Varētu likties, ka vienkārši lēna būšana dabā, savienošanās ar to, tās vēstījumu lasīšana caur simboliem ir kas pārāk rotaļīgs, lai to iekļautu kā vienu no bāzes instrumentiem savā pašizaugsmes ceļā. Tomēr bieži vien redzamākajās vietās ir apslēptas atslēgas, ko meklē: miers, brīvība, sevis jušana, iekšēja motivācija.
Sākot sevi apzināties dabisku, uzticēties sev, nokļūstam tajās praksēs, pie tiem skolotājiem, tajās vietās, kas palīdz harmoniskai izaugsmei. Tik daudz piedāvājumu un vilinājumu par “pareizu un ātru” izaugsmi, bet, jo vairāk uzticamies sev, vairāk pieņemam visas savas daļas, jo skaidrāk apjaušam, kas tieši man un šajā brīdī ir vajadzīgs no lielā piedāvājuma klāsta. Sanāk, pazīt sevi ir enerģētiski piepildoši, arī ekonomiski izdevīgi.
Daba ir pilnīga, daba baro, dziedina, silda, pašatjaunojas un atjauno. Daba esam mēs paši, jā, daba un mēs nav atdalīti mehānismi, kā kaut kas “daba un es”. Daba ir pamatu pamats, un ir vērts tajā ieskatīties ciešāk un just apzinātāk. Daba ir kā spogulis, kas vērš uzmanību uz mūsu pašu iekšējā procesa atspoguļojumu. Daba kā spogulis ir ekoloģisks ceļvedis prātam un dvēselei. Arī vide, kur piekļūt jaudīgiem saviem resursiem, savienoties ar intuīciju (alfa smadzeņu viļņi).
Tūkstošiem gadu mūsu senči izdzīvoja skarbos dzīves apstākļos, jo viņi alfa viļņu režīmā pastāvīgi pārkāpa savu spēju robežas, lai uztvertu pasauli un pieņemtu instinktīvus lēmumus. Daudzslāņu sensorās izpratnes izmantošana dabā, lai izsekotu savvaļas dzīvnieku mainīgajiem modeļiem, medītu pārtiku un izvairītos no plēsējiem: ainavas lasīšana, lai atrastu agrīnas pārtikas, zāļu, resursu, pajumtes, laikapstākļu, gadalaiku un ūdens pazīmes. Pielāgošanās un izturība, pastāvīgi un zemapziņā mācoties caur maņām (iemiesotā mācīšanās). Taču mūsdienās daudzi neatceras, ko nozīmē spēcīga jutekļu apziņa vai iekšēja saikne, vai kā mēs jūtamies savā ķermenī noteiktās situācijās (attiecina uz ezotēriku, kas mums jau ir pieejams).
Daudzās situācijās ierasts pāriet uz tradicionālo problēmu risināšanas (beta viļņu smadzeņu) režīmu, neņemot vērā jebkādu intuitīvu ieskatu vai iekšējo sajūtu. Darbības no ķermeņa reakcijas un intuīcijas bieži tiek sauktas par neracionālām un nepamatotām, ka intuīcija ir kaut kas tāds, kas nav īsti saprotams, tāpēc apšaubāms. Kā saka Džailss Hačinss: “Mēs esam kreiso smadzeņu sabiedrība ar līderiem, kas ignorē savas sajūtas un intuīciju”.
Jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka mūsu smadzenes alfa viļņu stāvoklī, t.i., maņu izpratnes režīmā dabā, apstrādā informāciju ar ātrumu 20 000 000 bitu sekundē, savukārt standarta problēmu risināšanas beta viļņu režīmā kreisajā smadzeņu puslodē vai analītiskajā apstrādājam 500 000 reižu mazāku ātrumu ar 40 bitiem sekundē. Alfa viļņu režīms palīdz arī atjaunot “virzītās uzmanības spēju”, ko arī izmantojam beta viļņu režīmā.
Pilsētvidē tiek pārlieku stimulēta “mērķtiecīgā uzmanība”, kā rezultātā palielinās stress un samazinās spēja izmantot beta viļņus produktīvi. Daudzi neapzināti dzīvo izdzīvošanas režīmā, saudzējot savus resursus, nepiegādājot enerģiju jaunradei, sava patiesā potenciāla materializācijai.
Uzturot saikni ar dabu, palielinām problēmu risināšanas, lēmumu pieņemšanas, mācīšanās un radošās spējas, esam savienojumā ar maņu dabiskajiem stimuliem, kas sniedz veselību un labklājību.
Viena šķautne pašizaugsmē - ejot dabā, apzināti vērot dabu un sevi dabisku kā spoguli iekšējai patiesībai. Palēninājums dabā ļauj pietuvoties savām dabiskajām spējām.
Daba, ja ļaujam, var iedarboties dziļi atslābinoši, aiziet ierastie stresi, pārliecības par izdzīvošanas stratēģijām, līdz ar to arī fiziski var atslābt kādas muskuļu grupas, piemēram, žoklis, krūšu kurvis, iegurnis. Tas veicina asinsriti, lielāku enerģijas plūsmu, izraisot eiforiskas sajūtas (latīniski “eiforija” - Dieva elpa). Bet vērts ņemt vērā, ka, atgriežoties ierastajā vidē, muskuļi vēl pēc vecās inerces, labu gribēdami, centīsies šo atslābumu “sakārtot”, jo tiem ir komanda “izdzīvot”. Var parādīties kādas sāpes ķermenī vai kādi nostaļģiski mirkļi. Ieteikums būtu necensties ar to kā cīnīties, piemēram, tabletes pret galvassāpēm vai emocionālā ēšana, izklaides, bet ļaut šim stāvoklim iziet cauri apzināti un vērojot sevi, atpazīt, kādi uzvedības modeļi vairs nekalpo manam labumam un varētu no manas dzīves aiziet, ieraudzīt, sajust jaunus, ko likt vietā. Protams, ja sāpes nemitējas, konsultēties ar ārstu.
Raksta autors: ESĪBAS PASTAIGAS DABĀ / Dace Vaitekūna, Ilze Zipka
