Olita Puriņa ir lieliska pirtniece, zāļu sieva, seno pirts rituālu kopēja un vadītāja, folkloras un tradīcijas izzinātāja, gadskārtu un ģimenes godu kopēja un rituālu vadītāja. Sastopoties ar Olitu, gribas viņu apķert, jo no viņas staro miers un mīlestība. Par šo laiku, kad ikdienas dzīve kļūst klusāka un mierīgāka, pieklust jautrība, Olita prot pavēstīt tā, ka skudriņas skrien.
Veratiesi veļu vārti,
Līdz pašam galiņam.
Nu nāks mana māmuliņa,
Mani balti bāleliņi.
Ir pienācis skaistais un krāsainais rudens laiks, ar darbu rimtumu un tumšajiem vakariem. Pāri rudens laukiem veļas lieli necaurredzami miglas vāli, dzirdamas dzērvju (senču putns) balsis, jau atkal ir pienācis Veļu laiks, un jau atkal, kā katru gadu, mūsu senči dod ziņu, ka ir gatavi ciemoties mūsu mājās un mūsu sirdīs.
Dažādās Latvijas vietās šo laiku arī sauc dažādi - Veļu laiks, Zemlikas, Dievaines, Ķauķu laiks, Iļģu laiks, Pauru laiks, Garu laiks, Vecīšu laiks, Urguču laiks Vestienas pusē, Tēvu dienas un Paminkas Latgales pusē, Smiltenē Māžekļu laiks.
Laiks, kad ir godināti un baroti veļi, arī ir pieminēts dažāds, lielākoties no Apjumībām līdz Mārteņiem, dažkārt arī līdz pat Ziemassvētkiem. Mani vērojumi, ka vislabāk Veļu mielošana un pieminēšana padodas, kad ir pabeigti rudens darbi, pēdējās puķes ir nokodušas rudens salnas, un iestājas rāmi rimtie rudens vakari, mūsu dzīvē parādās laiks, lai apstātos un atcerētos visus savus mīļos, arī tos, kuri vairs nav kopā ar mums šajā saulē.
Vispirms vēlreiz par to, kas tad ir velis. Dzīvs cilvēks ir trīsdaļīgs.
Cilvēkam nomirstot, viņa ķermeni - miesu aprok vai sadedzina.
Dvēsele iet pie Dieva un ir mūžīga.
Gars jeb velis (vēlmju ķermenis) nokļūst veļu pasaulē, veļu mātes aizgādībā.
Mēs katrs šo Veļu laiku izjūtam citādāk. Vieni skaidri apzinās savu piederību dzimtai un vietai, un zina, ka šis ir pateicības laiks, kurā varam teikt savus vislielākos paldies, par to, kas esam, un par to, kas mums ir (vai arī nav). Citi, savukārt, šo saikni skaidri nepazinās, un tomēr atzīst, ka rudens miglu laiks, viņos ienes zināmu smeldzi. Tas man liek domāt, ka mūsu tautas un arī citu pasaules tautu zemapziņā ir skaidri ierakstīta šī tradīcija, un ir liela vēlme pieminēt, atcerēties un pateikties saviem senčiem. Latvijas teritorijā no sentēvu laikiem šī tradīcija bija ļoti spēcīga, ir savāktas daudz liecības par to, cik cītīgi, pat jau nokļuvuši kristīgajā kultūrā, mēs spītīgi uzturējām šo veļu mielošanas tradīciju.
32518. Dvēseļu dienā viņi aicina savās mājās savēju dvēseles, saukdami katru vārdā, un sataisījuši maltīti pārmet tām, ka neesot sargājušas no meža zvēriem, no pērkona un citām nelaimēm: pēc kam viņi tām piedāvā maizi un alu, cienādami neredzamās dvēseles. Pēdīgi viņi met visu ugunī un izslauka māju no visām pusēm ar slotām, dzīdami pieaicinātās dvēseles atkal projām. Tad ar cirvi viņi šur tur aizcērt mājas sienas, lai dvēseles, kur nepaliktu karājamies. Kad nu viņas ir tā aizdzītas, tad viņi paši dzīro bez mēra pēc pagānu ierašas. /Rīgas jezuitu ziņojums no Latgales, 1606.g.
32519. Katru gadu viņi ir ieraduši pieminēt savus vectēvus un sentēvus, saukdami tos vārdā, kas notiek novembra mēnesī ap visu mirušo ticīgo dvēseļu piemiņas dienu. Tiek ievērotas šādas svinības: kurina pirtis, izslauka tās ar slotām, ceļ viņu dvēselēm priekšā ēdienu un dzērienu, domādami, ka tām vajaga atspirdzinājuma ar ēdienu un dzērienu, tāpat kā šai dzīvē. Bet ja līdz vakaram ēdiens paliek neaizskarts, tad uzrunā dvēseles ar šādiem vārdiem: "Dārgās dvēseles, šeit mēs jūs esam mielojuši, cik spēdami, palīdziet taisnīgi un vediet mūs pa šo gadu līdz nākošam gadam, kad pieminamā dienā mēs jūs atkal mielosim ar tādu pašu labvēlību." To teikuši, viņi dvēselēm nolikto ēdienu un dzērienu nes uz savām mājām un paši nolietā. Citi nes ēdienu un dzērienu uz savu piederīgo kapiem un noliek to dvēselēm ar tādām pašām ceremonijām. /D. Fabrīcijs, 1610.
