Viens no iemesliem, kāpēc dvēsele nāk iemiesojumā uz planētas Zeme, ir iepazīt sāpes jeb sajust, ko nozīmē būt atdalītai no sava Avota. Sāpes ir īslaicīga reakcija uz situāciju un notikumu, kas ir izraisījis traumu jeb atstājis nospiedumu kādā no ķermeņiem. Sāpes ir par mirkli tagad. Ir traumējošs notikums - ir sāpes, notikums beidzas - sāpes arī. Tālāk prāts iedarbina pagarinājumu šai “spēlei” - ciešanas.
Piemēram: bērns nokrīt, raud – ir sāpes, mirklis šeit. Tad sāpes beidzas un bērns priecīgs dzīvo tālāk, jo ego un prāts vēl nav pietiekami attīstīti, lai izspēlētu tā saucamo teātri un visu pārvērstu par ciešanām. Bērnam dualitāte vēl nav kļuvusi par vispārpieņemtu normu, tas nešķiro un strikti nenodala slikts/labs, glīts/neglīts, līdz ar to viņa realitātē nepastāv ciešanas.
Ciešanas ir sāpju rezultāts jeb apspiestas sāpes. Ciešanas ir sekas notikumiem, tiem, kas jau ir notikuši, vai arī gaidas tam, kas varētu notikt, balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Ciešanas ir pagātnes pēdas vai trauksme par nākotni. Ciešanas neļauj cilvēkam dzīvot brīdī šeit un tagad, kas nozīmē, ka uzmanība tiek sūtīta vai nu pagātnē vai nākotnē, spēka dzīvot šeit nav.
Mēs tik ļoti baidāmies izjust sāpes, ka tā vietā, lai tās izdzīvotu un palaistu, saglabājot savu fizisko un mentālo veselību, sākam apspiest visas emocijas, ko sāpes rada, tādā veidā radot ciešanas.
Ja cilvēks daudz un dikti ir piedzīvojis sāpes un nav devis iespēju tām aiziet, nav izdzīvojis tās, iekšēju vai ārēju aizliegumu dēļ, viņš ir visu šo sāpju nēsātājs-krājējs.
Tavi enerģētiskie ķermeņi nav bezizmēra, un tas nozīmē, ka tavā dzīvē sāk notikt notikumi, kas tev netīši sāk palīdzēt atbrīvoties no tām. Rodas situācijas, kad viss kaitina un besī, neveicas, nekas nenotiek pa prātam utt.
Ar laiku tava dzīve var pārvērsties par milzīgu ciešanu atvaru. Aizvainojums, agresija, vainas sajūta, trauksme, tukšums, bezspēcība, bezizeja, bailes, skumjas… Var turpināt vēl un vēl. Visa šī bagāža ir tieši tās pašas ciešanas. Jo lielāka bagāža, jo vairāk tavā dzīvē notiek situācijas, kas šķietami ir nevainīgas, taču nākamajā brīdī jau aiznes tevi emociju vilnī, kurā izjūti dažāda spektra un krāsu stāvokļus.
Ļaut sev izdzīvot un atlaist visus vecos koferīšus, tik ilgi vāktos un tik ļoti “lolotos”. Jāatceras, ka jebkura prakse ir palīginstruments ceļā pie sevis. Ja ir gatavība strādāt un nodoms mainīt savu dzīvi, tad iespējas, situācija un skolotāji vienmēr ir gatavi pasniegt roku, palīdzēt, virzīt un vadīt.
Ja 20 minūšu laikā kādā brīdī galvā iestājas tukšums, tieši to arī raksti - man galvā tukšums, man galvā tukšums… utt., kamēr sāk parādīties nākamais emociju vilnis;
Šo praksi var pildīt regulāri, tiklīdz ir noticis kāds notikums vai situācija. Ar katru reizi noteikti ievērosi izmaiņas gan sevī, gan arī apkārtnē.
Tev izdosies!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai