Kurš ir vainīgs? Neviens nav vainīgs. Saruna ar sistēmisko sakārtojumu praktiķi Ivetu Apini

Kopš cilvēkam aizvien pieejamākas kļuvušas elementāras psiholoģijas zināšanas, plaši izplatītā vainotāju kultūra sāk iet mazumā. Tiklīdz mēs spējam uzņemties atbildību par sevi, saviem lēmumiem un pavērsieniem savā dzīvē, tā iegūst pilnīgi citu kvalitāti. Pieaugšana ir ceļš, mēs visi šajā ceļā mācāmies, lai taptu par tiešām pieaugušiem, emocionāli veseliem un atbildību uzņemties protošiem cilvēkiem.

Ar sistēmisko sakārtojumu praktiķi, konsultanti un pasniedzēju, Systemic Constellations Center Riga dibinātāju Ivetu Apini runājām ne tikai par vainošanu, pieaugšanu un atbildības uzņemšanos, bet arī spēju nostāties aci pret aci ar realitāti savā pieauguša cilvēka dzīvē.

Kas ir sistēmisko sakārtojumu metode?

Sistēmisko sakārtojumu metode tika izveidota pagājušā gadsimta 80. gados un tās autors ir vācu psihoterapeits un filozofs Berts Helingers. Helingera izstrādāto metodi un tās filozofisko domu turpina tālāk attīstīt dažādu nozaru speciālisti visā pasaulē: sociālo problēmu risināšanā iesaistīti speciālisti (darbs ar jauniešiem, minoritātēm, migrantiem utt.), speciālisti, kas strādā ar cilvēku attīstību un atbalstu (dažādu novirzienu terapeiti, psihoterapeiti, psihologi, supervizori, kouči un citu pieeju praktiķi), organizāciju konsultanti, pielietojot sistēmfenomenoloģisko skatījumu organizāciju, komandu, biznesa attīstībai.

Lai mēs nonāktu līdz sistēmisko sakārtojumu metodei un piedzīvotu tās piedāvātās iespējas, mums ir jābūt kādam jautājumam, izaicinājumam mūsu dzīvē, ar ko mēs paši nespējam tikt galā. Respektīvi, ar saviem esošajiem domāšanas un rīcības veidiem, ar mums apkārt esošo cilvēku atbalstu un ieteikumiem nepietiek, lai atrisinātu esošo problēmu. Lai tiktu tālāk, cilvēkam nepieciešams kāds speciālists, kurš atbalstītu, pavadītu, izgaismotu ceļu uz turpmākajām atklāsmēm. Viena no atbalsta iespējām ir sistēmisko sakārtojumu metode.

Katram pašam jānonāk līdz tam, lai sāktu kaut ko risināt…

Tas prasa būt drosmīgiem un spēt būt ievainojamības stāvoklī. Daudziem ir grūti saņemties savu personīgo jautājumu risināšanai. Kāpēc? Viens no iemesliem ir “iekšējā lieluma” dēļ, tādas nepamatotas sajūtas, ka paši zinām, kā vajag, un vēl citus varam pamācīt. Mūsu problēmas rodas kad? Tad, kad mūsu esošais apziņas stāvoklis nespēj atrisināt tos uzdevumus, jautājumus, problēmas, ar kuriem mēs saskaramies. Svarīgi saprast, ka šī problēma pati par sevi nepazudīs. Nenotiks brīnums. Kad mēs kā pieaugušie uzdrošināmies saprast, ka būs vien jākustas pašiem, tad sāk notikt kaut kādas pārmaiņas. Tad mēs sākam meklēt, kurš mūs varētu atbalstīt nākamajā izaugsmes solī. Kamēr esam visvareni, diemžēl sēžam un mokāmies.

Par klientiem mēs kļūstam tajā brīnišķīgajā brīdī, kad saprotam – man ir sastāvs, uz ko man tomēr manā dzīvē būtu jāpaskatās, nevis citu dzīvē, bet manā dzīvē, un otrs – laikam jau man tomēr jāmeklē kāds, kas mani šajā jautājumā varētu atbalstīt, palīdzēt vai pavadīt līdz nākamajam solim. Tie ir priekšnoteikumi, kā satiekas klients un sakārtojumu vadītājs. Vai klients atrod kādu citu speciālistu. Kāda starpība? Pats svarīgākais, ir atrast kādu, kuru cilvēks spēj pieņemt par pietiekami vērtīgu, atbilstošu, uzticības vērtu.

