Kas ir Ziemassvētki?

Kurš gan nezina, kas ir Ziemassvētki! Mums katram par tiem ir viedoklis un attieksme - bērni tos gaida brīnumu un dāvanu dēļ, daļai cilvēku tie ir prieka, ģimeniskuma un atkalsatikšanās svētki. Daļai uzņēmumu un mazo biznesu tas ir gada ienesīgākais laiks, jo dāvanās tiek sapirktas gan vajadzīgas, gan pilnīgi liekas mantas un lietas. Daļa pieaugušo ar grūtu nopūtu, jau tā pārguruši, plāno, kārto, pērk dāvanas, cep un šmorē, atkal kārto un mēģina tajos izskatīties un justies laimīgi.

Papildus tam Ziemassvētki paredz satikties arī ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiem, iznesot gaismā senas pieredzes, aizvainojumus vai traumas. Daudzi jaunie vecāki ļoti, ļoti cenšas radīt saviem bērniem tādus Ziemassvētkus, kādu pašiem bērnībā pietrūka, mēģinot sevī saglabāt ilūziju par perfekto ģimeni. Cita daļa pieaugušo, pusaudžu un bērnu jūtas nomākti un vientuļi, jo no visiem ekrāniem un žurnāliem pretī raugās laimīgas, ģimeniskas bildes, atgādinot viņu pašu skaudrās ilgas pēc cilvēciska siltuma un pieņemšanas. Daļai sabiedrības Ziemassvētki noris televizora reklāmu spilgtajā ņirboņā, kurām pa vidu iestarpināts kāds koncerts vai nodrillētas amerikāņu komēdijas.

Kristīgā baznīca stāsta, ka Ziemassvētkos svinam Jēzus piedzimšanu un tā ir svēta nakts, taču interesants ir fakts, ka tā īsti neviens nezina, kurā tieši datumā Jēzus ir piedzimis. Bībelē tas nav minēts, un agrīnie kristieši dzimšanas dienas nemaz nesvinēja. Patiesībā pat kristiešu vidū nav vienprātības, kad tad īsti ir Jēzus dzimšanas diena. Katoļi un protestanti to svin 25. decembrī, bet pareizticīgie 6. janvārī. 25. decembri kā Jēzus dzimšanas dienu pasludināja katoļu pāvests Jūlijs I tikai 336. gadā, aptuveni 300 gadus pēc Jēzus piedzimšanas un 12 gadus pēc tam, kad kristietība kļuva par Romas impērijas vadošo reliģiju. Tā šis datums līdz mūsdienām ir saglabājies kā Jēzus piedzimšanas diena, un daudzās valodās šos svētkus arī sauc par svēto nakti, piemēram, vācu valodā Weihnachten - weih -svēts, nacht - nakts. Vai par Kristus mesu, kā piemēram, angļu valodā Christmas, kas cēlies no vārdiem Cristes Maesse un burtiski nozīmē Kristus mesa (garīga rakstura skaņdarbs baznīcā).

Tomēr latviešu valodā mēs tos vēl joprojām dēvējam par Ziemas svētkiem. Skaidrības labad gan jāpiemin, ka pēdējos gados tiek dalīti Ziemassvētki (25. -26. decembris) un Ziemas saulgrieži jeb saulstāvji (20. -22. decembris). Esošā Latvijas teritorija kristietībai tika pakļauta salīdzinoši vēlu, viena no pēdējām Eiropā, tikai 13. gadsimtā. Līdz tam mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja senās baltu tautas - latgaļi, zemgaļi, kurši un sēļi, un Baltijas somu tauta - lībieši, no kurām 13. -17.gs izveidojās latviešu tauta. Par spīti krustnešu un baznīcas vardarbīgajiem centieniem pakļaut latviešus kristietībai, vēl 1777. gadā mācītājs A. Hupels par latviešiem saka: „Starp tūkstošiem grūti atrast pat divus, kas no kristīgās būšanas kaut ko sajēgtu.” Šis ir savdabīgs fenomens arī mūsdienu Eiropas kontekstā, jo mēs cauri gadsimtiem esam spējuši saglabāt dzīvas savas senās paražas, pasaules uztveri, saikni ar dabu un tradīcijas - tajā skaitā arī Ziemassvētkus un Jāņus. Protams, laikiem ejot un dzīvesveidam mainoties, daudzas ir praktiski izzudušas, piemēram, Ūsiņi, Māras vai Rudenāji. Tomēr citas tiek svinētas salīdzinoši plaši, piemēram, Ziemassvētki. Un tagad, atgriezīsimies pie nosaukuma Ziemassvētki un Saulgrieži.

