Solveiga Karele rada brīnišķīgu instrumentu cilvēkiem ceļā uz sevis iepazīšanu, pieņemšanu un iemīlēšanu. Tās ir tematiskās meditācijas – katram personiski pielāgotas. Bet kādreiz Solveiga vadīja lielu uzņēmumu - Grenardi Group. Cilvēku vadība un krīžu risināšana toreiz, un garīgais ceļš, personisku stāstu risināšana tagad. Divas atšķirīgas dzīves.
Runājām par Solveigas garīgo ceļu, izdegšanu, kas mudināja meklēt atbildes un to, kā sajust brīnumu sirdī.
Grenardi bija sievišķīga un man pašai tuva tēma - dārglietas, juvelierizstrādājumi… Ja darbs lielajā biznesā patīk, tas dod papildus motivāciju to darīt. Es bieži sev uzdevu jautājumu, vai es esmu tur, kur man jābūt, un sev atbildēju: jā, protams! Tas ir tik sievišķīgi, tas ir tik skaisti! Savienot savas zināšanas ar to, kas tev patīk, ir brīnišķīgi. Bet kādā brīdī saproti, ka sāc iet pa apli. Rodas arvien vairāk jautājumu. Tos var ignorēt, un kādu laiku tas arī izdodas.
Uzskatu, ka dzīve tomēr ir kāpšana augšup; jā, tā ir spirāle, bet tai ir jāvirzās augšup. Kad jau zvanīja visi mani trauksmes zvaniņi par to, kas es esmu, un kas man ir svarīgi, bet turpināju tos ignorēt, Visums piespēlēja izaicinājumu pilnas situācijas un uzkurināja tādu tempu, ka es vienkārši izdegu. Tā bija ļoti smaga pieredze. Un arī ilgstoša ārstēšanās. Tagad jau ilgāku laiku domāju, ka varu pateikt paldies par šo periodu.
Atveseļošanās un sāpju periodā izkristalizējās, kas ir svarīgākais – tie ir mani tuvie cilvēki (ne tikai radnieciski tuvi); cilvēki, ar kuriem dalu līdzīgas vērtības. Tās ir sirdsattiecības. Tās ir manas īstās dārglietas. Domāju, ka mēs šeit esam ieradušies ne tik daudz krāt, bet dot. Tas atbilst tam, ko vēlos šajā dzīvē sasniegt.
.jpg)
Darbs lielā uzņēmumā - tas bija laiks, kad ļoti, ļoti daudz strādāju un ļoti daudz ceļoju. Izaicinājumos bieži biju diezgan vientuļa. Ko darīju? Garajos ārzemju komandējumos bieži sev kaut ko pirku, tā mēģinot kompensēt attiecību, sapratnes, draudzības, mīlestības iztrūkumu. Tagad saprotu, ka ne ar kādām lietām, ne ar kādiem darba sasniegumiem un stratēģiskiem mērķiem ilgtermiņā nevar aizpildīt savas dziļākās vajadzības. Kad ir patiešām grūti un trūkst sirdsmīlestība un tuvas attiecības, materiālās lietas ārkārtīgi maz ko var sniegt. Protams, tās ir visiem zināmas patiesības, bet man pašai līdz tam bija jāizrokas.
Ja sākumā likās – atveseļošos un atsākšu darīt to, kas man tik brīnišķīgi padodas, - jo tālāk eju, vairāk saprotu, ka ir kaut kas vairāk, ko varu dot, un ir daudz mazāk, kas man ir vajadzīgs. Vērtības ir mainījušās, un galvenais ir būt godīgai pret sevi. Manuprāt, ar noteiktu briedumu un vecumu cilvēka ārējās vēlmes samazinās. Esmu priecīga, ka virzos dziļāk pie sevis, uz sevis izpēti un izpratni. Līdz ar to arī vairāk varu palīdzēt cilvēkiem, kas iet līdzīgu ceļu, un kuri vēlas izprast svarīgo un jēgpilno.