Kā tieši palīdz sakārtojumu metode?

Sakārtojumu pieeja ir īstermiņa pieeja. Sakārtojumi palīdz cilvēkam iegūt priekšstatu un impulsu, lai “kāptu ārā” no ģimenes sistēmiskajiem sapinumiem jeb sistēmiskajiem paterniem. Sakārtojumi ir metode, ar kuru mēs varam gūt priekšstatu no malas, kā mēs esam iepīti lielākas sistēmas, savas ģimenes sistēmas dinamikās. Kamēr cilvēks ir “dižen liels”, to saku ar ironiju, tikmēr viņam liekas, ka viņš kontrolē savu dzīvi un viss stāsts ir par viņu pašu un citiem cilvēkiem “tur ārā”. Tāda ļoti sadalīta realitāte, kurā pietrūkst spējas būt saķerē, kontaktā, savienojumā.

Kā tas notiek? Sakārtojums notiek kā grupas process, kur klienta problēmas risinājuma meklēšanai tiek izvēlēti aizvietotāji no grupas dalībniekiem, kas aizvieto klienta situācijas izskatīšanai izvēlētus konkrētus ģimenes sistēmas locekļus. Aizvietotāji ir cilvēki, kuri nezin klientu un viņa stāstu. Kādus elementus un ko mums vajag, - tā ir sakārtojumu vadītāja profesionalitāte tos izvēlēties. Sakārtojumi attīsta cilvēku kopumā, ne tikai atbalsta konkrētu problēmu risināšanā. Bieži gadās, ka cilvēki, kuri saskaras ar sakārtojumiem, sākumā kā klienti, vēlas turpināt šo piedzīvoto iekšējās izaugsmes procesu, apgūstot iemaņas, kas palīdz izprast, kā strādā dzīvas sistēmas. Sakārtojumi ir metode, kas piedāvā plašu iekšējās transformācijas procesu un izaugsmi kopumā, tai skaitā garīgu izaugsmi.

Atgriežoties pie sakārtojuma procesa, klients izvēlas aizvietotājus un pēc savas iekšējās sajūtas izvieto tos grupas darba procesa telpā, fiziski novieto telpā. Piemēram – ja jūs esat klients, palūdziet kādu no grupas kļūt par aizvietotāju sev, mammai, tētim, brālim un/vai kādam citam ģimenes loceklim. Tad šos elementus, pēc savas iekšējās zināšanas, izvieto kaut kur telpā. Šajā brīdī mēs iegūstam attēlu par savu ģimenes sistēmu un tās dalībnieku savstarpējo izvietojumu, tādu, kā to uztver mūsu klients.

Aizvietotāji, esot mūsu ģimenes sistēmas elementu vietā, uztver plašu emociju un jūtu spektru, kas glabājas sistēmas līmenī, un ir daudz vairāk kā konkrēto cilvēku savstarpējās attiecības, raksturs vai pārliecības. Profesionāla sakārtojuma vadītāja vadībā lēnām atklājas cita, sistēmas līmeņa patiesība, kas saista šos cilvēkus un uz ko jāapskatās, kas jāatzīst klientam, lai atrisinātu konkrēto jautājumu vai problēmu. Tiešām grūti izskaidrot, kas notiek sakārtojuma gaitā racionālā līmenī. Tā nav nekāda veida mistika, šo procesu var izskaidrot, izprotot dzīvas sistēmas darbības principus, mehānismus un paternus. Šīs zināšanas vairumam ir jaunas. Tās rada izmaiņas.

Tās ir mūsu apzināšanās robežas, ar kurām mums nākas saskarties. Kvantu fizikā gaisma un matērija var izpaust viļņu un daļiņu rakstura īpašības, atkarībā no novērotāja klātbūtnes. Sakārtojumā profesionāla vadītāja klātbūtnē ar aizvietotāju palīdzību, iespējams, klientam ir iespēja iegūt un piedzīvot cita veida atklāsmes par sevi, savu dzīvi, attiecībām ar dzīvi.

Sistēmiskais sakārtojums nav emociju izspēle, attiecību lomu spēles; tas nav drāmas pulciņa vai amatierteātra aktivitāte. Šis nav par to, ka savācas cilvēki, satiekas un parunā, ko nu kurš uztver… Sakārtojuma potenciāls ir palīdzēt nonākt vienotā veselumā. Klienta problēma ir ievadinformācija, lai saprastu daudz lielāku, sistēmas līmeņa informāciju. Kamēr nav problēma, mēs pat ievadam nevaram tikt klāt. Dažreiz klienti saka: “Jā, bet es atnācu ar šādu jautājumu…” Un tas ir labi, ka ir jautājums. Jautājumā ir ietverta arī atbilde. Bet mēs jau neesam lielveikalā. Neviens mums negarantē atbildi uz šo jautājumu, un vēl vairāk – tieši tādā formā, kā mums būtu ērti.

Ja mēs saņemsim atbildi tādā formā, kā nu mums ir ērti, mēs neko jaunu neuzzināsim, nekas nemainīsies, arī sākotnējā problēma nepazudīs, un kur tad ir mūsu izaugsme?

Mēs neko tā arī nebūsim sapratuši. Mēs esam “noservēti” – aizgājām uz lielveikalu, salikām grozā, ko mums vajag. Jebkāda atbalstoša, attīstoša un terapeitiska aktivitāte nav par to, lai klientam būtu ērti. Šī ir daļa, kurā patērētājsabiedrības iemācītie principi nekā mums nenāk par labu. Tas, kā varam ar sakārtojumu palīdzību palīdzēt cilvēkam, ir - patiešām pieaugt. Labāk saprast, kur ir mūsu atbildības daļa, nevis - kurš vainīgs pie tā, ka man ir slikti.

Atkarībā no tā, kāds ir klienta jautājums un viņa uztveres un domāšanas attīstības līmenis, mēs varam palīdzēt saskatīt nākamo soli. Ar noteikumu, ka klients ir klātesošs, apzināti piedalās procesā. Ir cilvēki, kuri tiešām tālāk nav tikuši: “Es atnācu, dariet kaut ko mana labā!” Un ir cilvēki, kuri saka: “Jā, es jūtu, ka šī ir lieta, uz kuru man jāpaskatās, esmu gatavs tajā piedalīties.” Tie ir pavisam cita līmeņa darbi un pavisam cita līmeņa atklāsmes. Ar ko atšķiras bērna iekšējais stāvoklis attiecībā pret dzīvi no pieauguša cilvēka stāvokļa?

Pieaudzis cilvēks spēj izturēt un atzīt realitāti, meklēt risinājumu un pieņemt lēmumus. Bērna stāvoklī esot, neatkarīgi no tā, cik gadu mums uzrādās pasē, mēs nespējam izturēt realitāti tādu, kāda tā ir. Tā strādā psiholoģiskie aizsargmehānismi. Mēdz būt cilvēki, kuri jau gadiem dzīvo tādā kā autopilota režīmā, viņi nejūt. Un vēl, ir kāda pavisam interesanta dzīvošanas forma – es domāju, ka es jūtu.

Kā tas izpaužas?

Jušana notiek ar visu savu būtību. Jūtam mēs, esot kontaktā ar savu ķermeni. Bet “es domāju, ka es jūtu” – tā ir jūtu jaukšana ar domām un, diemžēl, domāšanas procesos mēdz būt kļūdas..

Jūtas, kas izpaužas caur ķermeni, nemelo. Piemēram, mēs nevaram raudāt neīsti, pat profesionāli aktieri to nevar.

Cilvēki ir spējīgi uztvert atšķirību starp īstam un neīstām jūtām.

