Kāpēc cilvēki pēkšņi sākuši stāvēt uz naglām?

Divas pēdas lieluma plāksnītes nosētas ar vienāda attāluma naglu rindām jeb sadhu dēlīši pēdējos gados kļuvuši ļoti pieprasīti. Kāpēc stāvēšana uz naglām ir tik populāra? Vai tā ir padziļināta sevis izzināšanas prakse vai vizuāli tīkams demonstrējums? Vai stāvēšana uz naglām ir veselīga un der visiem?

Šī ir sena Austrumu prakse. Tās saknes meklējamas pasaulē garākā eposa “Mahābhārata” (Mahābhāratam) vārsmās, kurās atklāta ievērojama daļa no hinduistu mitoloģijas. Eposa tapšana datēta ar 3 – 4 gs. p.m.ē. un to veido 18 grāmatas jeb parvas. Viena no tām vēstī par galvenā varoņa, neuzvaramā kareivja Bhishmas dzīvi, kurš tika ievainots un guldīts nāvei uz bultu veidotas gultas. Viena no viņa spējām bijusi izvēlēties savu nāves brīdi, tāpēc guļot uz bultu asmeņiem viņš pavadīja 51 dienu, līdz atstāja savu ķermeni tieši ziemas saulstāvjos, jo tā bija izvēlējies. Šajā metaforā tiek saskatīta viņa spēja būt starp debesīm un zemi, tas ir vairs nebūt saistītam ar zemes enerģijām arī faktiski tai nepieskaroties, bet vēl neizgaist arī debesu valstībā.

Interneta melnbaltajās dzīlēs var atrast arī kolonizācijas laika attēlus, kas uzņemti ceļojošo cirka priekšnesumos, kuros kāds labi paēdis un vēl labāk titulēts britu sers demonstratīvi uzkāpis virsū stiegrainam, puskailam indiešu vīriņam, kurš guļ uz naglu matrača. Arī šis vīriņš demonstrē līdzīgu nepiesaisti situācijai. Viņš gan fiziskā, gan apziņas līmenī ir klātesošs un promesošs vienlaikus.

Ar sadhu (sādhu) hinduismā apzīmē tos, kas izvēlējušies askētisku dzīves veidu un tiecas uz atbrīvošanās (moksha) stadiju un pilnīgu Dieva iepazīšanu. Viņi atteikušies no miesiskām baudām (kama), materiālajiem labumiem (artha) un pat dharmas jeb pienākuma. Lielbritānijas Zinātnes muzejā ir redzamas tā sacuamās “Faķīra sandales”, eksponāts datēts ar 1871 – 1920 gadu. Tās valkāja musulmaņi un hinduisti, kas praktizēja pilnu askēzi, veltot dzīvi lūgšanām un atturībai. Sandaļu zoles bija noklātas ar asām naglām, un to valkāšana nozīmēja praktiķa spēju būt pārākam par fiziskām sāpēm, kas ar laiku palīdzēja sasniegt apgaismību jeb nirvānu.

Mūsdienu faķīri jeb jaunu sajūtu mednieki?

Stāvēšanu uz naglām jeb sadhu dēlīšiem mūsdienās piedāvā arvien vairāk jogas studiju, meditācijas centru, terapeitu un citu praktiķu. Bieži cilvēki tās iegādājas paši un praktizē pat ar tiešsaistes apmācības starpniecību.

Kāds tiek solīts pozitīvais efekts?

• Emocionālās un fiziskās pasaules līdzsvars;
• Tiek uzlabota asinsrite un limfas attece;
• Tiek aktivizēti pašatjaunošanās procesi ķermenī;
• Tiek panākta visa ķermeņa relaksācija, sasprindzinājumu atbrīvošana dažādās muskuļu grupās;
• Tiek veicināta enerģijas plūsma visā ķermenī;
• Tiek pārvarētas bailes, veidojas jauni neironu savienojumi, kas sniedz jaunu izpratni par attieksmi pret sāpēm, sāpju slieksni, sāpju pārvarēšanu.
• Tiek attīstīta emociju kontrole un stiprināta saikne ar ķermeni.

Ir svarīgi piebilst, ka šai praksei nav zinātniska pamatojuma. Tā nav uzskatāma arī par akupunktūru un nebūtu saucama par terapiju klasiskajā izpratnē. Tā ir garīga prakse, kuras veikšana ir atkarīga no katra indivīda emocionālās un fiziskās sagatavotības.

Kontrindikācijas stāvēšanai uz naglām:

• Psihiskas saslimšanas;
• Vaļējas brūces, tulznas, nobrāzumi uz pēdām;
• Atrašanās apreibinošu vielu ietekmē;
• Saaukstēšanās, paaugstināta temperatūra;
• Hroniskas sirds un asinsvadu saslimšanas;
• Bērniņa gaidību laiks.

Cik ilgi jāstāv?

Pirmajās reizēs, īpaši nepraktizējoši cilvēki, mēģina tikai pieskarties, novietot pilnu pēdu uz naglām, bet paliekot sēžot uz krēsla, piecelties un nostāties ar balsta palīdzību utt.

