Kā patiešām ieklausīties savā ķermenī

Un es maigi teicu savam ķermenim: “Es vēlos būt tavs draugs.” Tas dziļi ievilka elpu un atbildēja: “Es šo gaidīju visu savu dzīvi.” / Nayyirah Waheed

Ieklausies savā ķermenī – šo padomu dzirdam itin bieži. Bet ko īsti nozīmē ieklausīties savā ķermenī? Kā sadzirdēt, ko tas mums stāsta? Kā to interpretēt? Un vai es vispār esmu kontaktā ar savu ķermeni?

Ķermenis ir mūsu dvēseles māja, par kuru rūpēties, gādāt, cienīt un mīlēt. Un ķermenis ir fantastisks rīks, kas prot parādīt pareizo ceļu, kad esi nomaldījies un ir tik grūti atšķirt, vai ceļš, kuru ej, un izvēles, ko veic, ir tavas sirds vadītas vai ego noteiktas. No ķermeņa valodas nav iespējams aizbēgt, tā runā skaļi. Bet mēs to protam ignorēt. Ne velti tik populārs jēdziens ir sazemēšanās – tā ir atgriešanās savā ķermenī, kontaktā ar sevi. Kad darām sev pāri, ķermenis protestē – ja skrienam darbu virpulī, nemeklējot laiku atpūtai, atnāk slimība, ja darām darbu, kas neatbilst mūsu iekšējām vajadzībām, esam vidē, kas mums nav labvēlīga, turpinām attiecības, kurās esam nepatiesi, nelaimīgi – ķermenis piedzīvo trauksmi vai psihosomatiskas izpausmes.

Mēdzam ķermeni ignorēt arī tad, kad tas runā skaidrā un saprotamā valodā. Kad ķermenis ir noguris, tas saka, ka mums ir jāatpūšas. Kad esam izsalkuši, mums ir jāpaēd. Kad izslāpuši – jāpadzeras. Kad mums sāp mugura, jo neskaitāmas stundas esam pavadījuši, darot darbu vienā un tajā pašā pozā, tas prasa kustības. Kad piezogas trauksme – dāvājam ķermenim ticību mieram caur elpošanas praksēm. Ķermenis ir neticami izturīgs un pacietīgs. Tas ar mums auklējas kā maziem bērniem. Sākumā ķermenis runā klusi. Ar tirpoņu, vieglām sāpēm, izsalkumu, reiboni vai citām izpausmēm, bet uzstājīgs tas kļūst tad, kad to esam noignorējuši un necienījuši gana ilgi.

Viena galējība ir absolūti nepievērst uzmanību savam ķermenim, bet otra – nodarbināt to pēc visiem “pareizības” kanoniem, neņemot vērā, kas nepieciešams tieši tavam ķermenim. Jā, it kā mēs esam uzbūvēti pēc vieniem principiem.

Tomēr ne tikai mūsu personības, arī mūsu ķermeņi ir individualitātes, kam nepieciešama unikāla uzmanība.

Visiem neder keto diēta, visiem neder vegānisms, visiem neder badošanās, visiem neder skriešana, visiem neder svaru cilāšana. Katram jāpēta, jāizzina savs ķermenis un jāatrod sava labsajūtas formula. Un šo tev vispiemērotāko formulu nevar iedot itin neviens padomdevējs no malas, kā vien paša ķermenis. Problēmas rodas tad, kad mēs nevis darbojamies sinhroni kopā ar ķermeni kā viens vesels – prāts, ķermenis , sajūtas, emocijas, - bet veicam kaut kādas darbības ar ķermeni, neņemot vērā tā vajadzības, kuras ķermenis mums pasaka priekšā ar sajūtām.

Ķermenis tiešām nekad nemelo. Tu vari censties sev iestāstīt nepatiesību, bet ķermenis signalizēs par patiesību. Spēja ieklausīties ķermenī – tā ir apzinātība, būšana šeit un tagad. Noteikti esi piedzīvojis brīžus, kad esi pieņēmis kādu lēmumu, kurš, ar prātu izskaitļots, šķiet pareizs un tev piemērots, bet ķermenis caur kādu fizisku izpausmi cenšas pateikt pretējo. Šajos brīžos caur ķermeni runā mūsu dvēsele, mūsu patiesā būtība, vēlmes un vajadzības.

Praktisks vingrinājums, kā sākt ieklausīties savā ķermenī:

1. Veicot lēnas kustības, skenē savu ķermeni, pievēršot uzmanību katrai locītavai, katrai ķermeņa zonai – kā tā jūtas?
2. Pievērs uzmanību atsevišķām ķermeņa zonām – sirdij, vēderam, kaklam – kādas emocijas tur rodas?
3. Spriedzi, nemieru, apātiju uztver kā signālus veikt cita veida kustības – maigākas, lēnākas, enerģiskākas u.c.;
4. Stāvot kājās, sajūti spiedienu zem savām pēdām, sajūti visu savu ķermeni stāvam uz zemes/grīdas;
5. Pajautā savam ķermenim, vai tas vēlas tev pastāstīt, kas tam ir vajadzīgs;
6. Tavs ķermenis atbild caur sajūtām. Tev jābūt vērīgam, lai tajās ieklausītos un tām pievērstu apzinātu uzmanību;
7. Eksperimentē ar dažāda veida kustībām un kustību ātrumu;
8. Piefiksē, kā tu un tavs ķermenis jūtas kustību laikā un pēc tām.

Raksta autore: Ieva Simanoviča