Mēs pastāvīgi saskaramies ar dažādu kategoriju jūtām. Primārās jūtas ir tās, kuras mēs piedzīvojam, konstruktīvi reaģējot uz kādu notikumu. Piemēram, priecājamies par dāvanu vai raudam, ja sasitam kāju. Šīs jūtas ir intensīvas un ilgst salīdzinoši neilgi. Ja cilvēkam ir iespēja izreaģēt primārās jūtas uzreiz pēc notikuma, viņš viegli atgriežas dzīves plūdumā. Ja cilvēkam nav iespēju izreaģēt šīs primārās jūtas, tās it kā bloķējas un pāraug sekundārajās jūtās. Sekundārās jūtas ir nekonstruktīvas, tās var vilkties ilgstoši, tās aizsedz neizreaģētās primārās jūtas. Sūdzēšanās, vainīgā meklēšana, ciešanas… Būtiski ir nonākt no sekundārajām uz primārajām jūtām. No sūdzēšanās līdz bezspēcības atzīšanai utt.

Un trešā jūtu kategorija, kura mūs ļoti lielā mērā ietekmē, ir tā saucamās pārņemtās jūtas. Tās ir tās, kas pārņemtas no kāda ģimenes sistēmā. Bieži tās ir ļoti senas. Tā kā tās ir tik senas, tās bieži cilvēki neapzinās. Tās jūtās kā savējās. Sistēmiskie sakārtojumi kā metode palīdz risināt sistēmiskās jūtas.

Ejot šo terapiju… to var saukt par terapiju?

Jebko, kas palīdz un dziedina cilvēku, var saukt par terapiju.

Pierastāk gan ir sistēmiskos sakārtojumus saukt par metodi, kas palīdz rast jaunas atklāsmes. Terapija ir attiecināma uz darbu ar cilvēkiem, sistēmiskie sakārtojumi un sistēmiskais darbs kopumā gan vairāk saistīts ar darbu ar dzīvām sistēmām, kas ietver arī cilvēkus un viņu problēmjautājumu izskatīšanu. Cilvēks ir neatdalāms no dabas.

Tātad ejot šo terapiju, būtībā cilvēks mācās uzņemties atbildību.

Visu laiku. Tas arī ir lielākais izaicinājums.

Dažreiz sakārtojumus izmanto vai interpretē nepareizi, lai atrastu vainīgo iepriekšējās paaudzēs. Latviešu ģimenēs (un ne tikai latviešu ģimenēs, protams) ir ļoti daudz smaguma, uz kuru neviens nav uzdrošinājies paskatīties, lai to apzināti risinātu. Ir ģimenes, kurās ir tik smagi, ka to vienkārši nav iespējams izturēt. Tad var tikai meklēt atbildes uz jautājumu “kāpēc” un šīs atbildes ved pie iemeslu atrašanas. Iemesli var būt konkrēti notikumi, attiecības, cilvēki. Tā ir viegli nonākt pie “vainīgajiem”.

Lai notiktu dziedinošs process, būtiski ir izprast, ko no notikušā nav bijis iespējams pārdzīvot mūsu ģimenes iepriekšējām paaudzēm, kā tas skāris konkrēti mūs, un kā mēs varam pieņemt nenovēršamo. Pieaugšana un atbildības uzņemšanās notiek brīžos, kad mēs ieraugam, atzīstam, pieņemam un kļūstam par to, kas mēs esam kā šo pārdzīvojumu rezultāts. Tad mēs skaidri un ar mīlestību varam skatīties nākotnē.

Kur vainošanai ir saknes? Kāpēc cilvēkam tā piemīt?

Jāatzīst, ka tā ir daļa mūsu dabas. Visiem. Kādam lielākā, kādam mazākā mērā. Tas ļauj pārlikt atbildību uz kādu citu. Kāpēc tas notiek? Jautājums ir, kā mēs esam auguši un kā mēs esam audzināti. Vaina ir bloķējoša sajūta. Gan vainot citus, gan justies vainīgam pašam, ir viens no veidiem, kā bloķēt jebkādu attīstību.

Ideālu vecāku nav. Vecāki ir labi, ja viņi ir pietiekami labi, lai puslīdz tiktu galā ar savu dzīvi. Vēl vairāk – ja vismaz viens no vecāku pāra tiek galā, bērnam ir labas iespējas izaugt.

