā brīdī izdarīti.

Pieņemsim, veidojas izpratne, ka savu dzīvi nedzīvo pa savam. Un, starp citu, nemaz tik viegli līdz šādam sāpīgam secinājumam nav nonākt. Jo ir tik daudz aizsargmehānismu, kas strādā, lai neatskatītos notikušajā, lai iekļautos, lai izdzīvotu (tieši šādi prāts to uztver - kā izdzīvošanas jautājumus). Un ja nu reiz ir ieraudzīts, ka netiek dzīvota sava dzīve, bet nav labāku modeļu, kā šo risināt, tad arī šāda apziņa var pastiprināt upura lomu un klusi mutuļojošās un urdošās dusmas.

Ko darīt, kā sev palīdzēt, ja ir radies secinājums - nedzīvoju savu dzīvi, nezinu, ko vēlos, savām vēlmēm neticu?

Pirmkārt, vienmēr atceries, tu darīji labāko, ko varēji, ar to, ko zināji, saprati, prati. Tu darīji labāko, ko varēji, ar to kapacitāti, kāda tev bija.

Tagad, visticamāk, tev ir pieejami vairāk instrumenti, lielāka kapacitāte un spēja un resursi sev palīdzēt. Tāpēc, ja jūti, ka tev traucē tas, kā domāji līdz šim, ir laiks pārskatīt ar tevi notikušo.

Ko var atklāt tāda ielūkošanās sevī, savās atmiņās?

Dažkārt lūdzu intuitīvi sesijās atbildēt uz šādiem jautājumiem:

• Kas ir tavas lielākās bailes?
• Kas tev nav pieejams?
• Kā izskatās mīlestība?
• Kāda ir tava negatīvākā doma par sevi?

Un ja atklājam, ka, piemēram, lielākās bailes ir palikt vienam, nevienam nevajadzīgam, tad tālākais ceļš ir noskaidrot - kad, kur un kāpēc šādas bailes ir radušās.

Bieži cēlonis ir bērnības notikumi, kuros mazais bērns ir izdarījis secinājumus no apkārt un ar viņu notiekošā, ka viņš nav vajadzīgs, ka nav mīlestības vērts, ka nav īsti tāds, kādam būtu jābūt, lai būtu mīlestības vērts.

Kāda tam visam saistība ar pašvērtējumu un spēju radīt sev labvēlīgus apstākļus dzīvē? Manā skatījumā vistiešākā.

Kad bērns saskaras ar pasauli, kas to nespēj ieraudzīt, lolot vai radīt ideālus apstākļus un, būsim godīgi, ideāli apstākļi neeksistē un uz tiem arī nebūtu jātiecas, bērns izdara tādus secinājumus, kādus spēj. Man nesanāk, es neesmu gana labs.

Un diemžēl, lai arī augot daudz ko iemācamies pārvarēt, tomēr var sanākt, ka daļa no bērnībā iegūtajām negatīvajām pārliecībām turpina spēlēt lomu. Kā gan mēs varam būt veiksmīgi visās dzīves jomās, ja jau bērnībā skaidri un gaiši iemācījāmies, ka neesam mīlestības/uzmanības/naudas/prieka/savu lietu/sava laika/savas balss (izvēlies savu) vērti?

Iekšējā patiesība par to, kāda ir pasaule un kāda ir cilvēka vieta tajā, prasa, lai atkal un atkal tiktu izspēlētas situācijas, kas apstiprina to, kam ticam. It kā iekšēji būtu kāds magnēts, kas velk būt starp cilvēkiem, kur iespējams atkal izspēlēt vecās, pazīstamās lomas, kas, kā zināms, prātam tuvākas un pieņemamākas kā jebkas jauns, pat ja labvēlīgs.

Turklāt dzīvē visbiežāk ir vairāki notikumi, ne viens vien, kas veidojuši izpratni par sevi, kas, iespējams, palikusi neglaimojoša un pat spiedoša. Kad liekas, ka ir laiks svešām izpratnēm un dzīves veidam palikt pagātnē, tad ir laiks pārskatīt to, kas iemācīts.

Biedējoši, jā. Bieži dzirdu pirms RTT, ka bail atcerēties, atskatīties. Tad vienmēr piebilstu, ka viss, kas atcerams, jau izdzīvots, tātad nav vairs bīstams.

Un tad sākas darbs. Dabiski augsts pašvērtējums, ko nav spējuši saglabāt vai celt pieaugušie, kam bija jārūpējas par bērnu agrīnā vecumā, nu ir jāceļ un jāatjauno pašam. Šeit arī mazs klupšanas akmens. Ja pat ieraudzīta iesaiste Karpmana trijstūrī, vai ir gatavība no tā kāpt ārā?

Dažkārt aizvainojums uz pieaugušajiem vēl deg tik stiprs un jā, arī palicis mīļš, ka kļuvis jau par daļu no paša. Un kā tad no savas daļas atteikties? Vai ir gatavība uzņemties atbildību, pilnu atbildību par sevi?

Šeit RTT prakse palīdzoši ved cauri šiem notikumiem

• Satikt savu iekšējo bērnu, to dziedināt, integrēt;
• Satikt savus vecākus, citus pieaugušos, kam bija jārūpējas, bet nevarēja, neprata to izdarīt, pateikt savas dusmas, pateikt savu piedošanu, atjaunot mīlestības apziņu.
• Atļaut sev mīlēt vecākus tādus, kādi viņi ir;
• Pārskatīt notikušo, piedot sev, pieņemt sevi kā mazu bērnu tad un kā pieaugušo tagad.

