Ideālajā versijā cilvēka galvas un ķermeņa proporcija ir 1 pret 8, tātad teorētiskajā dzīvē ķermenis vizuāli un telpiski uzvar. Dzīvē parastajā ķermenim mēs neatvēlam pat 1/8 daļu uzmanības. Šobrīd pieejamas teju neierobežotas zināšanas, brīžam neaptverami informācijas apjomi visdažādākajos līmeņos, bet tos joprojām mēdzam uzņemt tikai caur prāta veidotiem trafaretiem, gan jauniem, gan, teiksim kā ir, dāsni glazētiem ar vēsturisku aizspriedumu rūsu. Nonākot jogas praksē, līdzi ņemam lineālu, lai nomērītu pēdas pozīciju un locītavu leņķi. Sākot meditēt, mēs noskaņojam viedo pulksteni, sak, lai mēra pulsu, lai uzņem laiku, lai visādi citādi vāc pierādījumus, ka mēs plūdām, ļāvāmies. Pierādījumus pieprasa prāts, ķermenim tie nav vajadzīgi.
Kā savā perfekcionismā esam pamanījušies sadegt pat tad, kad mācāmies prāta vēsumu?
Plūsma (angļu valodā flow) ir stāvoklis, kurā cilvēks ir pilnībā pārņemts ar kādu darbību. Kad stāstām par notikumu, aktivitāti, kurā iegrimām līdz matu galiņiem, kad zaudējām laika un telpas izjūtu, bet vienlaicīgi, piedzīvojām patiesu prieku un gandarījumu. Plūsmas stāvoklis uzlabo mūsu sniegumu, labsajūtu, veicina pozitīvas emocijas, un arī radošumu. To varam pieredzēt darbā, sportojot, radoši izpaužoties, meditējot.
.jpg)
Plūsmas jeb flow teorijas pamatlicējs ir ungāru/amerikāņu psihologs Mihājs Čīksentmihāji (Mihaly Csikszentmihalyi), kurš vienlaikus atzīst, ka plūsma, kā jebkura pieredze, nav tikai pozitīva savā absolūtajā izpratnē. Piemēram, mēs esam garlaikoti, kad prasmes pārsniedz uzdevuma sarežģītību, bet izjūtam trauksmi, kad gaidas krietni pārspēj mūsu prasmes un zināšanas. Esam taču piedzīvojuši situācijas, kad redzam cilvēku, kurš ir sajūsmā par savu darbu, šķietami veic visu bez piepūles un arī pagūst krietni vairāk, kamēr līdzās esošais ir tuvu izmisumam un cīnās ar viņa virzienā lidojošām motivācijas trūkuma, pieaugošo prasību lodēm.
Tika pētīts, vai plūsmas stāvoklī varam pieredzēt arī izdegšanu, proti, vai varam tik ļoti izkust savos pienākumos, ka nepamanīt izsīkstošus enerģijas, mentālos un fiziskos resursus? Šis aspekts ir interesants ne tikai profesionālajā sfērā, bet arī cilvēka garīgajos meklējumos. Šodien, kad perfekcionisms tiek cildināts un pelts līdzīgi kā slaidums, mūžīgā jaunība un neizsīkstošā enerģija, mēs paši sev izliekam lamatas arī tajās dzīves jomās, kur šķietami būtu jābūt brīviem no mērauklām un kontrolsvariem.
.jpg)
Faktori, kas raksturo plūsmas stāvokli un nošķir to no iespējamās pārslodzes un akūta stresa, ir prasmju un prasību samērīgums, fizioloģiskā atbildes reakcija, kā arī atslodzes jeb atjaunošanās periodu esamība. Tas būtu attiecināms gan uz mūsu pienākumiem darbā, ģimenē, gan veiktajiem soļiem pašizaugsmes ceļā.
Izdegšanu un pārslodzi sekmē epizodisks un jo īpaši akūts stress, proti, ja izjūtam spiedienu, gaidas, kuru ietekmē piedzīvojam vainas vai kauna izjūtu, saprotams, ka nostādām sevi uz negatīvās pieredzes skrejceliņa. Tomēr, arī pozitīva pieredze, tostarp, plūsmas stāvoklis var būt atkarību izraisošs. Mēs vēlamies to piedzīvot vēl un vēl, atkal un atkal, vairāk un vairāk.
.jpg)
Piemērs ir jebkuras prakses, kurās mums sola un mēs arī saņemam izmainītās apziņas stāvokļa mirkļus. Tie bieži ir tik jaudīgi, tik atšķirīgi no pasteļtoņu ikdienas, ka tiecamies tos atkārtot, pastiprināt, pavairot aizmirstot par 1/8 principu vai nepieciešamību dot sev laiku pieņemt, konsolidēt, arhivēt un citādi apstrādāt saņemto informāciju gan prātā, gan ķermenī. Atpūtu vajag gan starp garīgā sprinta, gan maratona distancēm. 1/8 galvā, 7/8 ķermenī. Lai pieredze ierakstās katrā šūniņā, ja tā ir bijusi vērtīga, lai katrai šūnai ir laiks šo pieredzi noraidīt vai atspēkot, ja tā ir bijusi negatīva un ķermenim lieka. Pat auglīgajās teritorijās, kur klimats atļautu laukus apstrādāt bez apstājas, zemnieki viedi šūpo galvu un atstāj zemi atmatā, lai elpo, lai uzkrāj spēkus.
.jpg)
1. Samērojot prasmes ar priekšā stāvošo vai izvēlēto izaicinājumu, darbību, uzdevumu. Pārliecinieties, ka jums visupirms ir interesanti, bet vienlaikus, ka izvēlētā virsotne ir sasniedzama, ka tā atbilst šī brīža mentālajam, emocionālajam un fiziskajam stāvoklim.
2. Izvirziet mazus, reālus mērķus. Tā vairāk izbaudīsiet pašu procesu un mazāk riskēsiet būt pakļauti pēkšņam stresam, paklupt pieaugošo prasību un gaidu šķēršļos un padoties pusceļā tā arī nepiedzīvojot gandarījumu.
3. Ierobežojiet uzmanību novērsošus faktorus. Jā, jā, telefons snaudas režīmā, pārlūkā aizvērti nevajadzīgie logi un gluži vienkārši ieplānots laiks viena uzdevuma veikšanai. Multitāskings diemžēl plūsmu neveicina.
4. Klausiet ķermenim. Sākumā tā būs svešvaloda. Iespējams, vajadzēs tulku. Prātam patīk kontroles spēlītes, bet ķermenim vajag uzmanību, mīļumu, dialogu. Plūsmu piedzīvojam prātā, bet tad, ja ķermenis ļaujas.
5. Pagāja nepamanīts. Ja gribat plūsmas stāvokli noķert plūsmā esot, tas varētu būt līdzīgi kā gribēt apstāties brīdī, kad jau atvērāt izpletni un esat starp debesīm un zemi. Atrodiet nodarbošanos, kas ir tīkama darīšanas, ne tik daudz rezultāta pēc. Pieradiniet sevi pie plūsmas pieredzes un tad slīpējiet prasmi to piedzīvot vēl un vēl.
.jpg)
Raksta autore: Kristīne Kutuzova