Var izaugt, ja vismaz viens no vecākiem dzīves laikā ir saķerē ar realitāti. Ja bērnam ir divi vecāki, kas puslīdz funkcionē un piedalās bērna attīstībā – tā ir greznība!

1. Kā kļūstam par cilvēkiem, kuri meklē vainīgos? Sižeti, ļoti sadzīviski runājot, ir apmēram tādi: bērnam ir iedots par maz, viņš izaug un iet savā dzīvē, un redz pasauli caur lēcu “man ir maz, nepietiek”. Esot mazumā, bērniem ir pretenzijas pret saviem vecākiem. Kad viņi saprot, ka kādam ir bijis vairāk, un to viņi saprot diezgan ātri, veidojas priekšstats, kā būtu, ja būtu. Kad salīdzinām, sākam meklēt, kurš ir vainīgs pie tā, ka man neiedeva pietiekami. Paiet laiks, līdz cilvēki saprot, ka neviens viņiem neko nav parādā. Laba izeja ir meklēt kādu atbalstu, lai strādātu ar saviem aizvainojumiem un traumām.
2. Otrs variants – kad cilvēks ir saņēmis par daudz un ir sprostā. Viņš nav brīvs savai dzīvei. Pieaugot viņš mēģina tikt no tā vaļā, atkārto piedzīvoto tālāk vai paliek kaut kur vidus posmā. Šallīte uz kakla ir uzlikta ar vislielākajām rūpēm, tikai paelpot nevar. Prāts saka – ko tu sūdzies, tev taču viss ir. Viss ir. Bet kā es jūtos? Vai es vispār drīkstu justies slikti? Jo man taču tik daudz ir iedots… Bet tieši tā es jūtos – slikti.
3. Trešais variants - cilvēks savas dzīves laikā ir saskāries ar tiešām traumatiskiem notikumiem vai ilgstoši traumējošām situācijām. Darbs ar traumām ir ļoti būtiska cilvēka izaugsmes un attīstības daļa. Ikvienam ir traumas, tā ir daļa no dzīves pieredzes. Ar kvalificētu atbalstu iespējams mazināt sekas šī brīža dzīvē. Dažreiz šīs traumatiskās pieredzes izdodas pārvērst nākotnes resursā.

Ir kvalitatīva atšķirība, kā mēs piedzīvojam dzīvi, kad sākam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Atbildība – tā ir brīvība. Vai varat ieskicēt, kā atšķiras dzīves kvalitāte, tiklīdz cilvēks sāk uzņemties atbildību?

Piekrītu, ka tā ir brīvība.

Brīdī, kad uzņemamies atbildību par savu dzīvi, pārstājam būt par upuriem. Upura sajūtas sevī mēs varam neatpazīt ilgi. Mēs ar tām tā esam saauguši, ka mums šķiet, ka tās ir mūsu personības iezīmes. Taču tas ir tikai veids, kā esam pielāgojušies dzīvei ģimenē. Augot, līdz pat pusaudža gadiem, esam atkarīgi no vecākiem un pielāgojamies šai videi. Kad mūsu pusaudži sāk cirst durvis un mūs sūtīt “trīs mājas tālāk”, viņi izmisīgi cenšas pateikt: “Hei, es šeit neesmu jūsu ērtībai!” Gudri vecāki to saprot, ciena un ļauj viņiem izcīnīt savu brīvību, iziet no atkarības no vecākiem, lēnām veidojot savu dzīvi. Daži domā, ka tas viņiem ir pāridarījums, apvainojas vai sūdzas par bērniem kā pāridarītājiem.

Jo sarežģītāki ir bērna attīstības kritiskie posmi, jo mazāk bijis nepieciešamā atbalsta augot, jo lielāka varbūtība bērnam izaugt par pieaugušu cilvēku ar upura sajūtu. Ja cilvēks jūtas kā upuris, viņš redzu pasauli kā nelabvēlīgu vietu, kur būt. Viņš redzu cilvēkus, sabiedrību, sistēmas kā varmācīgas.

