Bieži dzirdami jēdzieni “pacelt savas vibrācijas”, “jaunās enerģijas”, “saskaņā ar Zemes vibrācijām”, “Jaunā Zeme”. Un ir arī zinātnisks jēdziens, kā Šūmaņa rezonanse, - uzskata, ka tieši šī parādība ir cieši saistīta ar cilvēka vibrāciju celšanos. Šūmaņa rezonanse šo visu ļauj ieraudzīt fiziskāku un taustāmāku. Bet vēl to dēvē poētiskākā nosaukumā, kurā, ļoti iespējams, ir vairāk patiesības nekā mēs spējam nojaust. Zemes sirdspuksti.
Šūmaņa rezonanse savu vārdu ieguva par godu fiziķim Vinfrīdam Otto Šūmanim, kurš to 1952. gadā aprēķināja matemātiski. Krietni vēlāk, sešdesmito gadu sākumā, pēc vairākiem pētījumiem un mērījumiem, rezonanses eksistence tika apstiprināta. Šūmaņa rezonanse ir zemas un īpaši zemes frekvences elektromagnētisko stāvviļņu veidošanās starp Zemes virsmu un jonosfēru (atmosfēras jonizēto daļu). Kā tie veidojas?
Ap zemi riņķo ap 2000 pērkona negaisu, kas katru sekundi rada ap 50 elektriskās strāvas izlāžu jeb zibeni. Katrs zibens sprādziens rada elektromagnētiskos viļņus, kas sāk riņķot ap Zemi un tiek “notverti” aptuveni 97 km augstumā. Daži no šiem viļņiem, ja tiem ir atbilstošs viļņa garums, apvienojas, palielinoties spēkā, radot atkārtotus atmosfēriskus sirdspukstus.
Zinātnieki izpētījuši, ka rezonanses rādījumi atšķiras atkarībā no sezonas, saules aktivitātes, Zemes magnētiskā lauka darbības un citiem ar Zemi saistītiem fenomeniem.
Tā kā Šūmaņa rezonanse ir enerģētiska parādība, ar neapbruņotu aci tā, protams, nav saskatāma. Bet tai tuvāk iespējams nokļūt ar instrumentiem, kas mēra parādības ar skaņas, krāsas palīdzību. Gluži tāpat kā mēs neredzam, kā izskatās siltums, kā izskatās aukstums, kā izskatās skaņa, bet ar attiecīgiem mērinstrumentiem, varam to tomēr “ieraudzīt”.
Ikviena parādība apskatāma no dažādiem skatu punktiem. Un katrā ir sava taisnība. Piemēram, kas ir mīlestība? Vai šo parādību vislabāk spēj izskaidrot ķīmijas zinātne? Vai psiholoģija? Vai ticība Dievam? Kurš pateiks, kā ir pareizi? Un kādēļ lai apstrīdētu otra patiesību? Un savu uzskatītu par augstākstāvošu, nozīmīgāku? Tieši tāpat arī varam paskatīties uz Šūmaņa rezonanses fenomenu. Šoreiz no smalkā plāna – garīgās pasaules viedokļa.
Lai notiktu rezonanse, vajadzīgi vismaz divi objekti. Bez tiem var būt starojums, bet nav rezonanses. Šoreiz divas planētas – Zeme un Saule. Kā Zemes un Saules savstarpējā mijiedarbība var mūs, cilvēkus, ietekmēt? Zemei ir starojums, kas nāk no tās kodola, Saulei ir starojums, bet pa vidu esam mēs, viss kas ir uz Zemes, - cilvēki, dzīvnieki, augi, koki, - kam arī ir savs starojums. Ja rezonanses, tas ir saskaņas un harmonijas nav, veidojas haoss un disbalanss. Dabā, tas ir uz Zemes, nav nekā tāda, kas ar kaut ko nerezonētu vai nebūtu mijiedarbībā. Ikviena parādība, augs, dzīvnieks, kukainis, ir mijiedarbībā ar kaut ko citu. Tieši tāpat arī zemes sirdspuksti nav nodalīta parādība. Patiesībā tā ir ciešā mijiedarbībā ar cilvēku. Kādēļ mums ir svētvietas? Enerģētiski spēcīgu portālu vietas? Kādēļ mums dabā ir spēka vietas, kurās pavadot kaut dažas stundas, esam no jauna enerģētiski uzlādējušies? Vai betona klucī mēs varam pozitīvi uzlādēties? Vai iznāksim no tā laimīgāki, kā iegājām? Zeme ne visās vietās rezonē vienādi, līdz ar to veidojot katrā vidē citādu starojumu. Ja frekvence harmoniski rezonē ar cilvēka bioritmu, enerģija tiek uzņemta. Ja harmonijas nav – patērēta. Asfaltēta pilsēta, ja arī ielās nebūtu nedz automašīnu, nedz cilvēku, nedos mums enerģētisko piepildījumu, drīzāk iztukšos, nekā tas būs dabā, kur lekni aug zāle un zied puķes. Melnzeme vai smilts, māls vai akmens, ūdens vai betons, - Zeme ir klāta dažādiem slāņiem, kas ar to mijiedarbībā veido atšķirīgu enerģētiku.