Augot latviešu nacionālajai identitātei un pašapziņai, šis dalījums pēdējos gados ir ieviesies, lai diferencētu baznīcas iezīmētos un tradicionālos svētkus. Daļa cilvēku, kas nepielūdz Jēzu, un Ziemassvētkos meklē kaut ko vairāk par dāvanām, rasolu un “Viens pats mājās”, nereti nonāk līdz ziemas saulgriežiem jeb Ziemassvētkiem. Vārds Ziemassvētki mums ir apzīmējis gada īsāko dienu un garāko nakti, neatkarīgi no reliģiskās, politiskās vai ideoloģiskās varas. Daudzu gadsimtu garumā. Vēl joprojām.

Tātad - kas ir Ziemassvētki?

Tos tradicionāli esam svinējuši gan materiālajā, gan garīgajā līmenī, laikā, kad saule ir savā gada ritējumā viszemākajā punktā, laikā, kad gaismas ir vismazāk. Materiālajā līmenī Ziemassvētku svinības bija visbagātākās no visām - galdā tika likti dažādi gardumi un našķi, cepti smalko miltu rauši un pīrāgi. Šī tradīcija vēl joprojām dzīvo arī baznīcas noliktajos datumos - zirņi ar speķi, lai nebūtu asaru, piparkūkas, lai pietiktu mīlestības, pīrāgi pārsteigumiem, štovēti kāposti spēkam, burkāni un bietes veselībai, putna gaļa panākumiem, zivs - naudai un pats svarīgākais - cūkas šņukurs laimei.

Neatņemama Ziemassvētku daļa ir čigānos iešana. Tās jēga un mērķis nav muļķošanās vai sirošana, bet gan auglības un svētības vairošana gan sev, gan tiem, pie kā iet maskoties, dejot un apdziedāt. Patiesībā pārģērbšanās tradīcijas senatnē ilga no Veļu laika līdz Meteņiem, un katriem godiem bija savas masku grupas - čigāni, budēļi un ķekatas, un tie nav sinonīmi. Ziemassvētkos katrai maskai bija sava simbolika un funkcija, piemēram, kaza simbolizēja gaismu un labā uzvaru pār ļauno, lācis ar savu rūkšanu un brango augumu aizbiedēja ļaunos spēkus, vilks simbolizēja tumsu un ļaunumu, dzērve - prātu un gudrību.

Vēl viena svarīga Ziemassvētku sadaļa ir bluķa vilkšana. Velkot bluķi ap savu māju vai sētu, saime simboliski iziet saules ceļu un bluķī “savelk” visas pērnā gada nelaimes, likstas, sliktās domas, darbus un vārdus un tad to sadedzina, tādējādi atbrīvojoties gan no nelaimēm, gan simbolizējot gaismas uzvaru pār tumsu jeb Jaunā saules gada sākumu.

Garīgajā līmenī Ziemassvētki ir par auglību, cerību un gaismas uzvaru pār tumsu. Arī Dieva ieaicināšanu savā istabā - savā mājā. Ar māju varam saprast gan fizisko māju, gan savu iekšējo pasauli, savu sirdi.

Latviešiem Dievs nav tālais, bargais tēvs, kura priekšā jājūtas vainīgam un grēcīgam, bet gan Dieviņš, kurš ir tepat, kurš valda pār pasauli, mūs vada un apdāvina. Mūsu dziļā miera un paļāvības sajūta. Arī iepriekš minētās materiālās pasaules vēdera baudas un izdarības patiesībā nav izklaide, bet gan savas turpmākās realitātes būvēšana, paļāvībā uz augstākiem spēkiem par auglīgu gadu, izdevušos ražu, kuplu zirgu un govju skaitu, sētā skaistu līgaviņu vai brangu saimniekdēlu. Tātad Ziemassvētkos tiek ielikta garīgā sēkla, doma, nodoms turpmākajam gadam.