Kristīgā kultūra ir ienesusi (pierakstos gan redzam, ka ar lielām pūlēm) Latvijas teritorijā Mirušo piemiņas dienu - Svecīšu dienu, un rudenī mēs dodamies uz kapiem, šādā veidā atceroties un pieminot savus mīļos. Tas nav slikti, labāk tā nekā nekā. Esmu bijusi arī šajā ”labāk tā” notikumu pusē, nepārzinot tradīciju, bija liela iekšējā sajūta, tik ļoti gribas samīļot tos, kuru vairs nav, tad šī svecītes, aiznestas uz kapiem, palīdz šo sajūtu radīt.
Tiem, kuriem diemžēl nav nekā, mūsdienu globalizācija uz Latviju ir atnesusi “Halovīnus” un, kā jau minēju, mūsu zemapziņā mēs tik ļoti ilgojamies pēc šīs senču godināšanas un pieminēšanas laika, ka savā izkropļotajā, padomju laika un arī kristietības apspiestajā apziņā, mēs ķeramies pie jebkuriem svētkiem, tas nekas, ka citu tautu tradīcijās. Tā ir vienkāršāk, un globālais mārketings, protams, dara savu darbu. Sakrāsot seju, nopirkt ķēmainu kostīmu un konfektes tak ir daudz vienkāršāk, nekā apsēsties vakarā un savam bērnam izstāstīt par vecmāmiņām un vectētiņiem. Nav jau arī tas tik vienkārši, jo mūsos pašos ir ļoti daudz nepateikto paldies, un tad, kad mēs atceramies savus mīļos un par to runājam, mums tīri dvēseliski sāp neizrunātais un arī nepateiktais paldies.
Veļu barošana ir mūsu nodoms, mūsu mīlestība un vēlme sadarboties ar šo smalko pasauli. Tā ir iespēja pateikt paldies, tā ir iespēja paprasīt padomu. To var darīt fiziski un to var darīt arī mentāli, jo mūsdienu cilvēkiem ir augsti attīstīta meditāciju prakse un liels mentālais, psihiskais spēks. Es jau kādus piecus gadus savus velīšus baroju mentāli, meditācijā, domu biedru pulkā, jo tam ir vajadzīgs liels psihiskais spēks, un tad kad telpā esam daudzi vienotā domā un mērķī, to ir ļoti vienkārši izdarīt. Šim vajadzēs meditāciju pieredzi.
Esmu daudzas reizes to darījusi arī fiziski, gan paši vien ar vīru savā pirtiņā, gan arī veļu laikā kūruši uguni kopā ar draugiem un domubiedriem. Mūsu sētā veļu laikā kuram arī Mārteņu spēka uguni, kurā ieliekam arī savas pateicības saviem aizgājušajiem mīļajiem. Vispirms no smilgām vai niedrēm izveidojam veļu laivu, kuru izpušķojam un piepildām ar ziedojumiem, - maize, siers, augļi un dārzeņi, - mēs neliekam iekšā dzīvnieku valsts produktus, respektīvi neko neupurējam. Pēc tam, ap ugunskuru stāvot, iemīcām rudzu maizes mīkliņu, kurā katrs ieliekam savu lielo paldies, tad katrs rokās paņemam šo mīklas bumbiņu un, mirkli stāvot savās domās, nosūtām kādam aizgājušajam savu īpašo paldies un domās arī samīļojam, šajā brīdī mīkliņā var iemīcīt arī savu jautājumu, var paprasīt palīdzību kāda notikuma risināšanā. Šīs mīklas bumbiņas visas ieliekam veļu laivā pie ziedojuma, un pēc veļu mielošanas meditācijas pateicībā ieliekam šo laivu ugunī.
Ja esat nodomājuši veļiem gādāt cienastu un mielošanu, tad būs jāizvēlas istaba vai ēka pagalmā, kurā tajā vakarā neviens dzīvs cilvēks neies gulēt vai uzturēties. Lieliski ir šim izmantot pirtiņu, var arī klēti, šķūni. Telpa vispirms fiziski jāsakārto, jāiztīra.
Ir jāsagatavo kāds smaržīgs ēdiens, es bieži saku, ka viņi jau uz to smaržu nāk. Var cept aromātisku kūku, novārīt kartupeļus, noštovēt kāpostus, izcept pīrāgus. Cep, vāri un cienā savus mīļos ar to, kas tev pašam vislabāk garšo, vai ir arī kāds dzimtai mīļš un iecienīts ēdiens. Seno laiku pierakstos ir rakstīts, ka veļi ir jācienā ar alu, to pat gatavoja speciāli veļiem. Es saviem veļiem alkoholu nedodu, jo senajos rados man paprāvs bariņš ar tādiem, kam tas ir bijis dzīves postītājs. Ja viņiem neder bez alus, viņi var nenākt. Šeit drīkst darīt, kā nu katram patīk labāk.
