Askēze un radošums - vienas upes divi krasti

Askēze ir sena prakse, kuras pamatā ir labprātīgas pašdisciplīnas aktivitātes vai atturēšanās no tām ar nolūku sasniegt augstāku esības stāvokli. Protams, dažādas askēzes formas ir sastopamas visās reliģijās un garīgajās tradīcijās - tas ir katra pravieša un viņa sekotāju ceļš, atšķiras forma un nolūks. Mūsdienās, kad dzīvojam vispārinājumu, vienkāršojumu un interpretāciju pasaulē, arī askēze kā koncepts piedzīvo izmaiņas vai vismaz ir mēģinājumi šādas izmaiņas ieviest.

Vai mūsdienu cilvēkam nepieciešama askēze?

Kādā mērā? Vai askētisks dzīvesveids ir savienojams ar laicīgajiem pienākumiem un kādā apjomā būtu ierobežojamas mūsu vēlmes?

Askēti visos laikos tiekušies pēc viena un tā paša - pārvarēt šīs pasaules nastu un iepazīt, izzināt to otru, nākamo, nezināmo. Tā ir uzvara pār iekāri, vēlmēm, miesiskām vajadzībām un kaislībām. Un tomēr, atkāpjoties līdz iepriekš teiktajam, šodien sliecamies visu vienkāršot un pielāgot savai pārliecībai. To, ka cilvēka prāts spēj pamatot un attaisnot nepamatojamo un neattaisnojamo, vēsture mums rāda katrā liecībā.

Arī askēzes gadījumā nākas dzirdēt visdažādākos piemērus, tomēr, vai atteikšanās no kafijas ir askēze? Vai viedierīču nelietošana pirms miega tāda ir? Vai saldumu noliegums? Un vīna pārvēršana atpakaļ ūdenī? Ir arī pretēja galējība. Vai patiess, cienījams askēts ir tas, kurš pilnībā atsakās no laicīgās dzīves un slīd pāri grēcinieku pēdu skartajām dubļu takām? Tāds, kurš vēl iemanās pamācīt pakausī elpojošos. Vai askēze ir sacensība, un kāda vērtību mēraukla būtu izmantojama?

Nikolajs Berdjajevs

Filozofs Nikolajs Berdjajevs (1874-1948) pazīstams ar savu skatījumu par askēzi un radošumu kā garīguma monētas divām pusēm. Tie nav pretpoli un nav arī viens otru izslēdzošas vienības. Viņa daiļrade un interešu loks vienmēr bija pats cilvēks, brīvība un radošums. Berdjajevs uzskatīja, ka mūsdienu cilvēkam askēze nepieciešama kā īpašs, laika pārbaudīts instruments, kas pasargā personīgo brīvību no sabiedrības spiediena un gaidām. Askēze, viņaprāt, palīdz pretoties mūžīgā patēriņa dienaskārtībai caur apzinātu savu vēlmju un vajadzību ierobežošanu un kontroli. Šie vārdi nāca no cilvēka jau gadsimtu atpakaļ. Kā uz pasauli viņš raudzītos šodien? Iespējams, askēze būtu ne tikai vēlama, bet obligāta kā svārsta mehānisms.

Askētisks dzīvesveids nav izdevīgs patēriņa ideoloģijai, jo paredz, ka cilvēks ir garīgi neatkarīgs, pašpietiekams, imūns pret skaļiem un smeķīgiem saukļiem un zina labāk par sejām TV vai datora ekrānā, kas viņam ir vai nav nepieciešams. Šeit mēs nonākam pie secinājuma, ka pati par sevi atteikšanās no viedierīcēm nav askēze, jo svarīgs ir nolūks, kāpēc tas tiek darīts un nodarbošanās, kas aizstāj viedierīču lietošanu, piemēram, apzināta meditācija vai cita kontemplatīva prakse, kas vērsta uz sevis vērošanu, introspekciju. Berdjajevs par “viltus askēzi” sauca prakses, kurās askēze kļuva par dzīves mērķi vai garīguma mērauklu.

Askēze ir ceļš, nevis galamērķis.

Lūk arī otrs secinājums. Attālināšanās, norobežošanās vai pilna atteikšanās no jebkādas laicīgās dzīves ne vienmēr ir vienīgā askēzes forma. Jā, tā var būt izvēle, bet tai nevajag būt tikai tādai. Lai iepazītu un pieņemtu pasauli, jāiepazīst un jāpieņem pašiem sevi. Bēgot no sevis ar caur askēzes pieredzi, tumsu tikai padziļinām, turklāt šajā tumsā nemākam orientēties. Šādos gadījumos askēze kļūst par sodu, nevis svētīgu instrumentu jeb lāpu ceļā no tumsas labirintiem.

Askēzi Berdjajevs skata ciešā saistībā ar sāpēm sakot, ka sāpēs ir visas dzīves sastāvdaļa, jo it viss dzīvais kādreiz cieš un jūt sāpes. Ir svarīgi nepalikt ciešanās, bet pieņemt tās, saprast sāpju cēloni un jēgu. Tā arī ir sevis izzināšana, savu tumšāko nostūru izgaismošana un sāpju transformācija. Aksēzes praksēs šīs brūces, gan nesenās, gan karmiskās, paceļas virspusē, jo nav traucējošo faktoru. Jā, to pašu jau minēto ikdienas trokšņu - no datora, tālruņa, TV, Radio ekrāniem, no tādu pašu sevi un patiesību meklējošu cilvēku mutēm, grāmatām un citiem informācijas nesējiem. Klusums nav patīkams, ja iekšā ir haoss, bet bēgšana ir ilūzija, pašapmāns. Ja tas nav cilvēka aicinājums, stingra askēze un bēgšana no pasaulīgā nepasargās cilvēku no ciešanām.