Rezonanse – tas ir, kad vienas fiziskās sistēmas vibrācija izraisa citas fiziskās sistēmas vibrāciju. Dzīvojam pārmaiņu laikmetā, kad Zemes vibrācijas paaugstinās. Un lai šī skaistā planēta būtu mums piemērota, lai mēs šeit spētu uzturēties un dzīvot, lai mēs varētu visu šīs planētas skaistumu beidzot baudīt un patiesi novērtēt, nevis rīkot karus, apsmiet, pazemot, nīst, arī cilvēkiem jākļūst citādiem. Gaišiem. Empātiskiem. Mīlošiem. Apzinātiem. Tādējādi paaugstinās arī cilvēka vibrācijas un kļūst piemērotas Jaunajai Zemei. Ja cilvēks to izvēlas. Ikviens nonāk izvēles priekšā – vai pārmaiņām adaptēties. Jo tikai adaptējoties, Zeme būs cilvēkam piemērota. Izprotot, kā enerģijas darbojas Zemes, Saules un cilvēka mijiedarbībā, kļūst skaidrāka bilde par Visuma atsaukšanos mūsu vēlmēm, idejām, plāniem. Ja nostādām tos uz pareizā viļņa, tie rezonē! Bet ja dzīvojam kā rūgumpodi, kam viss ir slikti, visam vajag pierādījumu, kaut kas ir patiess tikai tad, ja tas ir redzams vai uz tā ir uzspiests kaut kāds zīmogs, tam ir piešķirts kaut kāds sertifikāts… kāda gan rezonanse? Bet, protams, ne visiem pa spēkam ir iznākt no šī apburtā loka, ne visiem tas šajā periodā ir vajadzīgs.
Mainot sevi, attīstoties, mainoties augšup, palīdzam arī mūsu mīļajai planētai veidoties par labāko sevis versiju. Un mūsu planētas potenciāls kļūt par vietu, kur vēlēties būt un pieredzēt sevi, ir milzīgs!
Tā kā vibrācijām jāpielāgojas ne tikai indivīdam, bet arī sociumam, šobrīd cilvēki masveidā piedzīvo transformācijas, apziņas apvāršņa paplašināšanos. Strauji izdzīvojam vienas dzīves laikā to, ko citos laikos būtu sadalījuši pa porcijām – tagad ņemam sevis sastrādāto karmu pie dziesmas, un strādājam teju bez atpūtas. Iesākot šo sarežģīto, bet tik skaistām atklāsmēm un brīnumiem pilno ceļu, atgriezties tumšajā zonā vairs nav nekādas vēlmes.
Rezonanse izskaidro arī mūsu attiecības vienam ar otru, līdzīgi domājošo pievilkšanos, draugu zaudēšanu vai pat atteikšanos no tiem. Kādā mirklī var šķist sāpīgi, bet savādāk nav iespējams. Cilvēka dvēsele patiesībā runā pietiekami skaļi, lai mēs to visu jau sen zinātu. Esam uz viena viļņa! Šis teiciens tiek lietots jau sen, bet vairāk – garāmejot, pašiem neapzinoties, cik šajā teicienā ir patiesības. Tieši tā tas darbojas – varam draudzēties un būt kopā, ja mūsu enerģijas rezonē. Varam būt tādā sociumā, kāds ar mums rezonē. Un nevaram būt tajā, kurā bijām, bet kas ar mums vairs nerezonē itin nemaz.
Augstajās vibrācijās piedzīvojam patīkamās emocijas, bet zemajās – nepatīkamās. Tik spēcīgas emocijas, kā fiziskajā ķermenī uz Zemes, nekur citur piedzīvot nav iespējams. Kāpēc? Fiziskajam ķermenim piemīt rezonatora funkcija, kas ļauj emocijas izjust ļoti blīvi. Cilvēks piedzīvo visdažādākās emocijas, sākot no pašām nepatīkamajām, aizvainojuma, vainas sajūtas, bailēm, kauna, līdz pilnīgai mīlestības un laimes sajūtai. Zemās vibrācijas uz Zemes bijušas tik ilgi, ka cilvēkam rodas grūtības atbrīvoties no nepatīkamajām emocijām. Būdams iestrēdzis tādā apziņas stāvoklī, kas līdzinās lielai kastei, kurā viņam ir ilūzija, ka tur, kur ir kastes malas, pasaule beidzas, un jādzīvo pēc kastē ieviestajiem likumiem, cilvēks tām pieķeras un pat identificējas ar emocijām. Bet cilvēka dvēsele šeit nāk pēc dažādas pieredzes – tā neplāno iestigt aizvainojumā, bēdās, naidā. tā ir vēlējusies šīs dīvainās parādības iepazīt, apskatīt, bet – kā vērotājs. Nepieķerties tām.
Šobrīd mēs atrodamies haosa periodā. Bet haoss tiecas uz harmonizēšanos, atjaunošanos. Kā varam vērot, tas gan nenotiek tik ātri, jo uz Zemes pastāv laika jēdziens. Zemes vibrācijas ceļas, bet cilvēce šobrīd šķeļas. Miega laiks tiešām ir beidzies. Jā, tas mums vēl velkas un vilksies līdzi kā nenokritusi ķirzakas aste, tomēr – šajā astē vairs dzīvības nav. Tā nepulsē kopā ar mūsu pārējo ķermeni.
Raksta autore: Ieva Simanoviča