Kā tas palīdz?

Jo iemāca prātam ieraudzīt skaidrāk sevi kā pieaugušo, kas var un ar prieku pieņem labus lēmumus sev.

Tā pašvērtējums aug - vērtību mēs katrs iedodam sev. Tāds arī ir mans mērķis caur RTT darbu - palīdzēt tev ieraudzīt, ka tu esi vērtība tieši tāds, kāds esi.

Meditācijās mēdzu pielietot simbolu valodu, lai palīdzētu ieraudzīt - tu esi tieši tikpat vērts, kā visi pārējie. Upura vai glābēja loma ir mēģinājumi sevi nostādīt pakāpi zemāk vai augstāk par citiem. Tomēr, ja skaties uz sev kādu mīļu un tuvu cilvēku, vai vēlies lai viņš/viņa dara labāko, ko spēj ar saviem talantiem? Vai novēli labu veselību, izdošanos? Cik viegli/grūti ir būt blakus kādam, kas cieš un izvēlas neko nemainīt?

Pašvērtējuma celšanas procesā ir neizbēgami jāiepazīst sevi, atmetot citu domas, viedokļus. Iepazīt sevi - tas šķiet muļķīgs koncepts, kā gan var sevi nepazīt? Tomēr, vai tiek pielietota kritiskā domāšana ikdienā par katru lēmumu, rīcību? Prāta darbības mehānismi stāsta, ka lielākā tiesa mūsu katra rīcības ir automātiskas. Tas ir kā paņemt jau esošu gatavu programmu un pielietot to. Izkāpu no gultas. Uzvilku čības. Tagad kafija. Katru rītu izeju no mājām plkst. 7:30. Katru rītu steiga/neapmierinātība/miegainība. Katru dienu dusmas/steiga/stress/apnikums.

Ja šo ierauga, ir vieglāk izprast arī to, ka tādas pašas gatavas programmas diktē attieksmi pret sevi. Ko nu es… Ko nu es pieteikšos uz programmu/mācībām/augstāku amatu. Ko nu es prasīšu algas pielikumu. Ko nu es runāšu skaļi attiecībās par to, ko jūtu, kādas ir manas vajadzības. Ko nu es kaut ko mainīšu, man nekas labāks nesanāks.

Prāta programmas mums ir nepieciešamas un būtiskas un tikai tad, ja jūtam, ka nespējam sasniegt to, ko vēlamies, pat ja tas būtu - es vēlos dienu nodzīvot mierīgi, es vēlos, lai man nesāp galva, es vēlos neēst bez mēra, es vēlos priecāties par saviem sasniegumiem, es vēlos spēt runāt par to, ko labi protu, - tad nepieciešams šīs programmas pārskatīt.

Uzlabojot savu pašvērtējumu, jeb savu vērtību savās acīs, var notikt izmaiņas visās vai dažās dzīves sfērās. Tās ir izmaiņas, kas balstās savas vērtības apziņā. Es esmu tā vērts/vērta, lai mana veselība būtu laba, lai man būtu atbalstošas, jēgpilnas attiecības, lai es sasniegtu savu lielāko vai mazāko mērķi. Es esmu tikpat vērts sasniegt to, ko vēlos, kā citi cilvēki. Man ir labas robežas.

Ko ar šādu jauniegūtu pārliecību par savu vērtīgumu iesāktu tu?

Uzdodot sev jautājumu: “Ja man nebūtu nekādu šķēršļu, es būtu, iesāktu…”, tu vari iegūt mazu ieskatu otrā pusē aiz žņaudzošā zemā pašvērtējuma. Ko ar šo ieskatu tu iesāktu?

Labs ieteikums ir paraudzīties uz saviem sapņiem no prizmas - kā es domāju, ko man tas sniegs. Kā es jutīšos, sasniedzot sapņus, kā tas izskatīsies man? Un tad apskatīties, kur šādas sajūtas es jūtu jau tagad un kur varu vēl tādas iegūt sev vispieejamākajā veidā.

Šāda pieeja māca prātam to, ka tas, par ko sapņo, jau ir pieejams. Kas savukārt padara prātu atvērtāku iespējām piedzīvot vēl vairāk no tā paša.

Kā pieminēts - prātā strādā gatavas programmas. Ieraugot savu vērtību, ir izdevīgi ieraudzīt programmas, kas stāsta, ka nav, nesanāk, nav pieejams, uz programmām, kas stāsta - man jau ir viss, ko vēlos, un man ir pieejams iegūt, sasniegt vēl vairāk no tā, ko vēlos.

Atjaunot dabiski augstu pašvērtējumu var prasīt laiku. Tas ir par skaidrāku skatu uz sevi, godīgumu pret sevi. Tas ir par skaidru prātu, kas meklē pierādījumus tam, ka es varu, man labi sanāk. Tas ir par sajūtu, kas nostiprinās un aug - es esmu gana labs tāds, kāds esmu. Iemācoties vērību pret sevi, savām domām, emocijām, sevi iepazīstam labāk un spējam arvien labāk izvairīties no situācijām, kas nav labvēlīgas vai ir liekas. Tā vietā rodas spēja izdarīt labus lēmumus sev un spēja virzīties savu mērķu un autentiskuma virzienā.

Jo pasaulē tu vari būt tikai tu pats, citas lomas jau ir aizņemtas. Būt sev ir visinteresantākais piedzīvojums.

Raksta autore: Anna Melbārde / Piesakies konsultācijai