Un tad ideja par atbildības uzņemšanos ir divi vārdi, kas īsti nevar sasniegt cilvēku. Svarīgi saprast – nesasniedz nevis tādēļ, ka cilvēks būtu bezatbildīgs, bet tādēļ, ka viņam pat saprašanas nav, ko tas vispār nozīmē pareizā izpratnē.

Nevis tādēļ, ka viņš negribētu, bet tādēļ, ka to apstākļu dēļ, kādos viņš ir audzis, viņš ir jau izjutis tik lielu, neadekvātu spiedienu kā bērns, ka uz vārdu “atbildība” rodas automātiska izslēgšanas reakcija. Atbildība “notiek”, kad mēs esam savā vietā ģimenes sistēmā, mēs dzīvojam no savas vietas.

Bērniem jāmāca uzņemties atbildība pakāpeniski. To var izdarīt pieaugušie, vīrieši un sievietes, vecāki, kuri saprot atšķirību starp bērnu un pieaugušu cilvēku. Tie ir pieaugušie, kuri paši ir sapratuši savu atbildību par savu dzīvi un saviem bērniem. Bērnu priekšstatu par atbildību veido pieaugušie. Bērnam ģimenes sistēmā nebūtu jābūt funkcijai.

Bērni, kuri ir bijuši spiesti uzņemties lielāku atbildību bērnībā, nekā būtu pieņemami, piemēram, rūpēties par kādu no vecākiem, kurš cieš no kādas slimības vai atkarībām, pārprot atbildību. Viņiem atbildība nozīmē būt par kāda glābēju. Šādi bērni pieaugot, bieži automātiski atkārto bērnības scenārijus, turpinot glābt partnerus vai nonākot palīdzošajās profesijās. Veselīga atbildība šajā gadījumā nozīmētu uzņemties atbildību par savu dzīvi, pārstājot darīt sev pāri.

Par ko pieaugušam cilvēkam būtu jāuzņemas atbildība?

Par savu dzīvi, par savām attiecībām ar partneri un par saviem bērniem. Līdz viņi ir pilngadīgi.

Protams, ir liels jautājums, kad tā iestājas, jo mēs neesam mašīnas un tā nav inženierija. Bet veiksmīgā gadījumā, bērniem kļūstot pilngadīgiem, mēs jau esam sastapušies un spējam pieņemt domu, ka viņiem ir pašiem sava dzīve un mūsu iesaiste tajā, kā vecākiem, mainās. Tā kļūst pasīvāka. Sistēmisko sakārtojumu darbā mēs runājam par to, ka cilvēkiem ir viegli, kad viņi spēj ieņemt savu vietu ģimenes sistēmā un atzīt savus vecākus. Iedomājieties, ka novietojiet savā iztēlē sev priekšā abus vecākus un skatāties viņiem acīs. Ja gadījumā ieskatīties viņiem acīs liekas neiespējami, tālākajam procesam nav jēgas. Tad mūsu pirmais uzdevums ir atļaut sev sajust visu, kas mūsos noris jūtu līmenī un atrast savu vecāku acis. Un elpot.

Kad ieraugāt savu vecāku acis, nolieciet galvu viņu priekšā, iekšēji pasakot viņiem paldies. Nekļūstot maziņi vai vāji, bet nolieciet galvu pateicībā, paklanoties viņiem. Pamēģiniet to izdarīt fiziski, ar visu ķermeni. Tā mēs saņemam spēku, un bieži ieraugām prieku un lepnumu mūsu vecāku acīs. Arī tad, ja nesaskatām to, mēs pieņemam to, kā ir. Rodas pareiza enerģijas plūsma no vecākiem pie bērniem. Tas ir Helingera sistēmfenomenoloģiskā darba pamats.

Mēs sākam kaut ko apjēgt par sevi un pasauli, kad spējam pieliekties savu vecāku priekšā, atzīstot un pieņemot visu tieši tā, kā ir.

Nākamais pieauguša cilvēka uzdevums ir griezties uz otru pusi, iegūstot vecākus kā savu resursu sev aiz muguras un esot pieejamiem savai nākotnei.

