Iedomājies situāciju, ka bērnībā iegūts šāds domu un pārliecību komplekts:
Iespējams, tur vēl ir pa šķipsnai no:
Vēl iekrāsojas arī pārliecības:
Un varbūt arī - citiem sanāk labāk.
Visas šīs pārliecības esmu dzirdējusi RTT sesijās no sievietēm, kas meklējušas atbalstu attiecību jautājumos un ne tikai. Tie ir reāli stāsti - piedzīvoti, izsāpēti, ilgstoši ietekmējuši un ar iekšējo darbu sākumā mazliet atviegloti, un tad soli pa solim uzlaboti.
Manu redzējumu uz līdzatkarīgām attiecībām ir ietekmējuši šie stāsti, pieredzes. Atkal un atkal atgriežamies ne tikai pie nepieciešamības kopt veselīgu pašvērtējumu, bet arī pie pavisam sāpīgu pieredžu pārskatīšanas un salabināšanas savās atmiņās. Tās ir gan piedzīvotas vardarbības epizodes, gan atraidījuma sajūtas, kas pavisam maziem bērniem, zīdaiņiem un, pat esot mammas vēderā, nozīmē - es neesmu gaidīta, man te nav vietas.
RTT metode ir būvēta ar mērķi atcerēties, kad pirmo reizi ir iemācītas un arī nostiprinātas pārliecības, kas kādā brīdī apjaustas, jo sākušas palikt traucējošas aizvien vairāk. Piemēram, sieviete var sevī pamanīt negantu ieradumu ticēt, ka viņai nav tiesības uz savu balsi. Ka nav tiesību paprasīt to, kas nepieciešams. Iespējams, šeit mīt arī nespēja novilkt veselīgas robežas. Ja šāda uzvedība ir jau pamanīta, tātad tā ir apziņā un tai jau ir iespējams sākt meklēt risinājumu.
Viens no iespējamajiem risinājumiem ir ar tiem jautājumiem, kam savādāk nesanāk piekļūt saknei, vērsties pie RTT praktiķa un meklēt iemeslus savās atmiņās. Ieraudzīt, kad iemācītas pārliecības, ka sieviete nav gana laba tāda, kāda ir, un iedot sev jaunu skatījumu, kas balstīts daudz lielākā pieredzē. Visbiežāk, meklējot cēloņus, atgriežamies notikumos no agras bērnības, un ir ļoti svarīgi pieņemt, ka bērns notiekošo ir izpratis sev tajā brīdī vissaprotamākajā veidā. Piemērs, bērns piedzīvo vecāka dusmas 4 gadu vecumā, kad uzvedas, kā četrgadīgam bērnam pienākas. Vai tā ir nosmulēšanās, varbūt kaut kā paprasīšana, varbūt lietas pazaudēšana. Vecāks dusmojas, bērns to iztulkojis kā - es nedrīkstu būt tāda, kāda esmu. Man ir jāatsakās no tā, kas man ir svarīgs. Ir neizpratne.
Šādā situācijā bērns ir piedzīvojis spēcīgas emocijas, kas viņa tajā brīdī iegūto izpratni ir iecementējis apziņā. Un dzīvojot tālāk, prāts ierauga vēl un vēl apstiprinājumus tam, ka patiešām nedrīkst būt sev.
Kas tad atliek? Būt par kādu sevis versiju, kas būtu pieņemami vecākam. Nerunāt, nebūt skaļiem, nebūt pamanāmiem, netraucēt. Bet paralēli var rasties bezcerības sajūta. Nebūt sev, nejusties pieņemtam tādam, kāds ir, - tajā ir liels bezspēks un arī nezināšana kā bērnam - ko tad vēl man izdarīt, lai es būtu pieņemams?
Ar šādu pasaules redzējumu jau no bērnības ir viegli audzēt sevī pareizās meitenes tēlu, kas ir palīdzošs, piemēram, skolā, augstskolā, karjerā. Bet vai tas nāk bez upuriem?
Manā pieredzē kādā mirklī iekšējā pārliecība, ka neesmu šai pasaulei vajadzīga, svarīga, noderīga tāda, kāda dabiski esmu, sāk palikt ļoti spiedoša un sāpīga. Tas var izpausties dusmās, depresijā, trauksmē. Arī līdzatkarīgās attiecībās vai gluži pretēji, nespējā izveidot attiecības vispār.
