No cilvēciskā viedokļa raugoties, mana atbilde ir: jā. No plašāka, dvēseles ceļa skatupunkta raugoties: nē. Jo ir izvēles, kuras izdarām, vēl esot, pirms iemiesošanās uz Zemes. Bet tas ir tik piņķerīgi un ietilpīgi, un neba tāpat vien mums šīs atbildes nav pasniegtas uz paplātes, bet gan paredzēts iziet cilvēka pieredzi, izdarīt izvēles un lēmumus caur cilvēka prizmu pašiem.
Būt pilnīgi gataviem tik lielām pārmaiņām dzīvē, kā bērniņa gaidīšanas laikam un ienākšanai ģimenē, sākot jau no sajūtas par to, ka ir laiks mazulim, nav iespējams. Katra pieredze ir unikāla un universālas mācības, kas derēs ikvienam, nav. Mēs, topošie un esošie vecāki, katrs esam individualitātes, katrs ar savu pieredzi un novērojumiem, turklāt bērniņš ir vienreizēja būtne, personība jau māmiņas puncī, un mēs nekad nezinām, ar kādu personību notiks satikšanās brīnums.
Atļaušos teikt, ka būt perfektiem, saliktiem, sakārtotiem – tas pat nav dabiski, kur nu veselīgi. Būt perfektiem vecākiem, kas izlasījuši visas grāmatas par bērnu audzināšanu un psiholoģiju un ieņēmuši gatavības pozīciju uz starta līnijas pareizajā ekipējumā – tā ir kā mākslīgi izveidota kastīte, kurā nedrīkst spert soli ne pa labi, ne pa kreisi. Vecais banālais teiciens, ka bērni ir mūsu skolotāji, ir pārāk patiess, lai to neņemtu nopietni. Tādēļ jēdzīgākais, ko darīt, ir ļauties šai skolai un darīt labāko, ko spējam, vienlaikus nepārmetot sev par kļūdām un neveiksmēm, bet mācoties no tām gan. Jā, šis ir tūkstošiem reižu dzirdēts, un skan kā platē iestrēgusi dziesma, kas atkārtojas uz riņķi tik bieži, ka saturs paskrien garām kā murmulējošs fona troksnis, bet vistuvāk neesošajai universālajai patiesībai.
.jpg)
Ir lietas, pie kurām varam piestrādāt un kuras varam darīt, lai būtu iespējami sagatavoti un labi vecāki saviem bērniem:
Kas tu esi? Kas tev patīk? Ko tu vēlies?
Mēs, tagadējā jauno vecāku paaudze, pārsvarā ir dzimusi astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Mēs saviem vecākiem dzimām mūsdienu izpratnē agri un tāda bija norma, neviens īpaši nedomāja, cik psiholoģiski sagatavots ir vecāku lomai. Mēs arī augām citādi un mēs vienkārši bijām citādi.
Ir sācies jauns laikmets un dzimst Jaunā laikmeta bērni. Viņi ir savādāki. Trakulīgāki, brīvāki, atvērtāki, jaudīgāki, viedāki. Tās ir citas dvēseles, ar citu skanējumu, kas jau ierodas pasaulē ar citu kodu: es esmu, es vēlos, es jūtos! Savukārt mēs (lielākā daļa) apgūstam, kas esam, kā jūtamies un ko vēlamies jau pieaugušā vecumā.
Un var gadīties, ka sākam uztaustīt, kas esam paši un kā vēlamies dzīvot paši, tikai tad, kad bērniņš jau ir pieteicies vai ienācis šajā pasaulē. Tādēļ visiem, kas bērniņu plāno, fantastiskākais ieguldījums laba topošā vecāka lomā, ir piepildīt sevi, izdarīt izvēles, sekojot savai sirdsbalsij. Pārtraukt ritināties stereotipu un svešu vēlmju ritenītī. Dažkārt ir pārsteidzoši, cik daudz pieaugušo nav atbildes uz jautājumu: ko tu vēlies? Ar ko tev patiktu nodarboties, ja tu zinātu, ka nav nedz finansiālu, nedz vecuma, nedz kādu citu ierobežojumu?
Laimīgiem un savas vēlmes zinošiem vecākiem laimīgi bērni.
.jpg)
Kad aizejat no vecākiem savā dzīvē, notiek veselīga atdalīšanās, lielais nabassaites pārgriešanas punkts. Un tajā mirklī mūsu uzmanība tiek vērsta uz šo jauno, pieauguša cilvēka dzīvi, kurai tomēr velkas līdzi bērnības aste – iekšējā bērna nesadziedētās traumas. Neizbēgami, kļūstot par vecākiem, saasinās attiecības ar pašu vecākiem, izceļas sen aizmirsti mirkļi un sajūtas. No vecākiem gribot negribot tiek pārņemti modeļi, par kuriem līdz šim domājām: es tā nekad nedarīšu! Tomēr gadās izdarīt… tieši tāpat.
Bet kā tolaik juties tu kā bērns? Kā tev pietrūka? Nedziedinot savu iekšējo bērnu, automātiski varam pārnest uz savu bērnu nejaukās lietas, ko paši esam piedzīvojuši savā bērnībā. Izprast sevi kā bērnu, sadziedēt savu iekšējo bērnu un ieraudzīt savus vecākus un viņu rīcību jaunā gaismā (ar uzsvaru – gaismā, gaiši, pieņemt, piedot un atlaist) ir vairāk kā svētīgi.
