Par cieņu mūsdienās runā daudz – biežāk gan tā tiek pieprasīta nevis izrādīta. Nereti tiek apspriests, ka bērniem vairs nav cieņas pret vecākiem vai skolotājiem, ka valdība neciena savus vēlētājus, ka darba devēji neciena darbiniekus vai, ka autovadītāji neciena riteņbraucējus. Šādus piemērus varētu virknēt nebeidzamā sarakstā un biežāk tie ir par to “otru”, nevis sevi. Es tāds labs un pareizs, bet citi izturas pret mani necienīgi. Mēs esam naski uz cieņas pieprasīšanu, taču kā ir ar cieņas izrādīšanu?
Vairums cilvēku vēlas būt respektēti gan darba, gan personiskajās attiecībās. Cieņpilnas attiecības, vide un komunikācija sniedz mums drošību un ļauj būt autentiskiem. Saikne ar citiem cilvēkiem būtībā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Protams, fizioloģiski mēs nevaram izdzīvot bez gaisa, ūdens un pārtikas, tomēr psiholoģiski tieši attiecības un to kvalitāte nosaka to, cik labi, droši un pārliecināti mēs jūtamies savā dzīvē. Patiesībā būtiska laimes un piepildītas dzīves sastāvdaļa ir tieši attiecības un to kvalitāte, un šādu attiecību stūrakmens ir cieņa. Cieņa ir ļoti gaistoša, to ir grūti iegūt un viegli pazaudēt, tomēr kā likums – tā sākas no mums pašiem.
Cieņa pret sevi ir pamats cieņpilnām attiecībām ar pārējiem cilvēkiem un pasauli kopumā. Ja es nespēju cienīt sevi, es nespēju atzīt un godāt arī otra vērtību. Pašcieņa nozīmē, ka es ņemu vērā un godāju SAVAS vēlmes, vajadzības, vērtības, zināšanas, spējas un pieredzi, arī kļūdas un neizdošanos. Es spēju atpazīt un saprast savas fiziskās un psiholoģiskās vajadzības un par tām parūpēties. Piemēram, ja man gribas ēst – es paēdu, ja ir auksti – uzvelku jaku. Šie ir it kā vienkārši un šķietami viegli izpildāmi gadījumi. Tomēr, kā rīkojamies sarežģītākās situācijās? Piemēram, kad esam noguruši – vai protam sev atļaut atlikt svarīgos darbus malā un atpūsties? Situācijās vai attiecībās, kad jūtamies slikti – vai spējam atrast pašcieņu un no situācijas aiziet vai attiecības pārtraukt?
Personiskās attiecībās cieņai ir izšķiroša nozīme un tā ir tikpat svarīga kā mīlestība. Ilgtermiņā pat svarīgāka. Necieņa agri vai vēlu mīlestību nokauj, padarot kopā būšanu par nebeidzamu aizvainojumu, pārmetumu, pazemojumu un spīta riteni. Cieņa pret otru nozīmē, ka es ņemu vērā, atzīstu un godāju otra cilvēka vērtības, vēlmes, vajadzības, zināšanas, spējas, pieredzi un viedokli arī tad, ja tas nesakrīt ar manējo. Esmu uzmanīgs un pieklājīgs pret otru, nepaceļu sevi augstāk. Cieņa palīdz pieņemt citu atšķirības, novērst konfliktus, veicināt sadarbību un abpusēju izaugsmi. Cienot otru mēs veidojam mīlestības nevis varas attiecības.
Līdzīgi ir arī profesionālajā jomā. Padomju gados Latvijā darba vietās valdīja baiļu un varas attiecības starp kolēģiem vai vadītājiem un padotajiem. Lai arī situācija lēnām mainās, tomēr vēl joprojām savā psihoterapijas praksē saskaros ar stāstiem, kuros klienti stāsta par pazemošanas, draudu vai iebiedēšanas gadījumiem savās darba vietās. Bieži tieši valsts iestādēs, medicīnā. Šāda darba vide nav labvēlīga ne darbiniekiem, ne klientiem, ne uzņēmumam kopumā. ASV (Latvijā diemžēl šādu pētījumu nav) pētījumos tika secināts, ka cieņpilna attieksme pret padotajiem, kolēģiem un priekšniecību palielina produktivitāti un darbinieku lojalitāti, samazina konfliktu un kļūdu skaitu, samazina darbinieku mainību, uzlabo komandas sniegumu un klientu apkalpošanu. Tātad ieguvēji ir visi – gan uzņēmums vai iestāde, gan klienti.
Cieņa ir savu un citu vērtības apzināšanās, tā mūsos attīstās no iepriekšējās cieņpilnu attiecību pieredzes. Šī pieredze var veidoties gan bērnībā, gan pieaugušā vecumā. Pirmā pieredze ieliek pamatu, virzienu visām pārējām attiecībām dzīvē. Tā ir kā sliedes, pa kurām braucot, kabinām klāt lokomotīvei arvien jaunus vagonus, jaunas attiecību pieredzes. Ja bērnības attiecības bija iejūtīgas un empātiskas, tas bērnos radīja savas un vecāku vērtības apziņu. Vai arī gluži pretēji, ja vecāki bērnos neklausījās, neredzēja vērtību bērnu viedoklī, idejās vai vēlmēs, mazajiem cilvēkiem veidojās necieņas attiecību pieredze, kā rezultātā viņi tieši tāpat izturējās vai to turpina gan pret vecākiem, gan citiem cilvēkiem. Taču, ja arī bērnībā neesam pieredzējuši cieņpilnas attiecības, mēs tās varam veidot un pieredzēt arī vēlākos dzīves posmos.
Cieņpilnās attiecībās mūsu uzdevums ir ieraudzīt otrā cilvēkā viņa unikalitāti un iemācīties salāgot savas vajadzības ar viņa vajadzībām. Ja vēlamies cieņpilnas attiecības, tad noteikti nevajadzētu otru cilvēku kontrolēt, pakļaut, vērtēt, pārmest, kritizēt vai vēlēties izmainīt pēc savas vērtību skalas.
Lai mums visiem izdodas veidot cieņpilnas mīlestības attiecības ar sevi, ar citiem un pasauli kopumā!
Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Privātprakse transpersonālajā psihoterapijā
