Bjērns Natthiko Lindeblāts “varbūt es maldos. Un citas gudrības no manas budista mūka dzīves“

Šī ir visjaukākā, vieglāk lasāmā un cilvēcīgākā garīgām atziņu pērlēm bagātā grāmata, kuru esmu jelkad lasījusi. Tā ir kā saruna ar vecu, saprotošu, tevi pilnībā pieņemošu draugu. Pieņemošu ar visiem taviem trūkumiem un patiesībām, nemākulību un katru mazāko sasniegumu. Izbijušais meža mūks Bjērns Natthiko Lindeblāts (1961-2022) ar vieglu un neuzbāzīgu pieskārienu, vienkāršu līdzās esamību atgādina, cik patiesībā viedi ir būt vienkāršam.

Grāmatas nosaukums ir tik ģeniāli vienkāršs un ietilpīgs, ka domājot par to, šķita – bet varbūt tā ir visa patiesība un gudrība, kas mums ir vajadzīga? Varbūt tā ir garīgo zināšanu esence un būtībā ar to pietiek? Pieņemt, ka mēs nezinām, kā ir patiesībā. Ka patiesības varbūt ir dažādas. Ka varu pārdomāt. Varu pieņemt dažādas patiesības. Ka kādubrīd varbūt vienkārši… es maldos.

Grāmatā ir neticami daudz vietu, kur apstāties un pārdomāt izlasīto, lai gan teksts ir tik draudzīgs, viegli lasāms un ar humora piesitienu, ka papildināt savu redzējumu ar Bjērna pieredzi ir tīrā bauda arī tad, kad viņš dalās ar saviem izaicinošajiem, smagajiem dzīves periodiem. Lasāmviela ir interesanta ne tikai garīgo atklāsmju meklētājiem; tā ir interesanta kā autobiogrāfija, stāsts un viena no daudzām neparastām dzīves pieredzēm, kurā mums dots ielūkoties.

Tas ir stāsts par Lindeblāta dažādajām dzīvēm, ko viņš piedzīvojis savā 61 gadu ilgajā (skaitliski īsajā, bet ietilpīgi bagātajā) mūžā – sācis kā daudzsološs ekonomists un tad 17 gadus pavadījis kā budistu meža mūks Taizemē, Anglijā un Šveicē. Šis posms ir nozīmīgākais Bjērna dzīvē, kas ir kā sekas intuitīvai priekšnojautai, ka ekonomika viņu absolūti neinteresē un pasaule var piedāvāt ko vairāk, dziļāk, ietilpīgāk; un kā pamatakmens viņa liktenim pēc mūka pieredzes noslēgšanās, kas sākotnēji bija smags – ar depresiju un panikas lēkmēm.

Un tieši visa šī pieredze viņu padarīja par cienītu, godātu un vienmēr gaidītu meditācijas skolotāju un lektoru, ko pats Lindeblāts ar pazemīgu cieņu un pateicību novērtē, neuzskatot to par paša radītu sasniegumu. Drīzāk brīnumu. Raudzīties uz saviem panākumiem un brīnīties plašām un nevainīgām acīm kā bērnam, pirmo reizi ieraugot taureni, - arī tā ir liela māksla un mācība, ko labprāt no Bjērna aizņemšos.

Grāmata ir bagāta cilvēcisku atklāsmju

Apzināšanos par mūsu visu vienotību. Vienkāršību, - nevaru neatkārtoties. Gribētos dalīties ar vienu dzīves gudrību pēc otras no šīs burvīgās grāmatas, tomēr te man atkal jāmācās no Bjērna, atceroties, ka mums nav viens otram jāuzmācas ar savām “gudrībām” un lielajiem secinājumiem. Tas, kas katram ir vajadzīgs, pie viņa atnāks. Jo katrs no mums ir citādas pieredzes bagāts. Vienam ir pieredze a, otram b. Bet tam, kuram ir pieredze a, nav vajadzīgi padomi no cita, kurš šo pieredzi pašreiz apgūst vai arī ir pilnīgi citos apstākļos, citā kontekstā, ar citiem uzdevumiem.