Sieviete, kas jūtas iesprūdusi attiecībās, bez savas balss un bez izejas, iespējams, bērnībā piedzīvojusi vardarbību un pamestību.
Iespējams, viņā mājo kādas no šīm pārliecībām:
Manā pieredzē sievietēm, kas piedzīvojušas līdzatkarību vai emocionālu vardarbību attiecībās, ir noderīgi dziedināt iekšējo bērnu un iemācīties sev dot stabilitātes un pamata sajūtu. Iemācīties, ka viņas ir tā vērtas, lai viņas mīlētu, sadzirdētu, sargātu. RTT sesiju laikā iekšējā bērna dziedināšana var būt ļoti emocionāla, tas ir mirklis, kad saskarties ar tām sajūtām, kas mitušas mazajā bērnā, un arī sev pateikt tos vārdus, ko vienmēr ir gribējies dzirdēt, bet vecāki, vecvecāki vai citi pieaugušie, kas rūpējušies, nav spējuši pateikt, iedot tās sajūtas, kas pietrūkušas augot. Ne vienmēr ir piedzīvota reāla vardarbība, iespējams, bērns jau no piedzimšanas brīža sajuties nevajadzīgs vai apdraudēts. Te arī svarīgi izprast piedzimšanas stāstu. Dažkārt mammas veselības stāvoklis, kas piedzimšanas brīdī ir bijis kritisks, arī ir ļoti spēcīgi ietekmējis bērna apziņu par savu vietu šajā pasaulē.
Iekšējā bērna dziedinājums manā skatījumā ir par atļaujas iedošanu sev. Tā ir atļauja dzīvot, priecāties, baudīt, pieņemt savus lēmumus.
Svarīgi, ka iekšējā bērna dziedināšanas laikā sieviete ierauga sevi tagad kā pieaugušo, kam vairs nevajag ne mammas, ne tēta mīlestību vai aizsardzību, validāciju. Sieviete pati sev iemācās šo sniegt.
No bērnības iegūtie priekšstati var būt veidojušies tiešām traumatisku notikumu rezultātā, piemēram, kāda sieviete atcerējās, seksuālas vardarbības epizodi un tas tikai nostiprināja viņas zemo pašvērtējumu, pārliecību, ka sevi ir jāliek pēdējā vietā un viņai nepienākas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Tikpat labi tās var būt ne tieši vardarbīgas, traumatiskas epizodes, kur bērns jūtas viens, lai gan pieaugušie turpat blakus istabā ir. Tomēr bērnā radusies sajūta, ka viņš ir viens, nevajadzīgs, raisa bezspēcības sajūtu. Bērns nespēj par sevi parūpēties pats, viņam nepieciešami vecāki. Ja ir situācija, kad bērns nespēj palūgt sev vajadzīgo uzmanību un vecāks savas gribas neesamības/nepratības dēļ pats nespēj sniegt to, kas mazajam cilvēkam vajadzīgs, bērns visticamāk iemācās šo sajūtu, ka viņš nav svarīgs. Protams, bērni ir ārkārtīgi adaptēties spējīgi un manā praksē visbiežāk gadījumu tomēr ir par smagi zemu pašvērtējumu. Attiecīgi es, daloties ar savu pieredzi, nepieminu veselīgas bērnu-vecāku attiecības, kur noteikti ne katru reizi, kad bērns ir saucis un nav sadzirdēts, neizraisīs smagu traumu vai zemu pašvērtējumu.
Ja sevī jau ir pamanīts zems pašvērtējums, nespēja izteikties, palūgt sev nepieciešamo, nospraust veselīgas robežas un atkārtota iesaistīšanās līdzatkarīgās attiecībās, tad aicinu paskatīties uz savu motivāciju un sākt audzēt spēju raudzīties uz sevi ar cieņu un mīlestību.
