Lemts iekāpt cita kurpēs. Kas ir empātija?

But before you come to any conclusions

Try walking in my shoes*

/Depeche Mode

Manā dzīvē pienāca emocionāli jaudīgs brīdis un situācija, kurā piefiksēju – vairs neatšķiru kuras ir manas emocijas un kuras otra? Kur beidzas viņš un sākos es? Kā atšķirt? Kā nesabrukt zem plosoši sāpīgām emocijām, kuras patiesībā man nemaz nepieder?

Drīz gadījās vēl kāds starpgadījums ar sveša cilvēka emociju izjušanu pilnīgi citādā kontekstā un sabiedrībā. Un lai gan arī kādreiz biju citiem raidītus vārdus uztvērusi tik jūtīgi, it kā man pašai cauri izšautos bulta, pēc šī starpgadījuma, sāku uzdot jautājumu… kas tas ir? Kas notiek? Vai citiem tā nav?

Un tiklīdz tu jautā, tev tiek sniegtas atbildes.

Tā es ieraudzīju vārdus empātija un empāts jaunā gaismā.

Kur mīt emocijas?

Vai ir vieta ķermenī, kur tās var atrast? Galvā? Sirdī? Vai tad, ja kādam ir par daudz ciešanu vai gluži otrādi – līdzcietības trūkums, - varam doties pie sirds ķirurga un atvienot vai pievienot trūkstošo sastāvdaļu? Nē. Jo empātija nav ķermeņa īpašība. Tā piemīt dvēselei. Un tieši tāpat kā daudzas citas spējas, kas piemīt dvēselēm, ne visiem cilvēkiem tā ir attīstīta un ne visi to prot pielietot. Empātija ir ļoti noderīga pasaulei, bet savā būtībā tā nav viegla un gaisīga dāvana.

Dvēsele ir izvēlējusies šo duālo (un unikālo) pieredzi uz Zemes, kur gaisma un tumsa pastāv viena otrai līdzās, un iepazīst gan skaistus, gan tumšus dzīves aspektus. Bet emocijas no cilvēka skatupunkta un vibrācijas, enerģētika no dvēseles sajūtības, ir kā instruments, lai apgūtu nepieciešamās mācības. Tā kā uz zemes esošās vibrācijas ir blīvas, tad arī emocijas šeit piedzīvojamas spilgtas un jaudīgas. Tātad citā valodā sakot, empātija ir spēja just cita cilvēka (dzīvnieka, auga…) vibrācijas un savienoties ar tām enerģētiski. Saplūst.

Bieži vien empātija tiek jaukta ar līdzjūtību, līdzi jušanu vai sapratni. Viss nosauktais ir skaists un cēls, un paldies (atbildīgajiem) par to, ka šādas īpašības mums netiek atņemtas, nākot pieredzēt zemes dzīvi! Tas padara būšanu par cilvēku arīdzan skaistu; lai kā gribētos domāt citādi, cilvēka pieredzē līdz šim bijis paredzēts piedzīvot krietnu devu nepatīkamu emociju gammu – ciešanas, sirdssāpes, zaudējumus, fiziskas sāpes, nodevību, sēras.

Ģimenes, draugu un kolēģu izrādītā līdzjūtība un līdzās būšana padara šos procesus kaut par kripatiņu vieglāk izejamus, neļaujot ieslīgt grūtsirdībā, un atgādinot – mēs esam tev blakus, mēs tev palīdzēsim un atbalstīsim kā varam. Līdzjūtīgs un saprotošs cilvēks apzinās, kas ar draugu notiek, piedomā un palīdz, nojauš, kā draugs jūtas.

Kas šādā brīdī notiek ar empātu?

Empāts drauga sajūtas izjūt caur sevi, ielaiž sāpes savā ķermenī, bet neprot pareizi izlaist ārā. Tas ir smagi un tas nav pareizi, jo būtībā empātija jeb šis izteiktais jūtīgums ir dāvana, kuru paredzēts transformēt sev labvēlīgākā gultnē, sev un apkārtesošajiem noderīgā virzienā – enerģētiskās prasmēs. Tikai empāti to visbiežāk neprot. Netīkamas jūtas bieži vien nemaz nav viņu jūtas – tās viņi ir uzsūkuši sabiedrībā.