Pilnā prakse vidēji ilgst 10 – 30 minūtes. Sāpes pāriet apmēram pēc 5-7 minūtēm, bet tas mēdz atšķirties katram praktiķim.

Mana pieredze stāvot uz naglām.

Kad bērniņš piedzimst, mēs, protams, gribam pasargāt viņu, cik vien iespējams, no viesām likstām, sāpēm un nedienām. Citreiz tik burtiski, ka sākam tīt un tūcīt mazo apģērbos un audumos no visām pusēm. Jā, siltumiņam tā vajag, nestrīdos. Tomēr, ja tā padomā, visapģērbtākā jeb ar dabu vismazāk saskari saņemošā ķermeņa daļa ir pēdas. Rokas atkailinām, plecus, muguru, kājas, pat nabu šad tad saulei atrādām, bet pat kailākajos āra izgājienos pēdas ir apavos. To, protams, veicina mākslīgās virsmas lamināts, linolejs, flīzes, asfalts.

Laimīgie tiek pie dabīga koka grīdas un arī izmūk pabradāt čiekuru, sūnu un skuju paklājos. Tik ļoti esam pieraduši aut kājas, ka pēdās esošie enerģijas centri ir kļuvuši nejūtīgi, nosmakuši zeķēs, kapronā un ādas apavu smagumā. Nevaram mainīt klimatiskos apstākļus, bet varam mainīt ieradumus mājās. Sastiept meža labumus un bradāt tos čiekurus istabā, iegādāties Kuzņecova paklājiņu un masēt, kutināt, atmodināt katru punktiņu pēdā, tādējādi strādājot ar katru ķermeņa orgānu, muskuli un nervu galiņu.

Dzīvojot tropos, man viegli sprediķot, ka esmu baskāje, bet patiesībā tāda biju arī mājās. Tā sākās mana rūdīšanās. Pamazām. Ne jau uzreiz kāpjot ledus ezerā vai janvāra Baltijas jūrā. Pamazām.

Stāvēšana uz naglām nebija mana pirmā sevis pārvarēšanas prakse, bet drīzāk likumsakarīgs turpinājums. To pievienoju citām praksēm, kuras veicu regulāri. Tās visas kopā veido vienotu veselumu, bet katra atsevišķi atklāj vai izgaismo noteiktā brīdī aktuālo. Piemēram, badošanās jeb ūdens dienas līdztekus dziļai meditatīvai pieredzei un ķermeņa skrīningam, man iemācījušas vairs nekad neteikt, ka nomiršu badā, ja esmu izlaidusi maltīti. Agrāk es mēdzu upurēt veselīgu uzturu ieskrienot un paķerot šo vai to plastmasā iepakotu, lai tikai sajustu sātu. Tagad, ja esmu darba dunā un nesanāk paēst, es tikai nosmīnu: “Kristīnīt, 21 dienu bez ēdiena vari, tad jau pāris stundas ari vari.” Protams, ar mēru.

Aukstuma peldes un rūdīšanās man deva līdzīgu pieredzi. Vairs nesūdzēties par aukstumu. Ja var peldēt starp ledus gabaliem, tad arī pieturā pastāvēt lieku minūti izdosies. Protams, mazliet koķetēju, bet arī pavisam nopietni tā uztveru katru šo jauno praksi. Tā palīdz būt un nebūt šī brīža pieredzē. Izjust aukstumu, bet nesalt, just sāpes pēdās, bet neciest. Vērot un visam pāri, apbrīnot ķermeni, kas mums dots bezmaksas lietošanā un solīt vairs nekad to neuztvert pašsaprotami, neattiekties kā pret atkritumu pārstrādes mašīnu, kurā var grūst visu pēc kārtas un mocīt bez jēgas. Nezinu par apgaismību, bet stāvēšana uz naglām man ir par sazemēšanos, par atgriešanos savā ķermenī, kad klausos, vai kaut kur esmu paskrējusi garām un neatsaukusies. Naglas to izspiež uz āru un tad ar to strādāju. Pirmās 5 minūtes ir smaga, lēna elpa un skaņas veidošana. Dziedu un elpoju. Pēc tam sāpes pāriet un nākamās 30 minūtes ir katru reizi citādas. Dažreiz dejoju, dažreiz līgojos, dažreiz klusi stāvu un elpoju. Tagad vados pēc intuīcijas. Kad jūtu, ka sauc, kāpju virsū. Ne bieži, bet regulāri. Tu esi tāds maziņš savās sāpēs, bet pēc tam tik liels savā brīvībā. Starp zemi un debesīm.

Kā visas prakses, iesaku arī šo veikt zinoša pavadoņa klātbūtnē.

Raksta autore:  Kristīne Kutuzova

Saite: British Science Museum https://collection.sciencemuseumgroup.org.uk/objects/co122740/pair-of-fakirs-sandals-india-1871-1920-sandals