.jpg)
Visas mūsu problēmas un problēmiņas, visus mūsu tarakānus, bērni uzsūks, un tad nāksies strādāt ne vien ar sevi un savām traumām, bet arī ar traumām, kuras, paši negribot, būsim radījuši bērniem. Jā, tā gadās, un gadās praktiski visiem. Tomēr mēs varam ierobežot šo smaguma apjomu, kuru uzliekam uz mazajiem, mīļajiem bērnu pleciņiem.
Vai tu pats pazīsti savu ēnu? Neiecietība, pārlieks bailīgums un bērnu sargāšana no katra mazākā kukainīša vai vēja pūsmas, nespēja atteikties no brīvības… Visi šie uzvedības modeļi liecina par ēnām, kuras paši vai nu sevī neesam atpazinuši vai arī nevēlamies ar tām sastapties aci pret aci. Ēna ir katram. Un tā kā Zeme ir duāla pasaule, kurā ir gaisma un tumsa, tas ir dabiski. No tā nav nav jākaunas, nav jāizliekas par gaišākiem, kā esam. Tikai jāsastopas, jāizprot, jāpieņem, un jāmāk ar to apieties gudri.
.jpg)
Kāzas – tas tomēr nav stāsts tikai par tevi un tavu mīļoto, ja jūs plānojat radīt bērnus. Nekad nav iespējams garantēti paredzēt, kāds vecāks būs tavs vīrs vai sieva, - mēs pat paši nezinām, kādi būsim. Tā ir trīs personību mijiedarbība: tēvs-māte-bērns (secība šeit nespēlē lomu). Tomēr vērts dziļāk aizdomāties, kas notiks tad, kad ģimenē ienāks bērns. Pajautā sev:
Mēs nepārtraukti maināmies un attīstāmies. Tas nozīmē, ka tas cilvēks, ko apprecēji, pēc pieciem gadiem būs savādāks, pēc desmit – vēl vairāk mainījies. Labākais, ko darīt – runāt un dalīties vienam ar otru savās pārdomās, vēlmēs un sajūtās, kas kļūst mainīgas, lai noturētu galvenās vadlīnijas un virzienu. Tā kā vecajā mācībā: nevis skatīties vienam uz otru, bet vienā virzienā.
.jpg)
Mazuļa ienākšana ģimenē vairumam pāru ir viens no attiecību krīzes posmiem. Tas tā varētu arī nebūt vai izpausties minimāli, ja iepriekš esat pārrunājuši savus uzskatus un rīcības scenārijus. Un šī ir tā lieta, ko darīt, pirms precaties. Vai es idealizēju? Jā un nē. Dzīve ir dzīve, tā ir plūstoša un kustīga, to nevaram ielikt rāmī kā kinofilmu, kuru skatoties, tajā notiekošais allaž būs nemainīgs. Dzīve ir teātra izrāde, kurā viens un tas pats iestudējums katru spēles reizi būs ar citām niansēm.
Tomēr pārliecināties, ka būsiet viens otra atbalsts, ir vairāk kā būtiski. Attiecības un mazuļa audzināšana nav cīņas placis, kurā katram pierādīt savu taisnību. Jūs esat komanda! Praktiski jautājumi – kurš celsies naktī aijāt mazuli, kā mēs viens otru varēsim atbalstīt, ja būs desmit negulētu nakšu pēc kārtas, kādi ir mūsu uzskati par robežām, - ir īsti vietā.
.jpg)
Mūsdienu informācijas pārbagātībā ir tik daudz viedokļu, pētījumu, pamācību… Un ne tas vien – tiklīdz radiniekiem atklāsiet par divām strīpiņām grūtniecības testā, gudrību lavīna no katra izteikties gribētāja pār jums veltin velsies. Kā bērniņš attīstās, kas ir norma, bet kad vērsties pie ārsta, kā mazulītis uztver pasauli, kad ir gatavs pirmajai rotaļlietai, kad pirmo reizi vajadzētu apvelties – to visu vajag lasīt un pētīt. Zināšanas rada drošības un pārliecības sajūtu. Bet kā justies un ko darīt grūtniecības laikā, cik daudz mazulīti nēsāt uz rokām, vai ņemt naktī blakus gulēt… - tas viss attiecas tikai un vienīgi uz jums pašiem! Laidiet gar ausīm 101 tanšu, vecmāmiņu un pļāpīgu draudzeņu padomu!
Sirdsbalss ir māmiņas un tēta gudrākais padomdevējs.
.jpg)
Tāpat informācijas pārbagātībā atrodami šausmu stāsti iz grūtniecības un dzemdību pieredzes. Gaidību laikā visdrīzāk tavs jūtīgums ir saasināts, tādēļ šos pieredzes stāstus labāk izlaist no ikdienas izklaidējošā arsenāla. Domā labu! Priecājies par šo unikālo un brīnumaino laiku! Enerģija aiziet tur, kur vērsta tava uzmanība. Lutini sevi, atpūties un sagādā sev visu jaukāko, skaistāko un ērtāko!
Parūpējies par sevi!
Raksta autore: Ieva Simanoviča
