Praktiski visas traumas mēs gūstam bērnībā, jo tas ir periods, kurā mēs esam visaktīvākie un līdz ar to arī pakļāvīgi dažādām stratēģijām, pieņēmumiem, viedokļiem un taisnībām. Mūsu psihe ir kā švammīte, kura bez īpaša filtra uzsūc visu, kas tai gadās ceļā. Mums nav pieredzes, un vienīgā pieredze ir vecāki un apkārtējā telpa, tāpēc katram šis periods ir īpašs un noteikti atmiņā paliekošs, jo tas turpmāk veidos tavu dzīvi.
Arī 80 gadu vecumā tevī var darboties Ansītis, kurš piecu gadu vecumā dabūja pa dibenu no tēta, kurš bija pārguris, taču Ansītis tikai gribēja paspēlēties ar viņa pulksteni, netīšām to sasitot. Pieaugušam tikai neapdomāta reakcija, bērnam sava trauma!
Traumas ir dažādas - ir fiziskas traumas, kuras saprotam, ar lauztām rokām un kājām, un ir arī psihiskas traumas - atraidījums, vainas sajūta, nodevība utt.. Viena no otras tās neatšķiras, jo abos gadījumos ir traumētas mūsu daļas. Taču, ja fiziskas traumas mēs varam apzināties, saprast un ieraudzīt, tad traumas, ko ir piedzīvojusi mūsu psihe, mēs kaut kā esam iemācījušies “neredzēt”, nostumt un ignorēt. Kāpēc?
Brīdī, kad fiziskajā ķermenī notiek traumatizācija, ķermenī tiek izjaukts veselums un mūsu audi, kauli plīst, lūzt. Lai sadziedētu, piemēram, lūzumu, mums uzliek ģipsi un mēs esam gulošā jeb miera režīmā kādu laika periodu, līdz notiek ķermeņa reģenerācija. Dodot sev laiku, tu atgūsti savu veselumu! Te neviens īsti šādam scenārijam nepretojas. Taču, ja mēs esam piedzīvojuši psihisku traumu, tad neviens negulēs dienām un nereģenerēsies, tāpēc psihē rodas robs un tiek meklēta izdzīvošanas stratēģija, kas palīdzēs uz mirkli šo “nepilnību” aizlāpīt.
Tātad visas mūsu stratēģijas ir traumas, kas savā laikā ir mūs “izglābušas”. Brīdī, kad notiek traumatiska situācija, bērna psihe fiksē to kā kaut ko ļoti bīstamu. Un vietā praktiski zibenīgi tiek pieņemts lēmums vai izdarīts secinājums, kas ir balstīts uz mazā cilvēka tā brīža pieredzi. Psihe tajā vecumā bērnam nav attīstīta (tai maza kapacitāte), un lai sevi pasargātu, tā slēpjas aiz pieņemtās stratēģijas un glabā sevī šo informāciju, sajūtas un fiziskā ķermeņa reakcijas jeb instinktus!
Tad, kad mēs pieaugam, psihe pieaug līdz ar mums, un tai parādās resurss risināt situācijas - atgūt savu zaudēto veselumu.
Lai atrisinātu situāciju, ir nepieciešams to inscinēt, līdz ar to tu pievelc cilvēkus, notikumus un situācijas, kurās vari “pārspēlēt” savas stratēģijas, lai izdziedinātu sevi.
Tieši tāpēc es vienmēr saku: situācijas ir dažādas, bet sajūtas ir vienas uz tās pašas! Taču “skarbā” realitāte ir gaužām bēdīga, jo mēs iekrītam arvien dziļākā un lielākā bedrē, mēs vien negribam tur skatīties, bet ignorējam un iestigstam šajā ciklā arvien nopietnāk. Mēs kļūstam par upuriem un cietējiem, par agresētājiem un uzbrucējiem, jo nespējam atrisināt šo mīklu arī pieaugušā vecumā.
Ja bērnībā es saņēmu atraidījumu, mamma, piemēram, neveltīja tik daudz uzmanības man, bet toties brālim atdeva visu, jo tas bija mazāks, es jutu netaisnību. Un tad mamma vēl lika rūpēties un pieskatīt to brāli, viņa neapzināti man uzlika savu atbildību. Tad, kad es to negribēju darīt, es to tāpat darīju, jo man bija bail no tā, ka mamma pilnīgi atteiksies no manis un vispār nemīlēs. Bērns vienmēr, sadzirdi - VIENMĒR mīl savu mammu un darīs visu iespējamo, lai viņai palīdzētu! Tādā veidā manī rodas atraidījuma sajūta, kuru pavada aizvainojums, netaisnība, bailes pateikt nē. Stratēģija ir “lai tevi mīlētu, tev ir jāpaciešas, jāapspiež sevi, savādāk tu neesi vērtība”.
Cilvēks pieaug, psihe ir gatava atgūt veselumu, un tad sāk “piedāvāt” situācijas: darbā priekšnieks visiem iedod prēmijas, tevi aizmirst; attiecībās partneris tevi it kā neredz, taču tu dari visu iespējamo, lai viņam izdabātu. Katru reizi saskaries ar necieņu, nesapratni un sajūtu, ka neesi nevienam vajadzīga. Taču tu turpini, un tavs aizvainojums, netaisnības sajūta un atraidījums paliek tikai kuplāki. Un diemžēl šis cikls nebeigsies, līdz tu neatšķetināsi traumas sakni, stāstu no bērnības, un nemainīsi savas stratēģijas!
Traumas nav sliktas, traumas ir signāls tam, ka tu beidzot esi gatavs atgūt īsteno sevi! Tās mums palīdz sajust un atcerēties, kas ir patiesā mīlestība, pateicība un pieņemšana! Tavs ķermenis, gan fiziskais, gan smalkie, ir vienota struktūra, un tas vienmēr tieksies pēc veseluma. Tu esi kā tāds unikāls kvantu dators, kurš māk pats atjaunoties, un tāpēc vairs nesanāks bēgt no sevis, it sevišķi, ja tu esi šeit nācis, lai beidzot dzīvotu savu dzīvi! Gūtu savu unikālo pieredzi un atgūtu kaut ko patiešām īpašu - sevi.
Raksta autore: Irīna Bērziņa
