Lai gan romantiskas attiecības ir viens no skaistākajiem fenomeniem, ko cilvēks pieredz, un uz ko apzināti un neapzināti tiecas, izveidot harmoniskas, veselīgas attiecības mēdz būt liels izaicinājums un jaudīgs darbs ar sevi. Ja vien ir atskārsme, ka neviens šajās attiecībās nav “sliktais”, bet atslēga tiešām ir sevī pašā – savu paternu un to pastāvēšanas iemeslu apzināšana, atzīšana un dziedināšana.
Piesaiste ir spēja veidot emocionālās saites ar citiem cilvēkiem. Piesaistes stils nosaka uzskatus pašiem par sevi – vai esmu vērtīgs, vai esmu mīlestības cienīgs; uzskatus par citiem cilvēkiem – vai tiem var uzticēties, vai cilvēki ir atsaucīgi un pieņemoši; uzskatus par pasauli, kurā dzīvojam – cik droša tā ir, cik daudz mums tajā ir iespēju. Piemērs: kāds cilvēks saredz izaicinājumus un iespējas, kāds cits vien šķēršļus un apgrūtinājumus, lai gan apstākļi ir identiski.
Atkarībā no tā, kā redzam sevi un pasauli, reaģējam, apvainojamies vai priecājamies un pateicamies, ļaujam sev kāpt uz galvas vai cienīgi novelkam robežas. Pāris vārdos sakot – veidojam attiecības.
Jāpiemetina, ka toksiskās attiecību piesaistes izpaužas ne vien romantiskās attiecībās, bet arī citās dzīves jomās, piemēram, darba vidē.
Ir vieglāk atpazīt otrā toksisku personību, bet grūtāk to ieraudzīt sevī. Tomēr, kad tas noticis, var sākties īstais darbs un ceļš uz laimīgām, vienlīdzībā, cieņā un mīlestībā balstītām attiecībām.
Tas, kā redzam pasauli, cik tajā jūtamies droši, cik novērtēti, mīlēti, sadzirdēti, uzklausīti un atzīti, – veidojas bērnībā. Attiecības ar vecākiem un/vai citiem tuviniekiem, ar ko esam auguši, veido bildi par to, kas tā pasaule ir un kādi te ir pastāvēšanas nosacījumi. Visbiežāk mēs nonākam tādās attiecībās, kas atdarina to burbuli, kādā uzaugām. Ja, piemēram, vecāki mūs kritizēja vai pat darīja fiziski pāri, un nākamajā mirklī samīļoja, pieaugot mēs nemākam uzlikt robežas un atpazīt neveselīgu attieksmi.
Likumsakarīgi ir ļoti viegli iekļūt toksiskās, emocionāli vardarbīgās attiecībās, jo nav noteiktas robežu izpratnes par to, kāda attieksme ir pieņemama un kāda ne. Arī tad, ja redzam tā saucamos sarkanos karodziņus, tipiski, ka persona, kas līdz šim bijusi toksiskās attiecībās un nav ar sevi strādājusi, atkārtoti nonāks toksiskās attiecībās, jo tos ignorēs, meklēs attaisnojumus, atlaides šim cilvēkam, pie kā jūt romantisku vai seksuālu vilkmi.
Savukārt, ja cilvēks ar saviem paterniem un psiholoģiju jau strādā, pārāk ātri metoties jaunās attiecībās, arīdzan palaidīs garām brīdinājuma signālus. Visu nevaram mērīt pēc vienas mērauklas, tomēr visbiežāk vēlama pauze attiecībās, lai izprastu sevi un apzinātos, kas ir tas, ko patiesībā sagaidām piedzīvot attiecībās un kādu cilvēku vēlamies ielaist savā dzīvē un ģimenē. Un tad, kad esam gatavi iepazīt kādu simpātisku cilvēku, – dot tam laiku, un sarkanā karodziņa pamanīšanas gadījumā iemācīties pateikt nē. Uzreiz mesties attiecībās un atdot tām sevi visu, ir trauksmainas piesaistes pazīme, kurā otrs cilvēks tiek iecelts pasaules centra vietā, aizmirstot par sevi kā personību.