Ja esi empāts, noteikti esi jutis smagu, drebelīgu, nepatīkami kņudinošu vai kā citādi netīkamu sajūtu noteiktās vidēs, kurās ir nospiedošs vairākums nelaimīgu cilvēku. Cilvēku, kas knapi velk no algas līdz algai. Izmisīgi lauza galvu, kā varēs atļauties bērnam operāciju, ko valsts apmaksā vienam no desmit. Domā, ka visu mūžu liks bundžiņās zivis pie konveijera un sapņot nav vērts, tāpat nesanāks. Ka nav tā vērti. Ka viņiem nepienākas. Ka ir nolemti. Un tad iziet viens empāts šādai videi cauri, vai vēl trakāk – dzīvo ģimenē, kurā valda negatīvs skatījums uz dzīvi. Un uzsūc šo negativitāti sevī, identificējas, iespējams, pat ilgus gadus nenojaušot, ka tas nav stāsts par viņu!

Notestē, vai esi empāts!

• Empāts grib risināt lietas mierpilni, ar izpratni. Iluzori domā, ka citi arī pasauli redz tāpat un nesaprot, kādēļ tas tā nav. Neizprot agresijas jēgu;
• Nogurst un negrib darīt darbu, ar kuru nav emocionālas piesaistes;
• Tūlītēji izprot cita cilvēka rīcības iemeslus, ieraugot tos viņa ciešanās, pieredzē;
• Lauž sevi, lai citiem būtu labāk, lai iederētos sabiedrībā;
• Lai kā mēģinātu apspiest savas patiesās jūtas un vajadzības, kas var būt pretrunā ar sabiedrībā pieņemto, tas neizdodas. Tomēr empāti māk izlikties savā priekšā, savu jūtu priekšā, tās noliedzot. Ja paveicas un empāts iet savu izziņas un apzinātības vārtu paplašināšanas pieredzi, tas nonāks tomēr līdz savu vēlmju nostādīšanai priekšplānā, neaizmirstot par tiem, kurus ir pieradinājis (par bērniem, piemēram);
• Ātri nogurst, jo ir uzņēmis un caurlaidis svešas enerģijas;
• Atjauno enerģiju vienatnē – vajadzīgi brīži vienam;
• Nemāk pateikt nē;
• Raksturīgi iekļūt emocionāli vardarbīgās attiecībās, spēlēt upura lomu (jo velk citu uzkrauto vezumu, iet pret sevi, kalpo citam);
• Rāpjas ārā no vardarbības apļa vai pārmērīgās kalpošanas citiem tad, kad konstatē, ka situācija kaitē tik ļoti, ka novedusi līdz emocionālam, psiholoģiskam sabrukumam, dažkārt tuvu fiziskam sabrukumam;
• Ir svarīgi būt ar saviem tuvākajiem un pasauli emocionāli harmoniskās attiecībās.

Jā, tā tas ir – kamēr empāts nav gana apzināts, bet cenšas pasaudzēt visu pasauli, tikai ne sevi, viņa uzvedības modelis rit pašdestruktīvu gaitu. Bet tas, kas viņam jāiemācās – mīlēt sevi. Būt tikpat iejūtīgam un saprotošam pret sevi, kāds tas ir pret citiem. Aizstāvēt sevi, pastāvēt par sevi. Pateikt kādu rupju vārdu. Izdusmoties un darīt no skaļi. Jo empāts caur savu maigumu pret citiem to nekad nav mācējis, bet visu postošo laidis tiešā ceļā caur sevi.

Var šķist – kāda jēga būt empātam?

Kas tā par dāvanu, kura tevi grauj? Empātijas spējai ir liela jēga un pat globāla jēga. Tas ir enerģētisks darbs, kuru sevi apzinājies vai destrukcijā nevedošs empāts, nepārtraukti dara. Empāts ir kā sietiņš, caur kuru izsijājas negatīvās vibrācijas – negatīvās emocijas. Tās ienāk destruktīvas, bet izfiltrējas caur empātu un iznāk pozitīvā formātā. Tas ir smaids pret dusmām. Laipna roka pret aizvainojumu. Miers pret karu. Labestība, pieņemšana, vienkārši smaids - tas vienmēr izrādās neuzvarams ierocis.

Kad notikusi atmošanās un empāts iemācās, ka dažkārt visveselīgākais, ko darīt, ir kārtīgi izdusmoties, un neturēt svešās emocijas sevī, kļūst skaisti. Empāts uztver dabu – augus, zemi, kokus, putnus, dzīvniekus… Izjūt pasauli košāk un ir skaistā mijiedarbībā ar dabisko, skaisto un harmonisko.

*Pirms izdarīt secinājumus, pamēģini iekāpt manās kurpēs – no angļu val.

Raksta autore: Ieva Simanoviča