Rituāls – skaists ieradums vai ikdienas ceremonija?

Kādas asociācijas rodas izdzirdot vārdu rituāls? Ja esam vārdam paklausīgi, tad, protams, to uzreiz definējam kā secīgu darbību kopumu, kas tiek atkārtotas noteiktā laikā un vietā un ar zināmu nodomu. Tik daudz runājam par nepieciešamību sasaistīt, integrēt dažādus lielos vārdus savā mazo soļu ikdienā, ka ar jēdzienisku skaidrojumu paliek par maz. Nav kārotās pēcgaršas. Mēģināsim to radīt šķetinot rituālu nozīmi mūsu sadzīvē. Vai rituāli ir nepieciešami? Kā tie labvēlīgi iedarbojas uz mūsu fizisko, mentālo un garīgo labsajūtu? Vai rituālus varam ieviest no jauna un ko darīt ar vecajiem, savu laiku nokalpojušajiem?

Vēlējums, ne pamatojums

Rituāli ir kā tiltiņi, kurus varam patstāvīgi pārmest no viena krasta uz otru tajās vietās, kur vēlamies tikt pāri upes krācēm. Mēs tik daudz esam un turpināsim runāt par to, cik ļoti viss mūsu ķermeņos un visā pasaulē ir savstarpēji vienots – ar redzamām un neredzamām, pētītām un nezināmām saitēm. Rituāls ir vēl viens šāds dzīpars.

Rituālu no ieraduma atšķir nodoma esamība. Tā ir jēgpilna darbība vai darbību kopums, kuru pamatā ir iekšēji formulēta motivācija. Man patīk domāt, ka rituālam ir vēlējuma izteiksme. Mēs veicam zināmas darbības vai atturamies no tām, lai piedzīvotu vēlamo rezultātu. Lūk, atšķirība no paražas vai ieraduma, kad bieži kaut ko darām automātiski, par to nedomājot un neveltot uzmanību. Tātad, rituāla komponentes ir nodoms, uzmanība un atkārtojums. Ieradums var kļūt par rituālu, ja apzināti to par tādu padarām.

Apzināto uzmanību, ko veltām, varam dēvēt arī par enerģiju, ja tā tīk labāk. Tā ir barība, degviela mūsu nodoma realizācijai. Jo labākas kvalitātes t.i. jo tīrāka, nepārtrauktāka ir šī enerģija jeb uzmanība, jo klātesošāki esam tagadnes mirklī. Esība šeit un tagad ir viens no rituāla uzdevumiem. Mēs mainām perspektīvu, lūkojamies uz vienu un to pašu lietu, parādību, darbību no cita skatu punkta, caur citu objektīva lēcu.

Klātbūtne un perspektīvas maiņa paģēr arī skrienošā dzīves tempa palēninājumu, jo steigā varam piedzīvot ļoti ierobežotu emociju spektru. Jo vairāk iemācāmies apturēt laiku, sajust tā relativitāti, jo lielāka nozīme kļūst tā saucamajām pārejām jeb mirkļiem pirms un pēc. Tos saucu par bezsvara stāvokli un salīdzinu ar sajūtu, kad bērnībā uzdzinu šūpoles tik augstu, ka tās teju atsitās pret stieni. Tad pašā augstākajā brīdī sēžamvieta atrāvās no šūpoļu beņķa, un uz sekundi varēja piedzīvot to lidojuma sajūtu, kad šūpoles vēl nesteidzās atpakaļ. Tagad tajā pieredzē sevi atgriežu caur elpu. Tas ir viens no maniem rituāliem: ar nodomu, uzmanību, klātesamību.

Visa dzīve man viens rituāls?

Tad jau viss dzīvē kļūst par vienu vienīgu rituālu? No zobu tīrīšanas līdz pastaigai ar suni? Jābūt uzmanīgiem ar tādu vispārinājumu. Tas jau atkal ir stāsts par galējībām jeb melnbalto pasaules uztveri. Ja mēs mācētu būt klātesoši dzīves situācijās, tad šo jautājumu varētu arī neuzdot. Bet, ko darām mēs savā nemitīgajā rodeo? Pareizi, dzenam zirgus un paši vēl gribam skriet ratiem pa priekšu. Padomājiet paši. Vai nav tā, ka pat garīgā izaugsme vairs nav pieļaujama kā dabisks plūdums?

Mēs mostamies agrā rīta stundā, lai praktizētu, tad dodamies pastaigā vai ceļā uz darbu klausāmies kādu iedvesmojošu raidījumu, lekciju vai semināru, dienu aizvadām skaitot stundas no vienas atļautās ēdienreizes līdz otrai, darba laikā meklējot internetā nākamo retrītu, nometni vai apmācību kursu, lai vēl vakarā vēl paspētu izbraukt caur sporta zāli un uz nakti palasītu grāmatu, jo, kā lai citādi visu paspēj, bet pareizi taču ir dzīvot veselīgi un to visu vēl arī dokumentēt.

Protams, mazliet koķetēju un arī sabiezinu krāsas, tomēr dzīšanās pēc dopamīna devas mūsdienās nav jaunums. Par to noteikti atsevišķi vēl runāsim, bet rituālu kontekstā svarīgi ir atgādināt, ka daudzumam nav nozīmes.

