Upuris-glābējs-varmāka. Šis ir viens no zināmākajiem un dzīvi graujošākajiem toksisko attiecību modeļiem. Turklāt ļoti izplatīts. Loma, kurā esam, var būt ilglaicīga, bet vienlaikus arī mainīties teju momentāni vienas sarunas laikā. Kādu no šīm lomām varam arī uzņemties, paši nesaprotot, kādā pineklī esam iekļuvuši, un, ka šo situāciju radām, kultivējam mēs paši. Un paši varam no tās aiziet un toksisko apli pārtraukt.
Arī es tur esmu bijusi, ilglaicīgi spēlējot gan glābējas lomu, un vēl ilglaicīgāk – upura. Ja ieņem upura pozīciju, tā neiekļaujas tikai divu cilvēku attiecībās. Upura loma pārceļas, izplešas un kļūst par dzīvesveidu. Tā “iekļūst” arī darba attiecībās, kad sāc uzņemties pienākumus, kurus nemaz nevēlies, bet tu tos uzņemies, jo nespēj atteikt. Brīžiem tā pārvēršas glābējas lomā un tu, būdams uz spēku izsīkuma robežas, atmet rūpes par sevi un redzi visus citus, kurus vajag psiholoģiski pabalstīt, un meties tajā iekšā atrotītām piedurknēm, lai gan neviens nelūdza. Šīs lomas nudien iztukšo ne vien emocionāli, bet gala rezultātā arī fiziski. Kad esi uzlicis upura vai glābēja masku un dzīvo ilūzijā, ka tev pār situāciju nav ietekmes, bet tevi nosaka apstākļi, jāmeklē palīdzība. Un šeit ir āķis – lomu spēles bedre ir tik dziļa, ka pats sevi izvilkt no tā reti kurš spēj.
.jpg)
Un tas nav pesimisms, tā ir realitāte. Vajag nomest lepnumu un meklēt palīdzīgu roku, turklāt ar labu palīgu izkļūšana no traumatiskām attiecībām un lomām veiksies ātrāk. Un ja bedre ir tik dziļa, vislabākais, kā to darīt – sākt ar pašiem pamatiem, - psihologa vai psihoterapeita kabinetu, kurā viesojoties, lieliski sāksi izprast šo Karpmana trijstūra mehānismu un to, kur tajā atrodies. Daudz kam zāles mēdz būt zināšanas. Un tieši zināšanas arī toksiskās lomu spēles gadījumā ir tas, caur ko sākt dziedēties un noņemt no sevis visas traucējošās važas. Ieraugot reālos apstākļus. Ieraugot sevi tajos. Ieraugot, ka pats (nezināšanas dēļ) provocē un ļauj turpināties šiem apstākļiem. Ieraugot, ka TU VARI no apburtā loka iziet, to pārtraukt. TU VARI izdarīt izvēles. Atmetot vainas sajūtu. Atmetot vainošanu, apzināti izslēdzot jebkādu un jebkā vainošanu no savas dzīves.
Jo vainīgs nav neviens. Pieaugušā vecumā mēs paši esam atbildīgi par to, kas ienāk un kas aiziet no mūsu dzīves, ja vien runa nav par nāvi.
Un pēc zināšanām nāks apzinātība, apziņas paplašināšana, kas notiekošo un notikušo ļaus ieraudzīt pilnīgi citā gaismā un drāmas trijstūra lamatās iekrist aizvien retāk un retāk, līdz aiziet no šīm peripetijām pilnīgi.
.jpg)
Šādu cilvēku mijiedarbību 1968. gadā pirmoreiz aprakstīja psihologs, tagad psihiatrijas profesors, Stefans Karpmans, kura vārdā arī šo drāmas trijstūri mēdz dēvēt. Trijstūra lomas savstarpēji mainās – te tu esi upuris, te vari pārslēgties uz glābēja lomu, un te – jau par varmāku, kurš kļuvis agresīvs sakrāto emocionālo sāpju iespaidā. Raugoties no cita skatu punkta – upura lomu sev piešķīruši visi trīs aktieri, un viņi visi ir arī vainotāji, kas neuzņemas atbildību par savu dzīvi – gan upuris, gan glābējs, gan varmāka. Jo visi sevi redz kā situācijas ķīlniekus, kurā tie ir nepareizajos apstākļos ar nepareizajiem cilvēkiem. “Ja vien tu nebūtu tāds, es būtu laimīga! Ja vien tu tā nedarītu, es būtu laimīgs!”
