Sēras

Pirms laika izlasīju kāda domātāja atziņu, ka viduslaikos visur runāja par nāvi, bet nerunāja par seksu, taču mūsdienās visur runā par seksu un nerunā par nāvi. Jau toreiz es atskārtu, cik liela taisnība tajā ir. Patiešām, mēs 21.gadsimtā mēģinām izlikties, ka nāve nepastāv, vai vismaz mēs varam to kontrolēt. Un šeit es domāju ne tikai fizisku nāvi, bet nāvi kā zaudējumu vispār. Lai arī par nepatīkamajām lietām pozitīvās domāšanas laikmetā nav modē runāt, nāve un zaudējumi ir dabiski un klātesoši mūsu ikdienā, gribam to vai nē. Mēs zaudējam gan mīļotos cilvēkus, gan arī ikdienišķas lietas un procesus – veselību, darbu, attiecības, mantas, statusu, ilūzijas, sapņus, jaunību. Un tas viss mūsos rada ciešanas un sāpes, bieži neapzinātas. Jo lielāks zaudējums, jo smeldzošākas sāpes un skumjas, un ilgāks laiks nepieciešams, lai šo izsērotu, lai iemācītos dzīvot tālāk.

Sērošana ir ļoti, ļoti svarīgs process zaudējuma sāpju remdināšanā un dvēseles dziedināšanā.

Sērošana mums palīdz integrēt zaudējumu un turpināt dzīvot jau jaunajā pasaules kārtībā.

Senajā latviešu tradīcijā vedību (kāzu) norise bija ļoti tuva bedību (bēru) norisei, jo princips vienāds – kaut kas nomirst, lai pārietu citā veidolā, formā, statusā. Vedībās “nomirst” jaunā meita un “piedzimst” (pāriet citā formā, statusā, veidolā) sieva. Bedībās cilvēks no šīs saules pāriet viņā saulē. Taču abos rituālos svarīga ir sērošana – apraudāšana. Viens no bedību ritiem bija šāds: mirušo burtiski nosēdināja pie galda un sasauca visus radus un kaimiņus, un tad bija iespēja “nokārtot rēķinus”- izrunāties, izlamāties un izlīgt ar aizgājēju (no šejienes apgrieztais šķīvītis un glāzīte pie mūsdienu bēru galda). Šodien šāda tradīcija šķiet nepieņemama un biedējoša, taču, ja paskatāmies dziļāk – tai ir brīnišķīga psihoterapeitiska funkcija. Palicējiem nepaliek nožēla un vainas sajūta par izdarīto vai gluži pretēji - neizdarīto attiecībās ar aizgājēju. Tiek iegūts miers un spēja turpināt dzīvot tālāk.

Lai arī dzemdības tiek pozicionēts kā priekpilns laimes process, patiesībā arī rada lielas skumjas un sēras, jo viens posms – grūtniecība, ir beidzies, un tik liela tuvība ar bērniņu nebūs vairs nekad. Tomēr reti kura māmiņa atļauj sev apzināti šīs sēras just un izdzīvot, jo ārējais spiediens, ka jābūt priecīgai, ir milzīgs. Sabiedrība un apkārtējie sagaida, ka jaunā māmiņa būs pārlaimīga, jo ir taču piedzimis bērniņš, abi sveiki un veseli. Taču reti kurš, arī māmiņa pati, aizdomājas, ka reizē ar ieguvumu ir arī zaudējums, kam ir jāvelta savs laiks un uzmanība. Es šīs pēcdzemdību skumjas apzinājos tikai pēc sava ceturtā bērna, un skumjas bija sajūtamas ne tikai emocionāli, bet arī ķermeniski. Tas bija milzīgs ķermenisks tukšums un ļoti lielas ilgas pēc aizgājušā. Es ļāvu sev raudāt, skumt un palaist zaudētās sajūtas un pieredzes. Līdzīgi procesi notiek arī pēc abortiem un, lai arī vieglāki, bet arī mēnešreižu laikā. Bieži manas klientes tikai psihoterapijas laikā atklāj, cik daudz ciešanu un sāpju sevī nesušas pēc spontānā aborta, cik daudz neizraudātu asaru, nepateiktu vārdu un jūtu ir sakrājies. Ļoti bieži nav bijis neviena, kam to visu pastāstīt, uzticēt. Tad mēs kopā, maigi un saudzīgi, šīs dvēseles sāpes dziedinām.

Mums bieži vien “nav laika” sērot, vai arī esam iemācīti nejust, un “neraudi, būs jau labi, laiks visu dziedē”. Tomēr bez sērošanas nekas nebūs labi un laiks pats par sevi neko nedziedē!

Es deviņu gadu vecumā traģiski zaudēju savu mīļo vecāko brāli. Tas bija milzīgs trieciens, milzu sāpes visai ģimenei, taču izpalika sērošana, jo tas bija pārāk sāpīgi, un dzīvei taču jāturpinās. Ar sevis mierinājumu – laiks dziedē, - mēģinājām dzīvot tālāk, it kā tas nebūtu noticis. Taču BIJA noticis un es kā bērns to jutu un zināju, šis notikums mainīja mūs visus - gan kā cilvēkus, gan kā ģimeni.

Ja mēs neļaujam sev izsērot zaudējumu, tad laiks šīs sāpes tikai apsedz ar ikdienas rūpēm, taču ciešanas paliek un neļauj mums virzīties dzīvē uz priekšu.

Nereti arī tuvinieki un draugi nespēj mūs atbalstīt, jo mūsu zaudējums modina viņos pašos nedziedinātās ciešanas. Un tad, lai nejustu sāpīgās emocijas, mēs viens otra sēras (un ne tikai, arī citas nepatīkamās sajūtas) noliedzam, mierinām, atdalāmies, nejūtam, ignorējam un izvairāmies par to runāt vai vispār tikties ar šo cilvēku, cerot, ka tās atrisināsies pašas no sevis.

