Vai tu atļauj sev priecāties?

Viena no cilvēces problēmām ir tā, ka mēs liedzam sev just prieku, liedzam sev baudīt, dozējam laimi un knapi ļaujam sev apmierināt savas vēlmes, biežāk atliekot tās uz rītdienu vai parītu…

Hronisks enerģijas sablīvējums, tukšums, smagums, spēku izsīkums, nogurums, pelēcība ikdienā ir vistiešākās norādes uz to, ka tavā dzīvē nav atļaujas just un baudīt. Turklāt šie ir tikai aizmetnīši visai “nopietnībai”. Pieņemot sevī šādu aizliegumu, seko slimības, nopietnas slimības, kuru uzdevums ir likt tev pārvērtēt savu dzīvi, attieksmi un jēgu atrasties te.

Cilvēks, kurš liedz sev prieku, nespēj pilnībā atslābt, līdz ar to, nepārtraukti dzīvo spriedzē un stresā. Uzturot sevī šādu stāvokli ilgstoši, tava enerģētika palēninās, vietām vispār pārstāj plūst, rodas spazmas, bloki, kas pamatīgi deformē smalkos ķermeņus, ar laiku arī fizisko.

Tad, kad tas notiek, cilvēks arvien vairāk un spēcīgāk sāk izjust dusmas un agresiju, arvien vairāk sevi iedzenot destruktīvos stāvokļos. Te daudziem nāk palīgā alkohols (šķietami vieglākais atslābuma veids) vai kādas citas apreibinošas vai psihi atslābinošas vielas. Šie šķietamie “palīglīdzekļi” ir nevis palīgi, bet tieši otrādi - naglas kapiņa apmalītei. Un nē, es nesaku, ka tas nav pareizi, neveselīgi, nepieņemami, katram sava izvēle un motivācija, stāsts nav par to.

Tev jāiemācās pievērst uzmanību sev un savam stāvoklim, savām sajūtām un patiesajām vēlmēm. Tev jāiemācās apzināties un uzņemties atbildību par sevi, jāiemācās atļaut, pieļaut vai vienkārši dot sev, apmierināt savas iekšējās vajadzības. Atjaunot kontaktu ar sevi un pajautāt: “Hei, draudziņ, ko tu šodien visvairāk gribētu? Kas tevi tagad varētu iepriecināt?” Un jā, es pieļauju, ka daudzi šobrīd sastapsies ar neērtu klusumu un apmulsumu, jo kontakta ar sevi sen vairs nav…

Paradoksāli ir tas, ka jau no bērnības sistēma mūs trenē zaudēt šo svēto savienību ar sevi, savu dvēseli. Jau uzsākot skolas gaitas, mūs apkrauj ar pienākumiem, strikti norobežojot patiesās vajadzības. Mūs trenē būt nopietniem un neākstīties. Audzina būt par atbildīgiem pilsoņiem, lietot etiķeti un iekļauties kastītēs un formās. Tad seko likumi, tikumi. Un tad pienāk brīdis… kad es zinu, kas man jādara, un es to vienkārši daru, pilnībā apspiežot savas izjūtas, impulsus, pilnībā nomainot savu vērtību sistēmu no vēlos uz vajag.

Prieks ir dabīgais tavas esības stāvoklis. Prieks ir viena no mīlestības enerģijas šķautnēm.

Izjūtot prieku, gūstot to, apmierinot savas vajadzības un vēlmes, rodas atslābums un tā pēcgarša - patīkams nogurums, - kas patiesībā nav nogurums, bet atpūta. Ļaušana beidzot sev būt. Tajā brīdī tava enerģija atjaunojas un parādās spēki iet un darīt, parādās jauni resursi un jauni potenciāli. Tā ir pateicība tev no sava ķermeņa. Abpusēji harmoniska mijiedarbība.

Sāc ar smaidu. Tas pieejams visiem, taču nemaksā neko! Atrodi iemeslu un pasmaidi pats sev! Smaidot tavam ķermenim tiek dots signāls sākt ballīti. Smaida brīdī tiek ģenerēti prieka hormoni - endorfīns, dopamīns un serotonīns. Šo hormonu izstrāde dod signālu smadzenēm pārslēgt savu režīmu no stresa uz atslābumu. Apsoli sev šodien iepriecināt pats sevi. Vai tas būs saldējums, apelsīns, apskāviens, pateicība, labs vārds, darbs, - nav nekādas nozīmes, - galvenais, lai tev ir prieks!
Pavēro sajūtas, kas rodas pēc… Kā jūtas fiziskais ķermenis, emocijas, apkārtne. Nebēdz prom no tām, pabaudi!
Ievies šo kā praksi ikdienā - viens mazs prieciņš katru dienu, jo tu taču esi tā vērts!

Un es tev garantēju - tava dzīve strauji mainīsies…

Smaidām!