Tu nebiji mājās, kad kaunu dalīja jeb kā sevi bezkaunīgi mīlēt?

Nebiju gan. Un labi, ka tā. Vai tomēr biju, kauna sūtījumu saņēmu, un tagad gadiem ilgi strādāju pie tā, lai no tā atbrīvotos? Rodas iespaids, ka uz kauna piegādi mums ir mūža abonements, bet pirmās reizes īpaši atceramies kā bezmaksas slazdus. Kaut kur joprojām dzīvo tā mazā dumpiniece, kura, savilkusi dūrītes kleitas krokās, piesit kāju un saka : “Pasaulīt, pagaidi, es kaunu uz mājām nepasūtīju!”

Kauna un vainas emociju saknes ir ne tikai meistarīgi samezglojušās mūsu dzīves notikumos, tās ir izcīnījušas arī savu cīņu individuālās un kolektīvās apziņas dzelmēs. Mēģināsim mazliet atbrīvot šos mezglus.

1. Pirmkārt, tāpēc, ka katrai emocijai ir sava loma un nozīme, bet neviena no tām nav universāla.
2. Otrkārt, pats pieņēmums, ka piedzimstam ar šīm divām negatīvajām emocijām, ir sāpīgs un netaisnīgs jau pašā iedīglī.

Par kauna un vainas emociju dzimšanas traumas kontekstā noteikti vēl runāsim, bet šoreiz apskatīsim, kā varam savā pieaugušajā ikdienā atbrīvoties no šīm liekajām nastām.

Kas tu esi un ko tu dari?

Pasaulē atzinību guvusī ASV profesore, pētniece un nu jau arī dižpārdokļu autore, Brenē Brauna (Brené Brown) par savu intereses lauku izvēlējusies drosmi, kaunu, vainu un ievainojamību. Šiem konstruktiem Brauna ir veltījusi vairāk kā 25 gadus savas profesionālās dzīves. Jā, tieši 25 gadi pirms mēs viņu ieraudzījām slavenajās TEDx runās, pirms beidzot kāds publiski runāja par to, ka kauna un vainas izjūta nav viens un tas pats.

Brenē Brauna nošķir kauna un vainas izjūtu. Kauns, viņasprāt, ir spēcīga, sāpīga pieredze, kuras saknes sniedzas apziņā, ka mūsu cilvēciskajā esībā ir kāda kļūda, ka neesam mīlestības vērti, ka neesam pelnījuši piederēt, veidot un uzturēt saikni ar sev apkārt esošajiem, ka neesam līdzvērtīgi. Kauns ir par to, kas mēs esam. Mūs kaunina, sakot, ka esam slikts bērns, cilvēks, darbinieks, mīļotais cilvēks, vecāks. Tas ietekmē un grauj mūsu piederības izjūtu, veicina negatīvu emociju, pašdestruktīvu domu un darbību kaskādi.

Vainas izjūta, savukārt, ir kognitīva disonanse, proti, tā ir izjūta, kuru pieredzam, kad izdarām kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar mūsu pārliecību, vērtībām. Vaina ir par rīcību, nevis par to, kas mēs esam. Vainas izjūta pati par sevi ir nepatīkama, bet vienlaikus tā ļauj mums laboties, mainīt savu domāšanas veidu, rīcību un nākotnē izvairīties no situācijām, kurās varam to pieredzēt.

Nepieciešamība nošķirt kaunu no vainas ir svarīga kopš pirmajiem dzīves solīšiem. Jā, tas sākas ar audzināšanu, un to varam ņemt vērā saskarsmē ar saviem bērniem. Protams, nevaram labot savu vecāku nezināšanu, bet mēs varam mainīt savus ierastos domāšanas ceļus.

Tas nav viegli, bet izpratne par šo jēdzienu nodalāmību ir pirmais solis.