Tomēr neizsērotas sēras ietekmē mūs gan fiziski, gan garīgi.

Fiziski var būt apetītes un miega zudums, galvassāpes, sāpes krūtīs, slikta dūša, reiboņi, asinsspiediena problēmas.
Garīgi – trauksme, aizkaitināmība, palēnināta uztvere, nespēja koncentrēties, atmiņas traucējumi, murgi, alkohola/narkotiku lietošana, attiecību problēmas, izaicinoša vai agresīva uzvedība, nespēja nomierināties, nespēja atpūsties, veģetatīvā distonija, depresija.

1967. gadā psihiatre Elizabete Kublere-Rosa savā grāmatā “Par nāvi un miršanu”(On Death and dying”) apraksta piecas sērošanas stadijas - noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana. Teorija kļuva populāra un tika uzskatīts, ka šis ir “pareizais” sērošanas process. Lai arī daudzi cilvēki tiešām piedzīvo visas šīs stadijas un beigās nonāk līdz pieņemšanai, tomēr praksē pierādās, ka sērošana ir ļoti individuāls un neprognozējams process. Citiem tā ir intensīva un ātra, citiem var ilgt mēnešiem vai pat gadiem.

Kā palīdzēt sev un citiem sērās?

Būt uzmanīgam pret sevi un savām sajūtām – mēģināt sajust, saprast, kas ar mani notiek. Ja zaudējums ir milzīgs un ļoti sāpīgs (piemēram, tuvinieka traģiska nāve, pusaudžiem nelaimīga mīlestība), tad mēs paši nemaz nespējam uz savām sāpēm paskatīties, šķiet, ka tās ir lielākas par mums pašiem un mēs nekad no tām netiksim ārā. Mēs neredzam izeju un šķiet, ka nekad vairs nespēsim būt priecīgi vai laimīgi. Šādā gadījumā prātīgi būtu meklēt psihiatra, psihoterapeita, psihologa, patiešām zinoša pirtnieka vai citu speciālistu palīdzību. Līdzīgi, kā ar salauztu kāju mēs nevilcinoties meklējam slimnīcu un ķirurgu, tā arī lielas emocionālas traumas gadījumā, ir jālūdz profesionāla palīdzība;
Apzināties, ka sēras ir process, nevis notikums. Arī tad, ja šķiet, ka viss izsāpēts un palaists, kādi ārēji apstākļi, cilvēki, situācijas, smaržas, vietas vai gadadienas var atmest mūs atpakaļ ilgās un sāpēs pēc zaudētā;
Saukt lietas īstajos vārdos – piemēram, bērnam par mājdzīvnieka nomiršanu teikt, ka mīlulis nomira, nevis aizgāja uz mežu. Ja bērnam pasaka, ka tas aizgājis uz mežu vai pastaigāties, vai tml., tad tas rada bērnā cerību, ka dzīvnieciņš atgriezīsies, viss būs kā iepriekš. Patiesībā mājdzīvnieka nāve un izpratne par procesu sagatavo bērna psihi saskarsmei arī ar tuvinieku nāvi, parāda, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa, un iemāca šo procesu saudzīgi izdzīvot. Arī pieaugušajiem, piemēram, par zaudētām attiecībām, var rasties ilūzija, ka tās iespējams atjaunot, ja netiek pietiekami skaidri nodefinēti šķiršanās apstākļi un iemesli. Abos gadījumos sērošanas process nenotiek un virzīšanas uz priekšu tiek apgrūtināta;
Ļaut sev vai otram izteikt vārdos savu vilšanos, bēdas, nožēlu, vainas sajūtu, dusmas un citas emocijas, kas rodas no zaudējuma. Ir ļoti svarīgi izrunāt šo situāciju atkal un atkal, jo tas palīdz apzināties un integrēt notikušo realitāti, apzināt zaudējumu, dziedēt sāpes un veidot jauno realitāti;
Nesalīdzināt savu procesu ar citiem, tajā skaitā to, ko rāda sociālie tīkli. Der vienmēr paturēt atmiņā, ka sociālie tīkli nerāda pilno stāstu, pilno bildi. Pārsvarā tur cilvēki sevi pozicionē, cik tie veiksmīgi tiek galā ar dzīvi, tajā skaitā sērām;
Nemēģināt mierināt, sakot - viss būs labi, neraudi, nepārdzīvo, dzīve turpinās utt., vai noniecināt sajūtas - par to nav jāraud, saņemies, paskaties, cik dzīvē daudz labu lietu vēl, tas jau nekas, ko tu pārdzīvo, citiem ir vēl sliktāk u.tml. Piemēram, bērnam zaudējot mājdzīvnieku, teikt - nekas, nekas, nopirksim jaunu. Vai saplīstot kādai svarīgai un mīļai mantiņai, teikt, neraudi, tā taču tikai mīkstā mantiņa. Arī pieaugušajiem ir svarīgi, ka viņi tiek sadzirdēti, saprasti un pieņemti. Šo bieži dzirdu savu klientu stāstos, cik ļoti svarīgi ir atzīt zaudējuma apmēru un sāpes;
Vissvarīgākais ir būt klāt. Patiešām būt klātesošam - ļaut sev un otram just to, ko viņš vai viņa jūt. Klausīties ar atvērtu sirdi, nesteidzināt, nemēģināt salabot. Būt klāt ar visu sirdi, uzmanību, laiku un mīlestību.

Lai mums visiem izdodas būt klātesošiem gan sev, gan saviem mīļajiem!