Jāatrod, kāds trauks svecei, lai to var atstāt bez pieskatīšanas, kaut vai svečturi ielikt kādā bļodiņā, lai svecei izdegot, nav kam aizdegties.
Ja mielošana notiek pirtiņā, tad ir arī jāsagatavo pārītis jaunu, nelietotu slotu, es tagad tās arī saslapinu, jo pirmajā gadā saņēmu pārmetumu, kas tad nu ar sakaltušām slotām peras. Jāielej toverī ūdens, slotas un ūdens jānovieto uz lāvas. Es pirtiņu arī viegli iekurinu. To visu darot, es pie sevis viņiem visiem novēlu vieglu garu un labu pēršanos.
Vakarā, vēl pirms norietējusi saule, uz galda uzliekam aizdegtu sveci, traukus ar smaržīgo ēdienu, un ar saules rietu mīļi aicinām savus velīšus. Saucot varam domās arī uzdot jautājumus, uz kuriem vēlamies saņemt atbildes. Tomēr zinām, ka atbildes vienmēr tiks rādītas simboliskajā valodā, un, ja to labi nepārvaldāt, tad varbūt sākumā vienkārši tos pateicībā un mīlestībā mielojiet. Senos laikos pie veļiem gāja un atbildes gaidīja vecākais un gudrākais no dzimtas. Pieaicinot veļus, gudri būtu tos saukt vārdos, un tieši tos, kurus gribi pamielot. Ja sauksi visus senčus, un tavs dzīvesbiedrs arī, rēķinies ar ļoti, ļoti lielu veļu daudzumu ne tikai telpā, kur mielosi, bet arī tuvajā apkārtnē. Pieskatiet suņus un kaķus, lai tie nesabīstas un netraucē velīšiem. Dodamies mājās un savā starpā pārrunājam mūsu senču labos darbus un ieguldījumu. Bērniem var izstāstīt par savām vecmammiņām un vectētiņiem, parādīt fotogrāfijas, ja ir. Var dziedāt tautasdziesmas. Piemēram, manas mīļās vecmammas Monikas, kā mēs viņu saucām Baba, mīļākā tautasdziesma bija “Ziedi, ziedi rudzu vārpa”. Dziesmas, kuras man mīļi saistās ar manu audžutēvu Uldi, ir “Miglā asaro logs” un “Taurenīts”, tad nu tās arī dziedu.
Mūsmājās mēs atstājam veļus mieloties līdz rītam, tad gan sākas lielais darbs ar veļu aizraidīšanu. Tas ir ļoti svarīgi, aizsaulē, veļos nav laika tecējuma, un kāds var gribēt aizķerties uz ilgāku palikšanu - to nevajadzētu pieļaut, jo visam savs laiks un sava vieta. Tad nu skandinām un bungojam visas telpas un arī apkārtni, kvēpinām un izbungojam, piesitam ar koku (senos laikos pat ar cirvi) visās pagaldēs un pagultēs. Paldies, paldies, ka bijāt sanākuši, projām uz mājām, prom, prom, prom.
Ejat prom veļu bērni,
Pa celiņu celiņiem.
Lai skādīte nenotika,
Šīs sētas ļautiņiem.
Šis ir ļoti būtiski - mīlestībā, bet ļoti stingri. Šajās darbībās pirmajā veļu rīkošanas gadā kļūdījos, sasaucu visus, bet visus neaizdzinu, tad nu veļi līdz pat Lieldienai manā sētā manifestēja, kā nu mācēja, aizraidīt, man vairs neizdevās. Un nākamajā gadā, jau ap Bērtuļiem sāka trīties un gaidīt nākamo mielojumu. Šo pieminu, lai zināt, ka šis aizraidīšanas darbiņš ir ļoti svarīgs. Katram uz šīs zemes ir sava vieta, vieniem šajā saulē, citiem aizsaulē.
Fiziski ēdiens nebūs aizskarts. Tradīcijā ir pierakstīts dažādi, vieni nes mājā un saimē apēd, bet vēl pirms saules lēkta, citi aiznes uz kapiem un atstāj tur. Mēs nesam uz mežu un noliekam uz liela, skaista celma, tur ar to var mieloties tie velīši, kuriem neviens nav uzklājis cienasta galdu. Piemēram, kādi zintnieku vai vecajo veļi, kuru atstātās zināšanas mēs izmantojam, bet viņiem vairs nav mīļo, kuri viņus piemin.
Šajā dzīvē mēs esam piedzimuši šeit Latvijā. Cienām, mīlam un godājam savus senčus un viņu saglabātās un izkoptās un sargātās tradīcijas.
Ar Olitu Puriņu sarunājās Laura Grīnvalde