Dažreiz cilvēki prasa – kā es ikdienā varu būt drošs, ka esmu to izdarījis? Kad esam šo iekšējo paklanīšanos izdarījuši, kad spējam to izdarīt, mēs tā arī dzīvojam - ar izpratni un cieņu. Ja šo kustību veicam sakārtojuma ietvaros, mūsu attiecības ar vecākiem bieži mainās arī reālajā dzīvē. Tas tādēļ, ka mēs iekšēji maināmies pēc sakārtojumā piedzīvotā un mainās arī mūsu attiecības. Un vēl tādēļ, ka sakārtojumā mēs strādājam ar aizvietotājiem, esot ģimenes sistēmas, kā vienota lauka, ietvaros. Iespējams, varam tos saukt par kvantu laukiem, šobrīd pieņemts šo fenomenu saukt par morfoģenētisko lauku. Sakārtojumi korelē ar reālo laiku mūsu dzīvēs. Cienīt savus vecākus – tas iet kopā ar atbildības uzņemšanos. Mēs varam dot uz priekšu tik, cik paši esam saņēmuši un to, ko attīstījuši un iekšēji pārstrādājuši paši.

Sakārtot attieksmi pret vecākiem – tas ir viens no pamatiem, lai virzītos tālāk. Bet visbiežāk vecākus kā cilvēkus ieraugām, kad mums pašiem ir paaugušies bērni. Un kļūdīšanās notiek tik viegli!

Un kļūdīšanās ir dabiska. Tā ir attīstības cikla daļa. Ja ieraugām savus vecākus kā cilvēkus pārāk agri, augot, rodas cita problēma – mēs no viņiem nevaram atdalīties, mēs viņus čubinām.

Esat teikusi, ka neatbalstāt citu cilvēku motivēšanu.

Ilgstoši esmu domājusi, ka tas ir pareizi, motivēt tos, kuriem ir grūti. Līdz, pirms kāda laika sapratu, ka motivējot citus, mēs esam glābēja lomā. Mēs gribam viņiem labāku dzīvi par to, kāda viņiem jau ir. Un mēs pieņemam, ka mums uz to ir kādas tiesības, iespējas vai zināšanas, kas otram nepieciešams.

Lasi arī: UPURIS-GLĀBĒJS-VARMĀKA. KARPMANA TRIJSTŪRIS

Šobrīd es uzskatu, ka motivēšana ir būtiskāka motivētājam, nekā tam, kurš tiek motivēts. Katrā ziņā tā nerada piekļuvi paša enerģijai, tā rada pieeju svešai enerģijai.

Un tas būtībā nav labs risinājums.

Ģimenes attiecībās motivēšana ieņem interesantus apveidus. Liela daļa Latvijas sieviešu domā, ka zina, kā būtu jādzīvo viņu vīriem, vai vismaz, kas viņiem būtu vai nebūtu jādara. Ir sievietes, kas ar dažādiem paņēmieniem mēģina motivēt savus vīriešus. Nu, traki tas ir. Pat, ja vīriešiem tas liekas pieņemami. Tā vairs nav partnerība, šīs attiecības pārtop par cita veida attiecībām, kur viens cenšas otram palīdzēt darīt vai būt tādam, kā šķiet nepieciešami (kam?). Vienkārši, dažreiz motivēt var būt vieglāk, kā izturēt to realitāti, kādā dzīvo partneris. Jo tad mums nākas uzņemties atbildību par sevi un savām izvēlēm, lēmumiem. Mācīties pieņemt un cienīt vai risināt kaut ko kopīgi, vai, iespējams, atzīt, ka priekš mums šajās attiecībās, tādās, kādas tās ir iespējamas šobrīd, nav perspektīvas.

Vecāku un bērnu attiecībās ir forši, ja vecākiem izdodas motivēt bērnus iesaistīties un piedzīvot savu dzīvi iespējami piepildīti. Un nav forši, ja vecāki izmanto motivēšanas instrumentus, lai palīdzētu bērnam sasniegt rezultātus. Nav runa par to, ka rezultāti ir slikta lieta, runa ir par to, ka ideja par rezultātu sasniegšanu vienmēr ir vecāku ideja. Ja bērns grib kaut ko sasniegt, viņš to vienmēr dara ar prieku un veselīgā veidā. Par jebkuru cenu bērns cenšas sasniegt tikai un vienīgi vecāku dēļ.