Bet īslaicīgi. Jo tad atkal vajag jaunu kleitu, jaunas lietas…
Neviena ārēja lieta, neviena situācija un arī ne cilvēki vai attiecības nevar dot ilgtermiņa komfortu un mieru, ja komforts nav sevī. Cilvēks maina mājas, mašīnas, darbus, bet patiesībā ilgojas pēc kā tāda, kas lietās nav atrodams. Arī attiecības dažkārt mēdzam izmantot, lai kompensētu kādu savu iekšēju dziļāku iztrūkumu. Ļoti svarīgi būt godīgam pret sevi un saprast, kas ir tas, kas urda, kāpēc nav sirdsmiera.
Arī cilvēki apkārt kļūst savādāki. Ir kas atnāk. Un ir kas aiziet.
.jpg)
Man bija svarīgi apzināties, kas ir mani īstie dārgumi. Mani līdzcilvēki un tuvākie draugi, kurus milzīgajā skrējienā un mērķu piepildīšanā biju atstājusi novārtā. Redzēju, ka tieši viņiem esmu svarīga. Bija ārkārtīgi aizkustinoši sajust, kā viņi sadevās rokās un atbalstīja mani it visā. Tā reizē bija sāpīga pieredze, jo atklājās arī attiecības, kuras bija diezgan liekulīgas. Bet tas ir labi! Viss liekais atkrita. Man palīdzēja atveseļoties arī būtiska atziņa, ka pieķeršanās lietām, attiecībām, identificēšanās ar kādu konkrētu sasniegumu vai statusu, agrāk vai vēlāk var izraisīt vilšanos un ciešanas.
Jo viss pāriet.
Tādēļ mēs nevaram nevienai no savām dzīves lomām ārkārtīgi pieķerties un pilnībā ar to identificēties. Ne mēs esam visu dzīvi vadītāji, ne mammas vai sievas. Jo ja mums kādā brīdī tas tiek atņemts, jūtamies pilnībā pazaudējušies. Tā bija milzīga mācība un tajā pašā laikā ļoti dziedinoša atziņa, - caur ārējiem zaudējumiem es neesmu pazudusi, es esmu tā pati! Visi nosaukumi un lomas, kas man ir iedoti, var nākt un iet. Bet es esmu šeit, mana sirds ir tepat. Tas bija dziļš, aizkustinošs ceļš atpakaļ pie sevis. Likās, ka man viss ir atņemts, bet patiesībā es ieguvu daudz vairāk. Beidzot saskatīju patiesi tuvus cilvēkus un atklāju attiecības ar sevi pašu, kas ir burvīgi. Atklāt no jauna draudzību, mīlestību ar sevi ir visskaistākais, kas ar cilvēku var notikt.
Tas ir viens no pamatuzdevumiem, kāpēc esam šeit – ne jau, lai aizietu no sevis, pielāgotos visiem vējiem, bet lai atgrieztos. Lai caur dažādiem dzīves notikumiem, situācijām, jā, arī sāpīgām, izvētītu lieko un nonāktu pie īstā un patiesā.
.jpg)
Meditācija nav galamērķis. Tas ir brīnišķīgs, piedzīvojumu pilns ceļš, kas ļauj sevi satikt, atrast dziļāku spēku un atrast atbildes. Mans ceļš sākās ar diagnozi - izdegšana. Viena no terapijām, kas man palīdzēja atveseļoties, bija apziņas aktivizācijas tehnikas. Man toreiz nebija skaidrs, ne kas ir apziņa, ne kas ir apzinātība, un kā to visu aktivizēt! Kad pirmo reizi aizgāju uz šo terapiju, tas bija kā sprādziens manā apziņā. Es nespēju saprast, kā ir iespējams panākt tik dziļu pieslēgšanos savai zemapziņai, saviem iekšējiem resursiem un pēc 40 minūtēm terapijas grupā iznākt ar brīnumu sirdī. Tā bija vadīta meditācija, kurā varējām uzrunāt savu dziļāko Es. Ļoti dziedinoši un terapeitiski. Tad sāku par to interesēties vairāk un sapratu, ka mani interesējošais virziens ir hipnoterapija, ko Latvijā ļoti daudzi uztver ar aizdomām.