Tādēļ jāļauj katram pašam paņemt tieši to, kas tam vajadzīgs šajā dzīves brīdī. Tomēr, lai radītu smalkāku un izjustāku apjausmu, kāda tad ir šo Bjērna secinājumu virzība un grāmatas noskaņa, ar dažām dalīšos:

• “Mums patīk domāt, ka saprotam notiekošo, ka pareizi iztulkojam apkārtējo pasauli un tajā notiekošo. Ka mēs zinām. … liela gudrība ir negaidīt, ka dzīve kļūs tāda, kādai tai, mūsuprāt, vajadzētu būt. Gudrība ir saprast, ka mums par to nav ne mazākās nojausmas.”
• “Diemžēl man nebija ne mazākās nojausmas, ko vajadzētu darīt brīžos, kad jūtos slikti. … Un es nespēju nedomāt: vai nav savādi, ka sešpadsmit gadus esmu pavadījis skolas solā, taču neatceros nevienu stundu, kad man kāds būtu mācījis, ko darīt, kad dzīve šķiet nepanesama?
• “”Netici visam, ko domā.” Nav daudz padomu, kas man dzīvē palīdzējuši vairāk kā šī atziņa.”
• “Cik brīnišķīgi būtu, ja mēs savas sāpes spētu uztvert jūtīgāk, ar lielāku pacietību un empātiju! Cik vērtīgi būtu, ja sāpju brīžos mēs sev sirsnīgi un godīgi pajautātu: Vai es varu sev kaut kā palīdzēt, lai man nevajadzētu justies tik slikti? Vai varu kaut ko darīt savā labā, lai vieglāk spētu būt es pats?”
• “Budisma nostāja – nevienu nenosodīt par bioloģiskiem pamatdzenuļiem – ir ļoti pareiza. Jo tie nav nekas savāds. Tie ir pavisam dabiski!”

Viena no būtiskākajām pēcsajūtām, kuru grāmata uz mani atstāj - ļauties plūdumam, paļauties, nestīvēties pretī. Tas nenozīmē neko nedarīt lietas labā laikā, kad mūs piemeklē grūtības. Tāda ir dzīve un tā notiek mūsu mācības – caur grūtībām. Bet ir liela atšķirība, kā mēs uz tām raugāmies, caur kādu prizmu izlaižam, ko no situācijas paņemam, līdz ar to – iegūstam. Esmu pārliecināta, ka mūsu mērķis ir nevis ciešanas, bet gan ieguvums. Lai vai cik nežēlīga būtu situācija. Par spīti zaudējumiem. Tikai tā es tajā spēju saskatīt jēgu.

Atgriežoties pie Lindeblāda secinājumiem – stāsts ir par to, kā mazāk dzīvot ar sažņaugtu dūri un vairāk – ar atvērtu plaukstu.

Grāmata sastāv no vairākām šķautnēm – autobiogrāfijas, secinājumiem par dzīvi un lietu dabu, atkailinātas atklātības un vienkāršības, bērna prieka un patiesas pateicības. Un kas ļoti interesanti – ne vien pieredzes stāsta ar ikdienas rutīnas un notikumu aprakstu no meža mūka dzīves budistu klosterī Taizemē, bet pieredzes ar meditāciju.

Retrītā jau esam dalījušies ar citādu skatu uz meditāciju rakstā Kas īsti ir meditācija - atgādinot, ka meditācija ir ceļš nevis mērķis, kā esam pieradināti līdzšinējā pasaules kārtībā. Un Bjērna pieredze ļoti atklāti un nekautrējoties stāsta par šo pašu – lai gan mūža pēdējā desmitgadē viņš bija meditācijas skolotājs un pasniedza to visā pasaulē, viņa meditācijas stāsts un spēja tās laikā neaizmigt aizņēma gadus… Lūk. Viss ir par procesu!

Bjērns jau ir dvēseļu pasaulē, bet es vēlos teikt: paldies Tev, Bjērn, par šo burvīgo grāmatu un mācībām, ar kurām dalījies!

*Grāmatu Bjērns sarakstījis kopā ar vēl diviem autoriem - Karolīni Bankleri un Navidu Modiri.

Raksta autore: Ieva Simanoviča