Lieliski, ja izdodas sevi atkost un sakārtot pirms bērnu ienākšanas ģimenē, visbiežāk gan ir otrādi – traumu seku atspoguļošanās notiek jau pašu ģimenē, kad savu neapzināto uzvedības modeli un pasaules izpratni nododam kā dzimtas mantojumu tālāk. Bet nozīmīgi ir apzināties, – strādāt ar sevi nekad nav par vēlu.
Veselīgās attiecībās jeb drošā piesaistē mīt savstarpēja cieņa. Tās ir divu pieaugušu, nobriedušu cilvēku attiecības, kurās ir abpusēja izpratne, ka abi esam personības ar savām interesēm, sajūtām un pieredzi. Attiecības ir ceļošas, ne graujošas. Partneri ir godīgi viens pret otru un atklāti prot izrunāties, neļaujot, ka viņu lēmumus diktē mirklīgas emocijas. Tādējādi arī konflikti tiek risināti racionāli. Neviens šajā pārī neuzskata sevi par pārāku vai zemāku, abi atzīst savus trūkumus un spēj saskatīt un pieņemt, ja pats ir kļūdījies, tāpat arī spēj novērtēt savus talantus un vērtību. Arī partneris netiek celts debesīs, lai pēc tam kristu vilšanās pazemē – cilvēks ar drošu piesaisti redz arī partnera “trūkumus”, kurus prot veselīgi pieņemt.
Tā kā cilvēkam ar drošu piesaisti nav vajadzīga nedz mīlestības lūgšanās, nedz sava pārākuma pierādīšana, nedz arī vajadzība pēc pārspīlētas uzmanības (gluži otrādi: ir patīkami redzēt savu iemīļoto, kas spēj aizrautīgi dzīvot, arī viens esot, kam ir savas intereses un mērķi, nevis tādu, kas bez tevis nevar iztikt), tāds cilvēks izvēlēsies veidot attiecības ar arīdzan nobriedušu personu, kam ir drošā piesaiste, un viņi abi labi apzinās, ka attiecības ir skaists brīnums, kas ir jākopj, bet mīļotais cilvēks nav kas pašsaprotams, bet dārgakmens, kas jānovērtē.
Iemesli, kādēļ izveidojusies toksisks piesaistes stils, var būt dažādi, bet parasti tā saknes tiek ieliktas bērnības un īpaši agrīnās bērnības pieredzē:
Pieaudzis cilvēks ar trauksmainu piesaisti mēdz neprast noteikt robežas; tiekties pēc regulāriem savas vērtības un vajadzības apliecinājumiem; prasīt pārspīlēti daudz uzmanības vai pat “pielipt” otram cilvēkam, kļūstot apmāts ar otru un fokusējot lielāko savas enerģijas daļu uz mīlas objektu; ilgoties pēc intimitātes, bet nespēt uzticēties citiem; būt greizsirdīgs un trauksmains, ja iemīļotā cilvēka nav blakus.
Cilvēks ar trauksmainu piesaistes stilu meklē kādu, kam pieķerties, – tas viņam rada sajūtu par drošu pasauli. Ja šis cilvēks nav attiecībās, jūtas nedroši, jūtas nevērtīgs un mīlestības necienīgs, neprot būt neatkarīgs, ļoti baidās no pamešanas. Trauksmainā piesaistē pastāv pretruna – grūtības uzticēties un vienlaikus vēlme saplūst ar otru. Cilvēkiem ar trauksmainu piesaisti ir zems pašvērtējums, un arī citu attiecību kontekstā viņi baidās, ka viņus nevēlas: viņu vērtējums par sevi ir atkarīgs no citu apliecinājumiem. Ja otra puse izsaka savu vajadzību pēc lielākas neatkarības un vienatnes brīžiem, tad persona ar trauksmaino piesaisti to uzskata par apdraudējumu attiecību pastāvēšanai.