Mēs varam savā ikdienā ieviest arī vienu rituālu. Tiem nav jāseko vienam aiz otra. Ja tas notiek dabiski, apsveicami. Ja nē, nav jāsteidzina notikumi. Man jau atkal atmiņā bērnības aina, kad savā istabā uz sienas atzīmēju, cik gara esmu paaugusies. Dienās, kad nebija pacietības gaidīt, varēja pastiepties uz pirkstu galiem vai pa visām varītēm izsliet muguru, bet tad mamma vienmēr smaidot nāca un teica: “Nesteidzies, pagaidi.”

Iedvesmu meklēt atmiņu kladēs

Vienojamies, ka nav jāsaraksta savs kalendārs, lai mēs justos piepildīti. Neviļus domājot par lēnīgumu, par laiku, kurš apstājas, sanāk ceļot atmiņās – savās, filmās redzētajās, grāmatās lasītajās vai stāstos dzirdētajās. Kā vecmamma varēja lēni gludināt vectēva kreklu, kad gaidīja viņu pārnākam no darba, kā viņa stundām var rušināties gar vienu rododendru krūmu vai zināt katru savu tomātu pēc svara un krāsas? Tie piemēri ir neskaitāmi, bet pat tad, ja ainas ir gadiem vecas, mēs līdz smalkākai šūniņai varam sajust, vai veiktā darbība bija steidzīga vai klātesoša, ar nodomu vai bez.

Protams, rituāls visbiežāk saistās arī ar lūgšanā saliktām rokām, sarunu ar Dievu vai svētības došanu pirms tāla ceļa. Vai kāds lūdzas ar telefonu rokās, vai svētībā uzliek roku? Nē, šajos rituālos visa uzmanība ir ritošajā mirklī. Mēs varam mācīties to pārnest uz jebkuru citu izvēlētu darbību ikdienā. Atliek tikai izvēlēties.

Mazo lietu prieks

Antropologs Broņislavs Maļinovskis (Bronislaw Malinowski) uzsvēra, ka cilvēks izvēlas kādu darbību pārvērst pa rituālu tad, ja viņam ir īpaši svarīgs labvēlīgs iznākums, bet jo īpaši tad, ja šo iznākumu cilvēks pats nevar ietekmēt. Lūk, visa veida rituāli pirms došanās jūrā, ceļā, karā, pirms sējas un pēc pļaujas, kāzās un bērēs.

Atsevišķi kādā reizē vēl runāsim par pārejas rituāliem, kas ir īpaši nozīmīgi noteiktos dzīves posmos. Tā ir sava veida pārdzimšana, atjaunošanās, kad piedzīvojam neizbēgamas pārmaiņas dzīvē, kad pārejam no viena posma nākamajā. Ir pierādīts, ka dažādi rituāli palīdz fizisko un emocionālo  sāpju sliekšņa paaugstināšanai, citiem vārdiem sakot, ar rituālu palīdzību mēs veidojam savus izdzīvošanas scenārijus.

Vienlaikus rituālās darbības var asociēt arī ar pozitīviem notikumiem dzīvē, tā ir daļa no apzinātības prakses, kad mācāmies un praktizējam prieku un pateicību par šo brīdi. Kad esam klātesoši, mēs nevaram pateikties par to, kas vēl ir gaidāms vai vēlams, mums neviļus jālūko sev apkārt un jāatrod tās lietas un pieredzes, kas sniedz gandarījumu tieši šobrīd. Parasti tās ir mazās, steigā nepamanītās, bet sirdij tuvās.

Neesošā laika problēma

Protams, protams, ka nav laika. Nekad un nekam vairs nav, bet rituāliem jāatrod? Mēģinām nemeklēt, bet mazliet mainīt to, ko jau darām. Kā? Sākam ar to, ka nedarām divas vai trīs lietas vienlaicīgi.

Sākam dzīvot skaisti.

Tam nav jābūt dārgi un izsmalcināti. Rituāli, īpaši ikdienā, bieži ir tieši estētiski. Piemēram, atturies no vienreizējās lietošanas traukiem. Pirmkārt, saudzējot dabu, bet arī tāpēc, ka plastmasas glāze vai pusdienu trauks nozīmē, ka maltīti ieturi steigā, ka tā diez vai gatavota ar mīlestību un, visticamāk, izņemot kaloriju kaudzi, nesniegs tev vajadzīgo enerģiju. Nopērc sev skaistu tējas vai kafijas krūzi. Padari tējas gatavošanu un dzeršanu par piecu minūšu rituālu, kad sasmaržo lapiņu aromātu, kad skaties, kā ūdenī tās atveras un kā mainās krāsa. Acis atpūtīsies un domas arī.

Tavs rituāls var būt lasīšana, mūzikas klausīšanās, pastaiga, agro rītu un dienas noslēguma tradīcijas, sava altāra ierīkošana, pateicības prakses, bērnu midzināšana, elpas prakse, meditācija, lūgšana, dienasgrāmatas rakstīšana. Atceries par trīs punktiem: nodoms, uzmanība un atkārtojums. Un, protams, padari savu rituālu īpašu – skaistu, estētisku, baudāmu.

Raksta autore: Kristīne Kutuzova