Mēs izvēlamies nākt šajā pasaulē, lai risinātu noteiktas situācijas un izdzīvotu konkrētas pieredzes, nevis lai bēgtu no tām. Aksēze ir tas nepieciešamais, apzināti radītais klusums, kas palīdz sadzirdēt šo sūtību un atgriezties uz ceļa, ja esam nomaldījušies. Tas nav sods. “Viltus askētisms”, kura mērķis ir aizbēgt, lai atbrīvotos no ciešanām, var novest pie apātijas, depresijas, nolemtības vai pārmērīga lepnuma.

Īstā jeb patiesā askēze

Kā jau minēts, ir ceļš, kura pamatā ir samierināšanās, pieņemšana. Pieņemt un samierināties mēs varam tikai ar to, ko esam izcēluši gaismā, izzinājuši, ieraudzījuši cēloņsakarību prizmā: ja tas ir aizvainojums, tad pieņemt, piedot un samierināties, ja zaudējuma sāpēs - tāpat. Vienmēr pateicībā. Pazemība nav pazemošanās. Pazemība ir aktīva, apzināta klātesamība, kamēr pazemošanās ir bailes, gļēvums, sekošana ilūzijai un padošanās šķietamajam pārspēkam. Tomēr arī šeit ir svarīga mērenība, jo pārlieka pazemība draud ar pazušanu pašiem savos dvēseles dziļumos. Mēs dzīvojam laicīgajā pasaulē. Šeit nācām mācīties, tāpēc katrā sevis izzināšanas ekspedīcijā galamērķis ir atgriešanās atpakaļ sākumpunktā, lai ar jauniem secinājumiem vai vieglāku karmas mugursomu dotos nākamajā spēles līmenī.

Lai neiestigtu savas dvēseles biezokņos, askēze iet roku rokā ar radošumu. Iespējams, mazliet citādā izpratnē, kā esam ieraduši ikdienā lietot šo vārdu. Patiesībā, tā nav izpratnes vaina, bet punkts, no kura startējam. Radošums šajā brīdī ir gan stafetes kociņš uz nākamo posmu, gan Debesu balva par jau paveikto. Askēze jeb apzināta sava lauka attīrīšana no trokšņiem, laika un pacietības veltīšana sevis izziņai, gara spēks pieņemšanai un pazemīgumam sāpju priekšā ir pieturas ceļā uz radošuma staciju. Radīt vai precīzāk, būt radošajā enerģijā mēs sākam brīdī, kad vairs nav nekā liekā. Tad radīšana ir nevis trokšņu apmierinājumam, bet pēc Debesu pasūtījuma. Jūtīgāki cilvēki to redz kā gaismu, kā uguns liesmu sirdī vai visā ķermenī, kā izslavināto būšanu plūsmā.

Berdjajevs jau pagājušajā gadsimtā runāja, lai ikdienas steiga, tehnoloģijas, paātrinājums, kas pieprasa mūžīgo prāta aktivitāti un uzmanību, vājina cilvēka gara spēku un nomāc patieso radošumu. Cilvēks nekalpo sev, savai dievišķajai sūtībai, viņš kalpo tehnoloģijām, sistēmām, ilūzijai. Aksēzēs mācāmies vērot, būt klātesoši, pasīvi aktīvi, darīt nedarot. Tas ir darbs ar ķermeņa, prāta un gara vienotību. Brīvs cilvēks var brīvi radīt. Garā, prātā un ķermenī brīvs.

Askēze kā instruments ir nepieciešama, pat obligāta

Jāatceras, ka tas nav skaļa atteikšanās no kaut kā tikai atteikšanās pēc. Jā, mēs varam slēgt darījumu ar debesīm un askēze var būt mūsu apņemšanās, bet apsolāmies ievērot dažus nosacījumus.

1. Pirms līguma slēgšanas, pavadiet laiku ar sevi, sagatavojieties, sapucējiet dvēseli, izmēziet prāta nostūrus.
2. Formulējiet nodomu, veltījumu, ar kuru strādāsiet noteiktajā askēzē.
3. Sāciet ar pateicību un lūdziet klātesamību jūsu ceļā.
4. Ļaujiet, lai jūs mazliet vada, esiet pazemīgi, vērojiet un pieņemiet atbildes, kuras sadzirdat.
5. Vērojiet, vai nekļūstat nepacietīgi. Šis tomēr nav klasisks darījums.
6. Ja ar askēzi nesasniedzāt vēlamo rezultātu, pieņemiet, esiet pateicīgi un vērojiet, vai nav tā, ka jums iedots kaut kas jauns un pavisam negaidīts? Varbūt paņemts prom tas, no kā bija tik grūti aiziet vai atteikties? Paļaušanās nozīmē - gaisma pirms manis, gaisma aiz manis, es tai pa vidu, lai kas notiktu,

Iedvesmai un papildu lasīšanai meklējiet Nikolaja Berdjajeva darbus.

Raksta autore: Kristīne Kutuzova