Šāda piesaiste mēdz izveidoties to vecāku bērniem, kas attieksmē pret savām atvasēm bijuši nekonsekventi: te ir jūtamas rūpes un pievēršanās, te atkal absolūta klātneesamība vai neatsaukšanās uz bērna vajadzībām. Bērns nekad nevar iepriekš zināt: mani pieņems vai atraidīs, - kas arī rada trauksmainību.
Pieaugušie ar izvairīgu piesaisti izvairās no tuvu attiecību veidošanās, lai nepiedzīvotu sāpes. Ja kāds tiem vēlas tuvoties un veidot emocionāli intīmas attiecības, šie cilvēki “uzliek barjeru” un vairās laist mīļoto patiesi savā sirdī.
Protams, arī šis modelis ir dzimis bērnības pieredzē. Tie ir pieaugušie, kuru vajadzības bērnībā pēc emocionālā siltuma, mierinājuma un aizsardzības ir tikušas noraidītas, nepieņemtas, nesaprastas. Tas bērnā rada domas, līdz ar to sajūtas, ka viņu nemīl. Ar laiku šāds bērns jau “sagaida”, ka viņu atraidīs un ka atbalstu viņš nesaņems. Viņš jūtas tā, ka viņa emocijas, domas un sajūtas nav svarīgas, tādēļ vēl pēc laika tādas izslēdz no savas dzīves, saprotot, ka atbalstu nesaņems tā vai tā, un sāk praktizēt atturīgu un neatkarīgu uzvedības modeli, lai atgādināšana par sevi neradītu jaunas ciešanas.
Šādā vidē uzaugot, cilvēkam rodas nievājoša attieksme pret tuvām attiecībām. Rodas neuzticība pret pasauli, pret tiem, kas izrāda par viņu interesi. No tuvības viņi distancējas, baidoties no noraidījuma, baidoties uzticēties un neticēdami, ka viņus kāds var mīlēt. Šie cilvēki noliedz savas jūtas, neatpazīst tās. Viņi dara visu, lai netaptu ievainoti. Tie ir cilvēki, kas neiesaistās nopietnās attiecībās un izvēlas bieži mainīt partnerus un ielaisties seksuālajās attiecībās bez saistībām.
Interesanti, ka savu bērnību cilvēki, kam piemīt izvairīga piesaiste, mēdz idealizēt vai par to neko daudz nespēj atcerēties.
Ar jebkuru no aprakstītajiem neveselīgas piesaistes uzvedības un uztveres modeļiem ir iespējams strādāt. Tas nav viegli, tas ir sāpīgi, bet dzīvi mainoši gan. Esot gatavam psiholoģiskam darbam ar sevi, ikvienam ir iespējams kļūt drošam, ieraudzīt pasauli kā plašu iespēju un spēles lauku, un apzināti izvēlēties un veidot veselīgas attiecības. Lai šādas izmaiņas panāktu, var sākt gan ar grāmatām, gan psihologa vai psihoterapeita apmeklējumu un trenēšanos runāt par savām emocijām. Kad jūties jau mazliet drošāk un redzējums par sevi un pasauli sāk mainīties, var lieliski palīdzēt draudzību veidošana ar cilvēkiem, kam ir veselīga pašapziņa, droša piesaiste un spēja noteikt robežas.
Der atcerēties: tikai un vienīgi mēs esam tie, kas nosaka mūsu attieksmi pašiem pret sevi. Esot pieaugušā vecumā, mums vairs nav jābūt atkarīgiem no tā, ko pateica vai nodomāja kāds cits, kādu vērtējumu tas par mums iedeva. Mīlam sevi visupirms. Tad arī pasaulei izstarosim šo mīlestību, un mīlestība nāks mums pretī.
Raksta autore: Ieva Simanoviča