Bet tam nav nekāda sakara ar skatuves hipnozi. Apziņas un zemapziņas aktivizācijas tehnikas netiek izmantotas kā alternatīvās medicīnas veids, bet kā papildus terapeitisku darbību kopums situācijās, kad cilvēkam vajadzīga palīdzība un dziļāka dziedināšana. Sirds dziedināšana. Rezultātā es aizbraucu uz Ameriku un iestājos Amerikas Hipnoterapijas akadēmijā, kas atrodas Albukerkā, tuksnešainās indiāņu zemēs, un tas toreiz piešķīra manam izaicinājumam papildus mistisku šarmu. Es neaizbraucu tādēļ, lai tas kļūtu par manu biznesu, bet tādēļ, ka tās ir brīnišķīgas lietas, ko caur dziļāku sevis izpratni, pieslēgšanos zemapziņai var izdarīt. Un to es darīju sevis dēļ, jo tiešām gribēju izprast zempaziņas mehānismus un meditācijas spēku. Tas bija brīnišķīgs laiks, kurā ļoti daudz iemācījos un satiku fantastiskus cilvēkus, - par katru no viņiem varētu uzrakstīt grāmatu.
Atgriežoties sapratu – no visa, ko esmu iemācījusies, varu paņemt labāko un izveidot savu vadīto tematisko meditāciju praksi, radot īpašu produktu, kas varētu cilvēkiem palīdzēt.
Jebkura garīga prakse cilvēkam palīdz pamazām pārslēgties no vērtēšanas uz vērošanu, pieņemšanu un dziļāku sevis izpratni. Bet meditācija ir brīnišķīgs veids, kā ienirt savas zemapziņas dzīlēs, kurās mūsu domas pavada 95 procentus sava laika. Mūsu spēka resursi ir zemapziņā, bet tajā ir arī mūsu vājuma saknes. Zemapziņā atrodas mūsu atmiņas, emocijas, pārliecības, kas ļauj pieņemt noteiktus lēmumus. Zemapziņā glabājas mūsu radošums un iztēle. Bet tai pašā laikā zemapziņa visu uztver burtiski un neatšķir fantāziju no realitātes. Tādēļ mēs tik bieži saskaramies ar ideju par pozitīvu afirmāciju un vizualizāciju spēku – zempapziņa visu uztver nopietni!
Piemēram, es neesmu pietiekami labs vai šo es izdarīju perfekti, es zinu, ka es varu, man vienmēr izdodas! Lielākā daļa cilvēku netic sev, netic savam spēkam, netic tam, ka viņi spēj izdarīt lielas lietas. Jāapzinās, kāds neierobežots spēks un resursi ir mūsos pašos, ja tiek atrasti īstie instrumenti, pareizie vārdi, lai tos atmodinātu un aktivizētu. Tematiskās meditācijas var palīdzēt to izdarīt.
.jpg)
Zemapziņā glabājas mūsu pārliecības un uzskati par mums pašiem, kas lielākoties radušies autoritāšu iespaidā, un tie ir – vecāki, skolotāji, draugi. Ko nozīmē burtiski? Nejauks piemērs – ja kāds skolotājs tev ikdienā saka: tu neko nejēdz, - bērns to uztver burtiski. Apgalvojumu pastiprina atkārtošana. Ja mājās vecāki bērniem saka: tu nekad vai tu vienmēr, bērni to pieņem kā patiesību. Ja cilvēks ir jūtīgāks, tas var notikt arī pieaugušā vecumā, piemēram, darba attiecībās vai ģimenē. Autoritāte, protams, var būt arī politiķi, slavenības vai valdība. Ja mēs ar briedumu un kritisko domāšanu nevaram atšķirt faktus no interpretācijām, tad ilgtermiņā tā var būt traumatiska pieredze un būtisks zema pašnovērtējuma risks.
