Tu augi himalajos, bet man jāaug troksnī?

Sākšu ar jautājumu? Jums bieži sanāk apstāties? Tā neplānoti, it kā nevietā, nelaikā? Piemēram, lasot interviju, pārtraukt un neturpināt, paslīdot uz viena vārda vai teikuma? Un tad no tā viena vārda kā Alise savā Brīnumzemē uzpūst veselu ziloni, no kura neredzamu, neskaitāmu pavedienu veidā saslēgties ar visu raibo domu zoodārzu savā galvā. Man tā gadās itin bieži. Un es tam arī ļaujos, precīzāk, vairs nepretojos. Pat mācos atšķirt, kurā brīdī tas ir Lūisa Kerola (Lewis Carroll) izdomātais truša caurums, bet kurā slavenais plūsmas stāvoklis, kad varam domāt un radīt visproduktīvāk .

Nupat šāds klupiens notika aizķeroties aiz vārda ubuntu, kura filozofisko jēgu dzirdēju Dezmonda Tutu (Desmond Tutu) uzstāšanās video ierakstā plašajās YouTube ārēs.

Ubuntu – es esmu tas, kas esmu pateicoties tam, kas mēs visi esam. (I am what I am because of who we all are!)

Tutu runāja par to, ka bieži tieši saskaroties ar dažādo, mēs saprotam, cik ļoti viens otram esam vajadzīgi, jo neviens no mums, cilvēkiem, nav pašpietiekams. Domu labirintu tad sāku ar kontemplāciju par garīgumu nevis kā praksi, kas man palīdz definēt sevi kā indivīdu, bet drīzāk kā piederīgu kam lielākam. Nevis apcerot savu vienreizību, bet drīzāk līdzību.

Tas nav nekas jauns, ka garīgums kļuvis par mūsdienu fastfūdu. Nevis pats koncepts, bet vārds. Tas dažādās interpretācijās tiek rakstīts uz līdzņemšanas kafijas krūzītēm, grāmatu vākiem un citviet, jo, labāk taču var pārdot. To redzam saukļos uz krekliņiem un sporta tērpiem, jo, kā gan citādi var vingrot, ja uz krūtīm nav rakstīts “I love yoga!” Reiz veikalā pati cilāju ķēdīti ar zīmīgu piekariņu Namaste ( नमस्ते) , bet ilgi vēl atcerēšos pārdevējas teikto: “Ja to valkāsiet, atcerieties, ka jums uz kakla ik dienu ir skaists solījums paklanīties otra cilvēka priekšā. Vai to apņematies ievērot?” Smaidīju viņai pretim. Pateicībā par īstumu un godīgumu. Rotu rūpīgi atliku atpakaļ skatlogā. Balta, pūkaina un klanīties gatava esmu, varbūt, no rīta, kad meditēju un klusi manifestēju savu kafijas tasi, bet kā ar tām emociju un vārdu kaskādēm, kas dažkārt veļas ātrāk, nekā ieslēdzas paškontroles sirēnas? Man vēl jāaug. Gribētos jau Himalajos, bet sanāk darbu dunas trokšņos. Nespīd man ne kareklītis, ne krekliņš ar tiem skaistajiem vārdiem?

Spīd, un, lūk, ceļavārdi mūsu kopīgiem pirmajiem soļiem:

1. Ikdienas meditācija

Biedē vārds? Vai biedē nezināšana? Sauksim to par ikdienas klusuma brīdi. Dažas minūtes, lai sajustu elpu, ķermeni, telpu un cilvēkus apkārt. Mēģiniet nodalīt savu telpu un ārējo. Ik reizi, kad troksnis kļūst par stipru, uzlieciet plaukstas uz krūtīm, ja varat, aizveriet acis un veiciet dažas lēnas, dziļas elpas. Domās ieelpu veicam ārējā vidē, bet izelpu – savā, klusajā pasaulē. Turpiniet tik ilgi, kamēr ieelpa un izelpa līdzsvarojas. Tad domās samainiet tās vietām. Ieelpojiet savā, klusajā pasaulē, bet izelpā sagatavojieties atgriezties dienas darbos, ārpusē. Turpiniet tik ilgi, kamēr ķermenis ir atslābinājies un gatavs skriet tālāk.

2. Dodiet un dalieties

Augšana ir process, kuru piedzīvojam vienatnē. Tā ir, bet kalpošana šī vārda cēlākajā izpratnē parādās visās garīgajās mācībās. Kā kalpot? Novadiet kolēģiem kluso pastaigu parkā, ieviesiet labo darbu dienas, iesaistiet sev apkārt esošos radošās aktivitātēs. Jums nav jādara citu vietā, nav jācep kūka visam departamentam, sāciet dalīties ar vienu, dažiem. Vērojiet sevi. Mēs caur kalpošanu mācāmies pazemību. Jā, nevis pazemošanos, bet to cildināto nesavtīgo darīšanu. Daloties esam ļoti trausli, bet neesam vāji, jo mēs dodam, nevis ņemam. Bet šajā solī izmēģinām dalīties ar līdzīgo un sajust starpību starp palīdzību un dalīšanos.

3. Uzturiet grāmatvedību kārtībā

Ja redzam kļūdas, tad tās labojam. Tas, protams, ir pavisam abstraktos triepienos, bet jebkurā mācībā mēs kļūdāmies darot, atzīstam savas kļūdas, lūdzam piedošanu un jaunu iespēju, bet, šo iespēju saņemot, svarīgi kustēties pa spirāli uz augšu, nevis joņot vāveres ritenī.

Šādā trīssolītī citi griež gadu, citi dekādes, citi visu dzīvi. Ne pirmais, ne otrais, ne trešais nav pareizāks, jo katra dvēsele šeit nākot izvēlējās savu mācību. Tas taču arī uz krekliņiem tiek drukāts un visiem zināms, vai ne? Mēs dažkārt noticam maldīgam priekšstatam, ka garīgi augt varam tikai kaut kur tālēs zilajās, bet patiesais, dziļais un arī bieži neglītais darbs ar saviem dvēseles biezokņiem notiek tieši atgriežoties mājās, savā ikdienā, savā dzīves skolā.

Un Himalajos, satiekot skolotāju, ir tik skaisti viņam (vai viņai) neko nejautāt, bet kopā paklusēt. Paklusēt atcerēties to troksni, kurā augām.

[1] Ungāru/amerikāņu psihologs Mihājs Čīksentmihāji (Mihaly Csikszentmihalyi) pazīstams ar savu flow jeb plūsmas teoriju. Par to citos retrits.lv rakstos vēl runāsim plašāk.

[2] Namaste Indijā un citās hinduisma valstīs ir zināms kā sasveicināšanās veids, abas plaukstas novietojot sirds apvidū kā lūgšanā un noliecoties sastaptā cilvēka priekšā. Tiešais tulkojums no Sanskrita: Namah (paklanīties), te (tu, tev). Namaha tiek tulkots arī kā “ne mans”, pieņemot, ka sastopot jebkuru cilvēku, mēs apklusinām savu ego un paklanāmies, jo esam vienlīdzīgi savā sūtībā šeit uz zemes.

Raksta autore: Kristīne Kutuzova