Viduspāreja

Es sāku laicīgi, tā teica mans astrologs, pie kura biju aizgājusi, knapi pārkāpusi 30 gadu slieksni. Sāku laicīgi risināt savus lielos jautājumus - kas es esmu, ko patiesībā gribu, kāpēc nekas no tā, ko esmu jau sasniegusi, nav sagādājis cerēto mieru, līdzsvaru un piepildījumu?

Un sekoja gadi. Gadi, kuru laikā es mācījos sadzirdēt sevi un patiesībā ne tikai sadzirdēt, bet arī rīkoties atbilstoši sadzirdētajam. Jo tās izrādās ir divas dažādas lietas un tieši otrā prasīja daudz gadu un aktīvas rīcības, lai kļūtu man saprotama un dabiska.

Tagad, tuvojoties 40 gadu vecumam, un atskatoties uz savu līdzšinējo dzīvi, redzu, ka patiesībā intuīcija man vienmēr ir bijusi attīstīta. Es ar savu empāta dabu vienmēr esmu daudz zinājusi, jutusi un izpratusi, bet diemžēl, diemžēl, ne vienmēr šīs zināšanas esmu pielietojusi savā labā. Te mēs varētu gari un plaši runāt par manām bērnības dienu traumām, kas vedušas pie līdzatkarības un sevis nolikšanas maliņā, “lai tikai citiem būtu labi”, bet ne par to šoreiz stāsts. Kaut gan daļēji arī par to.

Pati savā dzīvē un pēdējos gadus arī praksē ar saviem klientiem redzu, ka spītīgi ilgstoši spējam pieturēties pie greizām pārliecībām par to, kas esam, un kas tik mums “nepienākas”, “nevar būt”, “nesanāk”. Man šķiet, ka dzīvošana greizo spoguļu valstībā arī ir tā, kas ved pie viduspārejas jeb pusmūža krīzes. Jo tā svešā būšana kādā mirklī sāk spiest un prasa, lai taptu ieraudzīta un transformēta.

Svešā būšana ir tāda kā salasīta lupatu sega; nedaudz esam vācēji, krājēji (angliski šim labs vārds – hoarder). Pārliecības, kas aizgūtas no mammas, tēta, vecmammas, vectēva, draugiem, skolotājiem un citiem nozīmīgiem cilvēkiem bērnībā un agrā jaunībā. Un tas viss ir dabiski un vecumam atbilstoši. Problēmas sākas, kad vecās pārliecības sāk spiest un palikt nederīgas. Kad aizgūta pārliecība – tev jau nesanāk (izdarīt to, kas uzdots, to, kas tiek prasīts) sāk iet pret paša cilvēka vēlmēm kaut ko sasniegt. Un tad, iespējams, ģimenē iegūtā pārliecība nostājas kā bullis pret pasaules plašo redzējumu – matadoru.

Un ir bail! Ko par mani domās, tā nav pieņemts… Tomēr tās visas ir bailes, kas nāk līdzi tikpat senajām greizajām pārliecībām - tātad visbiežāk no bērnības.

Viduspāreja ir laiks izvētīt iekrāto, salikt pa plauktiem un beidzot izveidot savu kārtību prāta gaņģos un sajūtās

Man šķiet, ka viduspārejas nozīme ir patiesā pieaugšanā. Spējā uzņemties atbildību pār savu dzīvi, saviem lēmumiem, savām emocijām un rīcībām. Pilnu, nedalītu atbildību. Kad vairs nenorakstām savu esību uz citu kļūdām, kad mācāmies piedošanu un pieņemšanu.

Viduspārejas laiks saistās ar ciešanām. Ciešanas, kamēr lobās nost vecais, bet vēl nav radies jaunais. Tāda mazliet pazudusi sajūta pasaulē – kā tas ir, kad viss, ko zināju, pēkšņi jāapšauba. Kad uz katru pārliecību jāpaskatās ar kritisku aci.

Dažas no vecajām pārliecībām ieaugušas ar saknēm dziļi, dziļi. Sajūta, ka jāplēš ārā “ar gaļu”. Tas prasa lielu darbu, stabilu atbalsta punktu, patiesu noticēšanu sev un vēlmi risināt, kas bieži dzimusi ciešanās un sajūtā, kā tā vairs nevar turpināt.

Šis iekšējā pagrieziena punkts ir mazliet mistērija. Tas nav paredzams, nosakāms vai izmērāms. Katram savs ciešanu trauks ir jāpiepilda; vienam tas sekls, otram dziļum dziļš. Un tas var pildīties ātri vai pa pilītei vien. Dabiski maģisks process, kas dziļi jāciena. Katra cilvēka individuālais ceļš ir tieši tāds – cieņas un pazemības vērts.

Sasniedzot šo iekšējā pagrieziena brīdi, iegūstam stabilu atbalsta punktu, kas spēcina, atkal un atkal stabili atgriež pie vēlmes iet uz priekšu, meklēt labāku risinājumu savai pašsajūtai, domāšanas veidam. Tas spēcina brīžos, kad šķiet - “viss, es vairs nevaru”, “kāpēc es atkal tā jūtos”, “ar mani kaut kas nav kārtībā, kāpēc citiem sanāk, bet es mokos”. Jo iekšējā vēlme risināt ir sasniegusi punktu, no kura vairs nav iespējams atgriezties pie vecās domāšanas.