Drāmas trijstūra uzvedības modelis “pārmantojas”, kas ir gana jaudīga motivācija strādāt pie tā, lai šo drāmu savā dzīvē pārtrauktu – ja trijstūris ir dzīvelīgs ģimenē, kurā aug bērni, arī bērni šo modeli pārņem.
.jpg)
• Upuris krāj pāridarījuma sajūtas, aizvainojumu, un ieņem pasīvu lomu. “Es neko nevaru ietekmēt!” Upuris neuzņemas atbildību par savu dzīvi, nepieņem drosmīgus un vienprātīgus lēmumus, jo tam iluzori šķiet, ka tas nav iespējams. Upuris jūtas tā, it kā apstākļi un pāridarītāji valdītu pār viņa dzīvi, un tam patiesi tic. Upuris neredz izeju, kuru varētu rast pats, bet gan gaida, ka mainīsies citi. Upurim šķiet, ka viss būs labi tad, kad tas notiks – mainīsies varmāka vai mainīsies apstākļi. Neprot risināt konfliktu ar varmāku, nespēj tajā saskatīt, ka viss ir paša spēkos. Upuris var ieņemt savu lomu gan tiešām naivā priekšstatā par pasauli, kur pašam teikšanas nav, gan arī manipulatīvos nolūkos – jo tad, kad upuris žēlojas, viņam steidzas palīgā glābējs, kas savukārt nostāda varmāku sliktā lomā, kur upurim par notiekošo nav nekādas atbildības. Vieglāk ir saņemt žēlošanu, nekā reāli risināt situāciju un sastapties aci pret aci ar savām ēnām un varmāku. Daudz cietušais upuris kādā brīdī, balstoties uz pāridarījumiem, var ieņemt varmākas lomu.
• Glābējs ir nākamais personāžs, kas nedzīvo savu dzīvi. “Tev vajag manu palīdzību!” Glābējs “glābj” upuri no varmākas, iesaistās žēlošanā, metas palīgā. Glābējs metas palīgā visiem un ikvienam, izņemot sevi. Viņš redz problēmas, kurās iesaistīties un kurās var veikt savus labojumus citu dzīvēs. Šīs lomas izpildītājs saņem balvu – sajūtu, ka ir vajadzīgs, noderīgs un būtībā neaizstājams, jo zina visu par visiem labāk.
• Varmāka ir pāridarītājs, kas kontrolē, pazemo, vaino. “Tā ir tava vaina! Ar tevi kaut kas nav kārtībā!” Pāridarījums, aizskaršana, apcelšana var izpausties gan fiziski, gan emocionāli. Emocionālā vardarbība ir īpaši viltīga – visbiežāk tā nemaz tik viegli nav piefiksējama, atpazīstama, kur nu vēl pierādāma. Upuris ilgi, pat gadiem ilgi, ja pats ir audzis ģimenē, kur vecāki realizējās drāmas trijstūra ietvaros, var nesaprast, kas ir tas, kas notiek. Un tā veidojas apburtais aplis, kuram nav ne gala, ne malas, kamēr vien visi iesaistītie spēlē savas lomas. Tā kā upurim raksturīgi par saviem aizvainojumiem varmākam nestāstīt, bet gan tos kā dārgumus uzglabāt, varmāka var pat nenojaust, ka ir pāridarītājs. Jo viss taču ir kārtībā! Nevienam par notiekošo nav iebildumu!
.jpg)
Kā minēts, lomas šajā trijstūrī var mainīties no viena uz otru, - upuris ieņem varmākas lomu, kad tam apnīkst glābēja nemitīgā iejaukšanās viņa dzīvē, savukārt glābējs – kad nogurst no citu dzīves kārtošanas, turklāt nesaņem gaidīto pateicību. Mirklī, kad upuris saņemas un sajūt sevī spēju pašam lemt pār savu dzīvi, viņš kļūst par varmāku pret savu padomdevēju un izpalīgu – glābēju.
Jā, tieši tā – no šī cikla nevis vienkārši aiziet tā starp citu, bet pavisam apzināti to pārtrauc cilvēks pats. Vienreiz to skaidri ieraugot, saprotot un apzinoties, būs aizvien vieglāk un dabiskāk neiekļūt šajā trijstūrī atkārtoti.
.jpg)
Raksta autore: Ieva Simanoviča