Ikdienā ir grūti nonākt zemapziņas līmenī un saprast, kā šīs pārliecības mainīt. Pastāv viedoklis, ka visveiksmīgāk atbrīvot ceļu uz savu iekšējo resursu krātuvi palīdz meditatīvi stāvokļi, hipnoze vai lūgšana. Tikt pāri apzinātā prāta un nerimtošajam domu žogam nav vienkārši… Citreiz cilvēks saka: es neprotu meditēt, man nekas nesanāk. Bet meditācija nav tikai apsēšanās jogas pozā un ilgstoša klusēšana. Klasiskā klusuma meditācija iesācējam var būt pagrūts pasākums. Un tad parasti ir tā – man spiež dibenu, vai aizmirsu nopirkt pienu, un vispār ko es te daru, tas ir smieklīgi. Monkey mind* mums visu laiku mēģina traucēt. Vadīta meditācija, kurā tiekam it kā ievadīti un pavadīti sevis izzināšanas ceļā ir brīnišķīgs garīgās prakses veids arī iesācējiem.
Vadīta, tematiska, konkrētam cilvēkam, temperamentam un vajadzībām pakārtota meditācija ļauj atbrīvoties, nomierināties un piekļūt atbildēm, kuras meklējam. Tematiskajās meditācijās esmu vairāk kā rokas padevējs, cilvēks pats sāk ieklausīties sevī un piedzīvo brīnišķīgus brīžus, saņem atbildes vai dziedina kādu sāpīgu atmiņu vai pārliecību.. Tas var būt arī ļoti aizkustinošs un emocionāls brīdis, kad cilvēks saka: bet es to zināju.. .tikai neuzdrošinājos tam noticēt.
Meditācijas dziedējošais spēks balstās atbrīvotībā un iekšējā klusumā, kurā varam pieslēgties dziļākiem saviem apziņas apcirkņiem un savienoties ar Visuma gudrību. To spēj ikviens no mums. Ja saprotam, ka esam maza daļiņa no kaut kā neaptverami liela un mūžīga. Meditācijas laikā, atlaižot apzināto prātu un ieslīdot zemapziņas dzīlēs, var piedzīvot arī satikšanos ar savu dziļāko, patieso Es, citi to sauc par Dvēseli, garu, citi par dievišķo klātbūtni, bet lai kā mēs to sauktu, - tā ir bezgalīga, visaptveroša beznosacījuma mīlestība, ko tādā brīdī izjūtam.
Atslēgas vārdi meditācijā ir kontroles atlaišana, ļaušanās un paļāvība.
Ka es saņemu visu man vajadzīgo īstajā laikā un vietā, - tad, kad esmu tam gatavs. Tas ir tāds vieduma treniņš, kurā mēs pamazām atsakāmies piedēvēt apkārtējiem cilvēkiem, situācijām, notikumiem vērtējumu un sākam apzināties, ka patiesībā viss ir neitrāls – tie esam mēs, kas rakstām katrs savu stāstu, balstoties savā pieredzē un pārliecībās.
Un vēl, jāatceras, ka nevaram ignorēt emocijas, stresu vai trauksmi, kas mūs ik pa laikam nomoka. Agrāk vai vēlāk tās parādīsies virspusē. Tas ir kā mēģināt iespiest gumijas bumbu ūdenī un izlikties, ka viss ir kārtībā. Bet vienā brīdī piekusīsim, un bumba izsprāgs no ūdens ar lielu troksni. Jābūt līdzsvaram, un meditācija ir īsts atklājums tiem, kas vēlas piedzīvot nosvērtāku, piepildītāku un jēgpilnāku dzīvi.