Un tā lēnām, soli pa solim, top transformācijas ceļš. Ieraudzīt nokalpojušās domas, rīcības, emocijas, meklēt to cēloni, atbrīvoties, likt vietā jaunu domu, emociju, rīcību. Un atkārtot. Atkal un atkal. Ja var piesaukt augstākos spēkus, tad “Dievs vien zina, cik daudz reižu šis jādara”. Pacietību tikai pacietību. Tas nes augļus ar garantiju.

Bieži, sastopot klientus šajā ceļā, dzirdu to izmisumu vai bezspēku, kas dažkārt iestājas. Ne visi jautājumi risinās viegli. Ne visiem jautājumi risinās viegli. Mēs katrs esam unikāli un visi esam vērtīgi. Un šajos brīžos es stāstu par mozaīku – mēs katrs liekam mozaīku savā dzīvē, gabaliņu pie gabaliņa. Ja liekam kāda konkrētā jautājuma mozaīku, tad katrs gabaliņš, ieklikšķot vietā, jau ved pie gala bildes. Un pēdējais mozaīkas gabaliņš nav svarīgākais, tas ir tikai viens no daudziem līdzvērtīgi svarīgiem.

Katra prakse, kas veikta, lai sevi labāk izprastu, ir vērtīga. Katrs terapeita apmeklējums ir svarīgs, pat ja neved pie tūlītējas gala atbildes. Katra dienasgrāmatas lapa ir svarīga, jo tā lēnām būvē izpratni. Katra meditācija ir svarīga, jo tā lēnām pietuvina tevi pie sevis.

Tāpēc šajā, brīžiem ne tik vieglajā darbā, kas iet līdzās viduspārejai, – ieraudzīt lieko, atmest to un veidot jauno, - svarīgi ir svinēt mazās uzvaras un novērtēt savu progresu. Kā vienmēr

mēs sevi salīdzinām nevis ar citiem vai ar saviem priekšstatiem par to, kā būtu jābūt, bet gan ar sevi iepriekš.

Vai esmu progresējusi/is?

Vai esmu uzlabojusi/is savu attieksmi, attiecības, rīcību? Ja atbilde ir jā, tad tas jau ir gana labi. Un man šķiet tā arī ir dzīves jēga - nevis sprintā nonākt līdz ideālam gala rezultātam, kas šķiet mazliet pretdabiski, jo dabā nekas nav ideāls, bet izbaudīt dzīves procesu. Novērtēt skaisto visā, kas notiek. Izkopt pateicību.

Es savā ceļā gāju ar psihoterapijas, meditācijas, dažādu pateicības prakšu, iekšējo ceļojumu, sapņu darba, dienasgrāmatas rakstīšanas palīdzību. Daudz strādājot ar zemapziņu, paralēli psihoterapijai un garīgās izpratnes izkopšanai, jā, brīžiem klūpot, krītot, pamaldoties pārspīlējumos, esmu tagad te, vietā, kur diezgan labi izprotu sevi, tiecos uz atbildības uzņemšanos par sevi visās savās izpausmes, kur varu palīdzēt arī citiem un daru to ar prieku.

Sākot šo ceļu, es vēlējos tikai vienu – vairs nejusties tā, kā tajā brīdī jutos. Man nebija augstu, cēlu mērķu, es tikai vēlējos būt brīva no mokošām emocijām. Un šo brīvību es ieguvu, meditējot un kopjot sevi, analizējot un brīžiem arī laužot to, kas saaudzis nepareizi.

Es iemācījos

Ka uzkāpjot uz šī ceļa, īsti vairs nav iespēju nokāpt. Ka pamodusies apziņa par to, ka var būt savādāk, ir tik spēcīga, - tā atkal un atkal atdzīvinās, lai turpinātu iet ceļu.
Es iemācījos paļāvību. Es zinu, ka esmu savas dzīves autore, bet es arī saprotu, ka nezinu visu un visu nevaru kontrolēt, bet tas ir labi un pareizi.
Es iemācījos, ka patiesi varu darīt visu, ko vēlos, bet vēlmēm ir jānāk no dziļas, vērtībās balstītas vietas.
Es iemācījos, ka dzīvē apzināti ir jāiekļauj daudz prieka.
Es iemācījos, ka dzīvē apzināti ir jāiekļauj daudz prieka.
Es iemācījos, ka, lai arī ciešanas ir vērtīgas, lai mēs ieraudzītu savas iekšējās pasaules greizo, tās nav paturama vērtība un pastāvīgi ciest nav nepieciešams.
Es iemācījos, ka patiesa brīvība ir mierā nevis cīņā un pierādīšanā.
Es iemācījos, ka esmu unikāla un labprāt tāda arī palieku, jo man tas ir droši un patīkami.
Un pats svarīgākais, es iemācījos, ka tas ir tikai viens nogrieznis manā dzīvē. Nekas nav akmenī kalts, viss ir ar potenciālu mainīties un plūst. Es neiedomājos, ka zinu, kur un kāda būšu pēc gada, pieciem vai desmit. Es pieņemu, ka mans ceļš, attīstoties kā personībai, kā cilvēkam, ir tikai sākumā. Es turpinu uzmanīgi vērot sevi un pasauli sev apkārt. Es turpinu būt labvēlīgi noskaņota pret sevi savā dzīvē.