Kāda ir atšķirība starp sāpēm un ciešanām?

Viens no iemesliem, kāpēc dvēsele nāk iemiesojumā uz planētas Zeme, ir iepazīt sāpes jeb sajust, ko nozīmē būt atdalītai no sava Avota. Sāpes ir īslaicīga reakcija uz situāciju un notikumu, kas ir izraisījis traumu jeb atstājis nospiedumu kādā no ķermeņiem. Sāpes ir par mirkli tagad. Ir traumējošs notikums - ir sāpes, notikums beidzas - sāpes arī. Tālāk prāts iedarbina pagarinājumu šai “spēlei” - ciešanas.

Piemēram: bērns nokrīt, raud – ir sāpes, mirklis šeit. Tad sāpes beidzas un bērns priecīgs dzīvo tālāk, jo ego un prāts vēl nav pietiekami attīstīti, lai izspēlētu tā saucamo teātri un visu pārvērstu par ciešanām. Bērnam dualitāte vēl nav kļuvusi par vispārpieņemtu normu, tas nešķiro un strikti nenodala slikts/labs, glīts/neglīts, līdz ar to viņa realitātē nepastāv ciešanas.

Ciešanas ir sāpju rezultāts jeb apspiestas sāpes. Ciešanas ir sekas notikumiem, tiem, kas jau ir notikuši, vai arī gaidas tam, kas varētu notikt, balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Ciešanas ir pagātnes pēdas vai trauksme par nākotni. Ciešanas neļauj cilvēkam dzīvot brīdī šeit un tagad, kas nozīmē, ka uzmanība tiek sūtīta vai nu pagātnē vai nākotnē, spēka dzīvot šeit nav.

Mēs tik ļoti baidāmies izjust sāpes, ka tā vietā, lai tās izdzīvotu un palaistu, saglabājot savu fizisko un mentālo veselību, sākam apspiest visas emocijas, ko sāpes rada, tādā veidā radot ciešanas.

Ja cilvēks daudz un dikti ir piedzīvojis sāpes un nav devis iespēju tām aiziet, nav izdzīvojis tās, iekšēju vai ārēju aizliegumu dēļ, viņš ir visu šo sāpju nēsātājs-krājējs.

Kā tu domā, cik daudz sāpju ietilpst tevī?

Tavi enerģētiskie ķermeņi nav bezizmēra, un tas nozīmē, ka tavā dzīvē sāk notikt notikumi, kas tev netīši sāk palīdzēt atbrīvoties no tām. Rodas situācijas, kad viss kaitina un besī, neveicas, nekas nenotiek pa prātam utt.

Ar laiku tava dzīve var pārvērsties par milzīgu ciešanu atvaru. Aizvainojums, agresija, vainas sajūta, trauksme, tukšums, bezspēcība, bezizeja, bailes, skumjas… Var turpināt vēl un vēl. Visa šī bagāža ir tieši tās pašas ciešanas. Jo lielāka bagāža, jo vairāk tavā dzīvē notiek situācijas, kas šķietami ir nevainīgas, taču nākamajā brīdī jau aiznes tevi emociju vilnī, kurā izjūti dažāda spektra un krāsu stāvokļus.

Ko darīt? Pamanīt, apzināties, strādāt!

Ļaut sev izdzīvot un atlaist visus vecos koferīšus, tik ilgi vāktos un tik ļoti “lolotos”. Jāatceras, ka jebkura prakse ir palīginstruments ceļā pie sevis. Ja ir gatavība strādāt un nodoms mainīt savu dzīvi, tad iespējas, situācija un skolotāji vienmēr ir gatavi pasniegt roku, palīdzēt, virzīt un vadīt.

Padalīšos ar kādu praksi, kas var dot ievērojamus rezultātus ceļā pie sevis:

Brīdī, kad esi saskāries ar kādu emociju, situāciju, vai iespējami tuvākā mirklī pēc tās paņem papīra lapu, uzliec telefonā taimeri uz 20 minūtēm;
Sāc rakstīt visu, ko jūti un ko domā šajā mirklī. Nav svarīgi, vai tas ir sakarīgi, skaisti, pareizi. Tajā brīdī vienkārši translē automātā - raksti pilnīgi visu, kas uz sirds. Ja vēlme lamāties, raudāt - viss ir pieļaujams. Tā turpini līdz brīdim, kamēr paiet 20 minūtes.

Ja 20 minūšu laikā kādā brīdī galvā iestājas tukšums, tieši to arī raksti - man galvā tukšums, man galvā tukšums… utt., kamēr sāk parādīties nākamais emociju vilnis;

Ja paiet 20 minūtes un tu jūti atvieglojumu un brīvību, tad darbs šobrīd ir padarīts. Taču, ja pēc 20 minūtēm vēl ir nepabeigtības sajūta vai parādās vēlme turpināt - dari to līdz brīdim, kamēr sajūti atvieglojumu un atbrīvošanos;
Pēc prakses saplēs lapu vai lapas, sadedzini vai izmet - NEPĀRLASOT! Šis ir svarīgi, lai neuzģenerētu visu atpakaļ. Rakstot tu izdzīvo emocijas un stāvokļus, kas ir saistīti ar šīm emocijām, un fiziski tu atdod šīs sajūtas papīra lapai, tādā veidā izlādējot tās uz āru, prom no sevis.

Šo praksi var pildīt regulāri, tiklīdz ir noticis kāds notikums vai situācija. Ar katru reizi noteikti ievērosi izmaiņas gan sevī, gan arī apkārtnē.

Tev izdosies!