Patiesībā šis ir ļoti spēcīgs laiks, jo tieši no garīgās sēklas, domām, nolūka ir atkarīgs, kas izaugs. Ko sējam, to pļaujam. Izprotot seno tradīciju jēgu un funkciju, varam šo laiku izmantot savas iekšējās pasaules harmonizēšanās un turpmākās realitātes plānošanā un radīšanā.

Ir cilvēki, folkloristi, kopas un tradīciju turpinātāji, kas 20. - 22. decembrī organizē un praktizē Ziemassvētku svinēšanu arī mūsdienās. Esmu novērojusi, ka ar katru gadu svinētāju pulki kļūst lielāki. Tomēr kalendārā brīvdienas ir tikai 24. - 26. decembris, un vairums cilvēku savu uzmanību koncentrē ap šiem datumiem, tāpēc nereti dabas spēka laiks ap 21. decembri paskrien steigā nepamanīts. Ja tomēr vēlies to izmantot savas realitātes radīšanā, ir dažas lietas, kuras vari darīt, arī nepiedaloties plašā tradicionālo Ziemassvētku svinēšanā.

Piemēram, bluķa vilkšana - to tu vari izdarīt arī vienatnē, apejot ap savu sētu, māju vai dzīvokli un tad to sadedzinot. Ja tev nav pieejams koka bluķis, domās vari atskatīties uz savu pērno gadu un uz papīra lapas uzrakstīt visas tās lietas, kuras savu nokalpojušas, kuras nevēlies ņemt līdzi jaunajā gadā - dusmas, sliktās domas, vārdus, darbus, attiecības utt. Tad šo lapiņu, ar pateicību par piedzīvoto, sadedzini.

Gaismas vairošana sevī - iededzot sveci, vērs savu uzmanību uz iekšu, mazliet pasēdi klusumā un padomā, kādās situācijās tevī ir uzvarējusi tumsa, kādās gaisma. Kādās situācijās esi rīkojies ne tā, kā būtu gribējies. Padomā, saproti, kā tu gribētu rīkoties un kas tev būtu vajadzīgs, lai tā notiktu.

Savas realitātes radīšana – 20. - 22. decembrī, vēlams vienatnē, paņem baltu lapu un uz tās uzraksti Dievam, Visumam, augtākajai apziņai vai vienalga kam tu tici, vēstuli. Un nevis lūgšanu, bet vēstuli. Sākumā pasakies par tām lietām savā dzīvē, par ko tu esi pateicīgs, visu labo un attīstošo, kas ar tevi ir noticis. Tad vari rakstīt tās lietas, ko savā dzīvē vēlētos, un kāpēc tās vēlies un kāds no tām būtu labums tev pašam un citiem. Tad vēstuli noglabā. Ja vēlēsies, Meteņu laikā varēsi pie tās atgriezties, lai mestu metus jeb sīkāk izplānotu vēlamo. Ja nē, tad atgriezies pie tās nākamajos Ziemassvētkos, lai redzētu, kas no tavas sētās sēklas ir izaudzis.

Man mīļa daina vēsta:

Laime mana māmulīte,

Es Laimītes bērniņš biju.

Kādu mūžu gribējos,

Tādu pate paņēmos.

Mūsu tautas gudrība rāda, ka paši vien esam savas laimes kalēji un varam izvēlēties ko, kā un kad darīt vai nedarīt - svinēt Ziemassvētkus, Saulgriežus, Jēzus piedzimšanu vai baudīt dāvanu, atkalsatikšanās un vēdera priekus. Un nav jau viena pareizā ceļa vai veida, tas mums katram savs!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Mīlestībā un pateicībā,

Ilze Zviedrīte

~Ziemeļu Vārti~

Raksta autore: Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Ziemeļu vārti