Ir mazāk motivēti cilvēki un vairāk motivēti. Kā vāji motivētam cilvēkam saņemties spert pirmo soli uz atbildības uzņemšanos?

Viens no maniem skolotājiem uz šo jautājumiem atbildētu šādi:“Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir būt blakām un gaidīt.” Bez prasībām, bez stimula. Ar cilvēkiem, kuri grib, bet nezina, kā, ir iespēja strādāt, bet ar cilvēkiem, kuriem nav pieejas gribēšanai, mēs nevaram izdarīt tieši neko. Tas ir tas, ko mēs nevaram izturēt. Mēs gribam viņu vietā. Un to vajag pārstāt darīt. Kad pārstājam gribēt citu vietā, mums parādās lērums ar savām lietām, uz ko skatīties. Ja jums ir iespēja būt blakām – tas ir brīnišķīgi. Jo varbūt kādā brīdī, varbūt desmitreiz lēnāk nekā jūs domājat, cilvēks uzdos vienu jautājumu. Un jūs tur būsiet. Un viņam nevajag jūsu iemācītās pareizās, diplomētās atbildes. Viņam vajag iespēju pie kāda vērsties ar savu jautājumu un saņemt atbildi, kas nāk kopā ar cilvēcisku klātesamību, sirdsgudrību, pieredzi. No turienes var dzimt impulss. Kā parādās gribēšana, kopā ar to nāk resurss risinājumam. Kamēr nav gribēšanas, nav virzības.

Lai kaut kas mainītos, cilvēkam ir vajadzīga rīcība. Bet vai būs vai nebūs rīcība – tas atkal atkarīgs no tā, vai ir motivācija un gribēšana. Kas ir tas, kas nosaka, vai cilvēkam ir motivācija un gribēšana?

Rīcība vienmēr ir redzama. Rīcības neesamība arī ir rīcība.

Problēma ir tajā, ka mēs gribam kaut ko citu tās bildes vietā, ko mēs redzam. Partnerattiecībās, šī ir pirmo laulības gadu lielākā sāpe. Cilvēki satiekas, nolemj, ka viss ir forši, bet kaut kādā brīdī sagaida, ka otrs mainīsies. Ja tas notiek abpusēji, ir garantētas kaislības daudzu gadu garumā, kas spēj nokaut jūtas. Partnerattiecības ir vienīgā attiecību sistēma, kuras veiksmi nosaka iespēja abiem partneriem būt līdzvērtīgiem, vienlīdz vērtīgiem tādiem, kādi viņi ir. Partnerattiecībās, liberālās Rietumu civilizācijas izpratnē, nebūtu jābūt savstarpējai hierarhijai. Mēs bieži pieprasām rīcību no partneriem tad, kad kaut kas kavē vienlīdzību mūsu attiecībās. Kāda izcelsme vai materiālais stāvoklis ir nozīmīgāks par otru; kādam no partneriem ir iepriekšējā attiecību pieredze un/vai bērni no iepriekšējām attiecībām; kādam ir darbs, kur ir bieži jāceļo un tā dēļ ir ierobežota iespēja būt kopā; kādam ir destruktīvi ieradumi; vēl kādam draugi izrādās tomēr svarīgāki utt.

Joprojām lielākais atklājums grupās, kur vairums dalībnieku ir sieviešu, ir izpratne par to, ka vīrieši arī ir cilvēki. Partnerība ir divu pieaugušu, līdzvērtīgu cilvēku satikšanās, kas nevis nespēj viens bez otra (tā ir atkarība), bet nolemj būt viens ar otru, jo viņiem abiem tas patīk. Iespējams, viņi to sauc par mīlestību. Tas ir apzināts lēmums. Ja partneri līdz šim apzinātajam lēmumam netiek, viņu laulība ir nolemta neapzinātai izcelsmes ģimenes sistēmisko paternu atkārtošanai.

Pieaugšana patiešām mūs padara brīvus.

Ar Ivetu Apini sarunājās un pierakstīja: Ieva Simanoviča