Esmu daudz domājusi par to un nesen aktualizēju domu par cilvēku klasificēšanu. Piemērs, kas šo atkal aktualizēja, nāca no manas profesionālās darbības, kā aromterapeitam un parfimēram.
Cilvēks, kuru pazīstu jau ilgāku laiku, divas reizes pie manis izgatavoja smaržas. Tā kā šo cilvēku pazīstu jau ilgāku laiku, zinu tās profesionālās grūtības, kam viņa iet cauri. Un tikai caur šīm zināšanām, kas man ir veidojušās ilgākā (gada) laikā, es atļāvos nospoguļot to, ko redzēju caur dabiskajām smaržām – tu esi daudz spēcīgāka un unikālāka, kā izskaties vai sevi parādi.
Tas man lika aizdomāties. Lai man piedod aromdiagnostiķi, bet tomēr pateikšu. Vai tu atļauj sevi diagnosticēt kādam, kas tevi pazīst stundu? Vai atļauj sevi nodefinēt kādam, ko satiec pirmo reizi? Un te es nerunāju par kaulu lūzumiem, bet mūsu komplicēto, daudzslāņaino iekšējo pasauli.
Tas, ka es izvēlos nediagnosticēt cilvēkus, piemēram, caur ēteriskajām eļļām, balstās pārliecībā, ka cilvēks nav jāieliek kastītē. Un vēl jo vairāk, bieži nav jāpasaka – tava problēma ir attiecības ar vecākiem, tev ir jāpiedod, tu jau visu zini, bet nedari… ieliec šeit savu variantu. Un ak, kā mēs dažkārt gribam, lai mums kāds pasaka, kur tā problēma paslēpta, ai kā gribam. Jo gaidām ātru un nesāpīgu rezultātu, atrisinājumu.
Ja kāds, kas ir autoritāte, un loģiski, ka uztveram kā autoritāti kādu, pie kā vēršamies pēc palīdzības, tev pasaka, ka tev ir problēma, ir daudz lielāka varbūtība, ka vēl jo vairāk noticēsi savai problēmai. Un tas var saskanēt ar tevī noslēptām pārliecībām, kuras ikdienā nesadzirdi, bet tās tāpat var vadīt tavu iekšējo pasauli, piemēram, man jau nepienākas mīlestība, veselība, attiecības, labklājība, bērni u.c. Un tad ceļš ved nevis uz spēcināšanos, savu lēmumu pieņemšanu, uzskatu maiņu, bet vēl dziļāk iesakņojušos nevērtīguma apziņu.
Nesen sarunā ar vienu savu klienti piedāvāju tēzi, ka iespējams, ir laiks sevi pieņemt. Ka tikai caur pieņemšanu var notikt nākamais lēciens attīstībā. Un tā ir kliente, kas gadiem, izmantojot dažādas modalitātes, ir centusies sevi salabot. Nejusties tik pazudusi, dusmīga, aizvainota, trauksmaina. Un ir reāls uzlabojums. Bet vēl ir ceļš ejams. Un es lepojos ar viņas ceļu, cik nu varu, kā pavisam maza daļiņa no tā. Jo ceļu viņa iet pati un drosmīgi turklāt.
Bet kāpēc jāpieņem sevi tādu, kāda viņa (un arī es un arī jūs, kas lasāt šo) ir? Jo nevar gaidīt, mēģināt un meklēt “to vienu metodi, kas mani beidzot izārstēs, un tad es būšu vesela”.
Tas gan nenozīmē, ka nevajag iet terapijā, vajag. Tikai nevajag meklēt brīnumzālītes, kas padarīs mūs par to, kas neesam.
Ir traumas, kas pat integrētas, paliek ar mums uz mūžu. Tā ir daļa no mūsu vēstures. Bet strādājot ar sevi, protams, mēs varam labāk justies, dzīvot, tikt galā ar stresoriem, trigeriem. Bet mēs nekad nebūsim tādi citi. Izārstēti, normāli. Mēs būsim labākas sevis versijas. Ar visu vēsturi, ko nu sevī nesam.
Mūsu traumas un arī mūsu dzimtas traumas var mūs vadīt dzīves sākumā, kamēr tās apzināmies. Tas nenozīmē, ka tās ir bijušas sliktas vai nepareizas izvēles. Tās ir bijušas labākās, kas ir bijušas pieejamas.