Mana pārliecība ir, ka katrs cilvēks uz Zemes ir vērtīgs. Sevi nolikt zemāk, kā citus, nav nepieciešams un nav veselīgi, tieši tāpat, kā celt sevi pāri citiem. Lai sajustu dabisku līdzsvaru tajā, kā redzi sevi un apkārtējos, iesaku meditāciju, dabas vērošanu, psihoterapiju, RTT, izpratni par notiekošo saturošu zināšanu iegūšanu u.c. metodes, kas uzrunā. Mums katram ir savs unikālais ceļš, kā atnākt atpakaļ pie dabiski augsta pašvērtējuma.
Lai labāk sevi izprastu, vari sev uzdot jautājumus meditatīvā stāvoklī vai, izmantojot brīvrakstīšanas metodi, esot godīgam atbildē pret sevi arī tad, ja tā provizoriski iespējama kā nepatīkama:
Ja atklāj, ka tici, ka tev nepienākas mīlestība, uzmanība, rūpes, drošība, tad tie ir jautājumi, kuriem noteikti iesaku pievērsties un sevī audzēt pretējas pārliecības.
Ja iekšēji mīt pārliecība, ka nepienākas attiecības, nepienākas būt šeit, nepienākas mīlestība, tad ir grūti izveidot veselīgas attiecības. Iekšējās pārliecības, saskaņā ar prāta darbības mehānismiem, meklē apliecinājumus tam, kam prāts tic. Ja prāts tic tam, ka es neesmu tā vērta, lai man pievērstu uzmanību, tad, esot attiecībās, kur būtu iespēja saņemt uzmanību, var rasties iekšēja pretestība, jo netiek saņemts tas, ko prāts atpazīst un kam meklē apstiprinājumus.
Vēl viens svarīgs domāšanas veids, kas var ietekmēt vajadzību izveidot līdzatkarīgas attiecības, ir pārliecība, ka es pati nevaru, man vajag kādu, kas izlems manā vietā, man pašai nesanāk, es uz sevi nevaru paļauties. Lai šo izskaustu, der ar skaidrākām acīm paskatīties uz savu dzīvi, saviem sasniegumiem un ļoti apzināti sevi slavēt, apbalvot par to, kas dzīves laikā paveikts. Sākot ar to, kur ir viegli ieraudzīt savus sasniegumus, pamazām paplašinot šo praksi visās savas dzīves sfērās - nauda, ģimene, mīlestība, karjera, garīgums, veselība, hobiji, draugi.
Grāmatas “Sievietes, kas mīl par daudz” autore Robina Norvuda runā par to, ka mēs meklējam tādas attiecības, kas var piepildīt to pašu, ko esam saņēmuši bērnībā. Tas var būt neapzināti un sākotnēji izskatās, ka attiecības būs savādākas, turklāt atraidījums vai līdzatkarība vēlāk var izpausties pilnīgi savādākā formā, kā ģimenē, kur piedzimi, taču sajūtas var būt tās pašas. Piemēram, tēvs bērnībā nebija pieejams, jo vienmēr bija jūrā, un tu izvēlies partneri, tēvu saviem bērniem, kas nav pieejams, jo katru dienu strādā līdz vēlai naktij.
Lai arī apzināti meklējam iespēju labot situāciju, kāda bija ģimenē, kurā piedzimām, kamēr neesam paši sevī dziedinājuši, cik vien varējuši, tikmēr trauma paklusām vada rīcības un reakcijas, un var gadīties, ka atkal un atkal iekļūstam tajā pašā atraidījuma, līdzatkarības, mazvērtības aplī.
Lai no tā izvairītos, ir noderīgi izpētīt, kas ir tas, kam ticu par sevi un pasauli. Un mācīties no dienas uz dienu, pamazām vērst šo par labu. Iemācīties savu spēku, savu balsi. Pieņemt sevi, savus trūkumus, pieredzes, emocijas. Darīt labāko, ko var, ejot uz mērķi - sevi tādu, kāda vēlies būt. Pieņemot sevi, ienāk veseluma sajūta, iepriekš saraustītā, attālinātā būtība pamazām apvienojas. Tā ir pārnākšana mājās.
Un atceries, mīlestība vienkārši ir. Tās avots esi tu pati. Mīlestību nevar iedot vai atņemt. Tā vienkārši ir. Un ja sev to iemācīsies atļaut, tu to piedzīvosi, esot vai neesot attiecībās.
Raksta autore: Anna Melbārde / Piesakies konsultācijai