Tas, ka es kļūdos, nozīmē, ka mana rīcība ir bijusi slikta, nepareiza, nepieņemama, bet tas nenozīmē, ka es esmu slikta, nepareiza, nepieņemama, nevērtīga. Protams, ar nosacījumu, ka es apzinos savu kļūdaino rīcību, izdaru secinājumus un mainos. Ja mēs iestiegam pašdestrukcijas purvā, mēs neesam spējīgi mainīties, jo visas domas kā vāveres ritenī griežas ap to vienu vienīgo apziņu, ka es esmu slikta vai slikts, tātad nevērtīgs, bezcerīgs, neizdevies.

Kādi ir pirmie solīši bezkaunīgā sevis mīlestībā?

1. Sauciet lietas un emocijas īstajos vārdos. To varam ieviest kā savu nākotnes izaicinājumu. Pirmkārt, ir pierādīts, ka tad, ja spējam atbilstoši formulēt emociju, kuru pieredzam, mēs daudz ātrāk spējam to pārstrādāt. Ja šī pieredze bijusi negatīva, piemēram, skumjas par zaudētu darbu vai izjukušām attiecībām, prasme definēt, kā mēs jūtamies (gan emocionāli, gan fiziski) palīdz veiksmīgāk izdarīt secinājumus, atjaunoties un, jā, pārvērst ikvienu pārdzīvojumu par vērtīgu dvēseles pieredzi. Otrkārt, mēs mācāmies diversificēt savu pieredzi. Jo dažādāk to spējam aprakstīt, jo niansētāk dzīvojam savu dzīvi.

2. Esiet empātiski un vairojiet pozitīvo. Izklausās klišejiski? Atvainojos. Diemžēl tā ir, ka pareizās, bieži tik vienkāršās darbības, mēs esam padarījuši tikai par ātru frāzi, kurai neseko reāla rīcība. Turpmāk esiet vērīgi. Ikreiz, kad automātiski pasprūk kāds nosodījums otram, apstājieties un padomājiet, vai tā frāze izskanēja kā pārmetums pašam cilvēkam vai viņa rīcībai? Ir pierādīts, ka kauns kā emocija neveicina cilvēka rīcību, nesekmē pozitīvas pārmaiņas. Tātad, ja tiešām uzskatām, ka mums jādalās ar savu viedokli par otru cilvēku, vismaz esam droši, ka kritizējam vai vērtējam viņa rīcību, nevis cilvēku pašu.

3. Atvainojos, es kļūdījos, nevis atvainojos, es esmu kļūda. Ja es noticu, ka esmu kļūda, tam pazūd laika izpausme. Es esmu kļūda pagātnē, tagadnē un nākotnē. Ja es kļūdījos, tad, visticamāk, tā ir jau notikusi darbība. Jā, iespējams, šīs kļūdainās darbības sekas es izjūtu tagadnē, bet, ja es veicu atbilstošos soļus, tad nākotnē man nebūs nekādas nepieciešamības sevi identificēt ar šo pieredzi kā vienīgi ar atmiņu dzīves foto albūmā. Kā tas strādā? Iedomājieties, ka sen lolojat sapni rakstīt, gleznot, dziedāt vai kā citādi radoši izpausties. Vēl vairāk, jūs noteikti klusos iedvesmas brīžos mājās jau ļaujaties un pieslēdzaties tam īpašajam iedvesmas avotam, kurā pazūd laiks un telpa. Bet, kas notiek tad, kad parādās doma dalīties ar savu radošo materiālu publiski? Kauns spurdz pa visām vīlēm? Mēs to bieži saucam par bailēm no izgāšanās, nosodījuma, izsmiekla. Ja skatāmies no garīgās perspektīvas, noliedzot sevī vajadzību, urdu radoši izpausties, mēs noliedzam dievišķo enerģiju. Noliedzot to, mēs noliedzam arī mīlestību.

Pamēģiniet bezkaunīgi mīlēt sevi un pasauli sev apkārt!

Ja gadās pa kādai kļūdai, labojiet to, bet turpiniet ceļu.

Raksta autore: Kristīne Kutuzova

Iedvesmas avots: brenebrown.com