Mana pieredze, vadot RTT sesijas, atkal un atkal parāda, ka jā, var nojaust, kurā virzienā skatīties, lai izprastu traumu, izprastu ierobežojošus uzskatus, uzvedības, kas traucē dzīvot savu ideālo dzīvi, bet tomēr, katrs no mums ir unikāls. Reakcija uz traumatiskiem notikumiem ir dažāda. Ne katrs izdara vienādus secinājumus no tā, kas ar viņiem noticis, vai tā būtu vardarbība ģimenē vai komplikācijas piedzimstot, vai alkoholisms, vecāku aiziešana, vai citas sarežģītas situācijas dzīves sākumā. Tieši tāpat, kā ne katrs bērns, kas aug vienā ģimenē, izaug tāds pats, kā brāļi vai māsas.
Es redzu mūsu iekšējo pasauli kā dzijas kamolu. Ne katrs diedziņš, kas izsprucis no kamola, tagad jāpavelk. Ne katrs diedziņš, kas pavilkts, novedīs pie centra. Pavelkot vienu diedziņu, var atklāt citu, kas bija paslēpts apakšā.
Kādā RTT sesijā, kur klients vēlējās risināt atkarības jautājumu, meklējot cēloņus, atgriežoties bērnībā, notikumi, kas atkarību izraisījuši, bija nepavisam ne tie, kas ar loģisko prātu būtu izdomājami un kas iepriekš domāti kā īstie – tēva alkoholisms. Skatoties katru gadījumu atsevišķi, vēlme iedzert šim vīrietim bija no iemācītas uzvedības citos dzīves brīžos, un bija saistīta ar neticību sev, saviem spēkiem un pirmās mīlestības pārdzīvojumiem. Protams, fons, kas ir bijis ģimenē, nav noliedzams, un pašvērtējums zaudēts saistībā ar tēva nespēju turēt vārdu un parūpēties, bet ceļi, kā nonākts līdz ieradumam iedzert, ir komplicētāki, ne tik vienkārši, kā tēvs dzēra, es tagad arī. Un arī ceļš pie lēmuma tomēr pārtraukt kaitīgo ieradumu nav tik vienkāršs.
Meklējot to vienu, pareizo, īsto metodi, to vienu pareizo, īsto speciālistu, kas visu atrisinās, atceries – tu esi savu pieredžu, īpašību, gēnu kopums. Tavu domu ieradumi ir tavi unikālie. Tu vari sev palīdzēt, ja izzini, pēti, izglītojies, ej terapijā. Un neaizmirsti arī dzīvot.
Ne katrs speciālists būs tavs, bet tas nenozīmē, ka viņš ir slikts speciālists vai arī tu esi bezcerīgs gadījums, galīgi nē. Tas vienkārši nav bijis tavs cilvēks, jūs iespējams nerunājat vienā valodā.
Un tas, ka terapija vai cita modalitāte nav visu atrisinājusi, nenozīmē, ka tā nav bijusi vērtīga. Tā, visdrīzāk, ir cēlusi tavu pašapziņu pamazām. Tā, iespējams, ir veidojusi jaunas izpratnes. Un ja tev šķiet, ka tas tā nav, iespējams, tavas ekspektācijas, gaidas ir bijušas mazliet savādākas, kā iespējamā realitāte.
Tāpēc atgādinu tev – svini savas mazās uzvaras! Katru reizi, kad spēji pateikt nē, katru reizi, kad izvēlējies ko jaunu. Katru reizi, kad nenoreaģēji ar trauksmi, paniku. Katru reizi, pat tad, kad juti trauksmi, tomēr spēji iziet no mājas. Katru reizi, kad paraudāji. Katru reizi, kad pateici kaut tikai sev un klusībā, ko patiesībā domā un jūti.
Un meklējot savas patiesības, pārskatot savus uzskatus par sevi un pasauli, centies izvairīties no dogmām. No jebkura speciālista, kam ir tikai viena vienīgā patiesība un viņu metode ir vienīgā palīdzošā, īstā, vispareizākā. Kuru neinteresē tevi iepazīt dziļi un ļaut tev atklāt – ko tev nozīmē tavas pieredzes un kā tu sev vari palīdzēt. Jo jā, kādam varbūt ir palīdzējis tieši šis. Bet tu neesi tas kāds. Tāpēc tev ir tavs unikālais ceļš, kas var izskatīties galīgi ne taisns. Nav vienas receptes visiem, un tas ir labi un pareizi. Tu atklāj savējo, un katrs solītis, ko izdari, pat ja atklāj, ka tas tev neder, ir bijis pareizs. Jo lēmums ir pieņemts, balstoties uz to, ko tu zini un saproti tagad. Pavirzoties uz priekšu, tu jau zini un saproti vairāk, pat ja tas ir – šis man neder. Un tevī ir atbrīvota vieta kam jaunam.
Raksta autore: Anna Melbārde / Piesaki konsultāciju