Mūsu prāts ir kā dzidra ūdens virsma. Kamēr ūdens virmo, šļakstās, un nenorimst, atspulgu nevaram ieraudzīt. Norimstot atklāsies īstās krāsas un bilde.
***
Ja cilvēks uztver meditāciju kā atslābinošu stāvokli, kuru noteikti jāsasniedz, tā jau sākotnēji ir pretruna. Mēs meditējam, lai norimtu, un tad caur šo norimšanu saskatītu, saklausītu būtisko. Konkrētu mērķu izpilde lai tiek apzinātajam prātam. Kad cilvēks atnāk pie manis, protams, runājam par to, kā viņš gribētu justies vai redzēt sevi tuvākā nākotnē. Bet gadās, ka kādā trešajā satikšanās reizē mūsu saruna ir pilnīgi savādāka un cilvēks atklāj, ka sākotnējais uzstādījums viņam vairs nav svarīgs. Tas nav par viņu. Tāpēc ideju par mērķu nospraušanu tāpat kā, piemēram, sporta treniņos, labāk nolikt malā un ļauties atklāsmēm un ceļam, kas noteikti būs.
.jpg)
Ļoti svarīgs ir zinātkārs bērna prieks. Vērīgums. Nevis: nu, vai es jau esmu tur? Vai es pietiekami labi to daru? Re, kā man šoreiz sanāca! Bet par to jau nav runa! Runa ir par to, vai es nonācu tuvāk sev.
Es sekošanu konkrētiem cilvēkiem īsti neizprotu. Jo katram no mums ir savs, īpašs ceļš ejams. Manī ir sajūta, ka to, ko man vajadzēs, es izlasīšu, to, ko man vajadzēs satikt, es satikšu. Vienkārši esmu vērīga. Mīloša un godīga pret sevi un citiem. Bet ja kāds ar savu sajūsmu man kaut ko pielipinās (ieteikumu – aut.), acīmredzot man to vajag.
Mana pirmā “bībele” ir Ekharta Tolles grāmatas. Ar milzīgu pateicību domāju par viņa mācībām un to, cik viņš dziļi cilvēciski prot izstāstīt sarežģītas lietas, kas kļūst par vienkāršām dzīves patiesībām, ko katram paņemt līdzi. Esmu mēģinājusi lasīt paralēli oriģinālvalodā, jo tādas lietas iztulkot ir grūti. Šīs tēmas ir smalkas matērijas.
***
Ne tikai meditācija, jebkura apzināta garīga prakse palīdz cilvēkam augt. Esmu dzirdējusi un manī rezonē, ka ikviena garīga prakse paplašina iecietības lauku.
Jā! Un mēs kļūstam draudzīgāki, pieņemošāki arī pret sevi. Atgriežamies nevainīgā bērna izpratnē par lietām, neliekot visam klāt birkas. Tas ir tas, uz ko tiekties, - uz iecietību un pieņemšanu. Bet visvairāk uz pateicību, ka mums šis ceļš ir kļuvis saskatāms un pieejams.
.jpg)
(Ilga klusuma pauze – aut.). Šī noteikti ir laimīgāka Solveiga. Bet šī laime ir daudz pieticīgāka un ne ambicioza. Tā ir maza, mirguļojoša gaismiņa virs rāma ūdens. Tā ir Solveiga, kas ir pateicīga par visu ceļu. Arī to, kas bijis pirms tam. Un vēl jo vairāk pateicīga par to ceļu, kas vēl jāiet.
*Monkey mind* - tiešajā tulkojumā no angļu val. “pērtiķa prāts”, - budismā lietots termins, runājot par prātu, domām, kas nerimst.
Sarunājās un pierakstīja: Ieva Simanoviča
Piesakies konsultācijai: Solveiga Karele
