Mamma ir mūsu pamats un sākums šajā dzīvē. Caur mammu mēs ienākam un sākam apjaust un iepazīt šo pasauli, iepazīstam un veidojam uzskatus par sevi, savu vērtību un savām spējām. Ar mammu attiecības ir visspēcīgākās un tāpēc bieži vien arī vissarežģītākās. Mammai ir milzu spēks un vara pār sava bērna iekšējo pasauli, un viņa, gluži kā upe, var to gan veldzēt, barot un aijāt, bet var arī savu gultni pagriezt uz otru pusi un izkaltēt, vai tieši otrādi - applūdināt un noslīcināt.
Sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt, ka mammas pārsvarā ir mīlošas, pieņemošas, saprotošas, klātesošas, atbalstošas, un, pieļauju, ka daudzas tādas arī ir. Diemžēl savā psiholoģijas konsultāciju praksē no klientiem bieži dzirdu sāpīgus stāstus, cik ļoti ir pietrūcis mammas sapratnes, klātbūtnes, atbalsta un arī aizsardzības. Ļoti bieži tas noticis ģimenēs, kas ārēji izskatās skaisti un sabiedrībā tiek atzītas kā “normālas”.
Tie ir bērni, kas bērnībā piedzīvojušas arī mammas medaļas otru pusi. To, ka mamma var likt justies nemīlētam, nevajadzīgam, negribētam, nevērtīgam, nesmukam, stulbam un tizlam. To, ka varbūt ir bijis pāragri jāpieaug un jākļūst par mammu vai tēti savai mammai un citiem viņas bērniem, jo viņa nav spējusi tikt galā ar savu dzīvi, vai to, ka mamma ieņēmusi upura lomu un šantažējusi vai turpina to darīt, bērnam pieaugot.
To, ka mamma meitā redzējusi sev konkurenti un tāpēc melojusi, noniecinājusi, apsaukājusi, izsmējusi vai izmēdījusi. To, ka mamma savu vilšanos un rūgtumu uz dzīvi un vīriešiem atriebusi meitai, kura ir tik līdzīga savam tētim, vai padarījusi dēlu par savu “partneri” un savas dzīves galveno vīrieti, tādējādi veidojot neveselīgas, psiholoģiski incestuālas attiecības. To, ka mamma nav bijusi emocionāli pieejama, vai tīši ignorējusi bērnu un viņa vajadzības, vai gluži otrādi, - nav ievērojusi bērna robežas un pārāk kontrolējusi un turpina to darīt, jau bērnam pieaugot. To, ka mamma savas dzīves jēgu uzkrāvusi uz bērna pleciem, padarot viņu atbildīgu par savu labsajūtu un laimi un neļaujot viņam dzīvot savējo. To, ka mamma liek bērnam justies vainīgam un parādā par iznēsāšanu, piedzemdēšanu un audzināšanā ieguldītajām pūlēm, dzīves gadiem un naudu.
Šīs visas ir dziļi sāpīgas un ievainojošas pieredzes un tām ir ilgtermiņa sekas - zema pašapziņa, nespēja veidot veselīgas partnerattiecības, nespēja izjust emocionālu tuvību gan attiecībās, gan seksā, sevis kritizēšana, perfekcionisms, trauksme, depresija, nespēja pieņemt sevi, iztapšana citiem, atkarību izraisošu vielu lietošana, palikšana toksiskās partnerattiecībās.
Bieži bērni vēl pieaugušā vecumā nesaredz savas bērnības traumatiskās pieredzes, izjūt kaunu, attaisno vecāku rīcību vai jūtas pāratbildīgi un vainīgi.
Un meitām, pašām kļūstot par mātēm, ir liels risks šo uzvedību atkārtot jau uz saviem bērniem.
Pirms man pašai bija bērni, es biju izveidojusi lielisku priekšstatu, kāda es būšu mamma, ko noteikti darīšu un ko nedarīšu, un man bija pilnīgi skaidrs, kā pareizi audzināt bērnus un kādi būs un kā uzvedīsies mani bērni. Tomēr šobrīd, esot četru bērnu mamma, redzu un apzinos, cik ļoti šīs attiecības uzrunā bērnības pieredzes, atsaucot tās emocionālajā atmiņā un liekot pieredzēt no jauna.
Protams, protams, informācijas telpa ir pilna ar grāmatām, padomiem, ieteikumiem, semināriem, kursiem un iedvesmojošām sociālo tīklu bildēm par pareizajām receptēm, kā pareizi audzināt bērnu un kā būt pietiekami labai mammai. Arī es esmu izgājusi cauri šim periodam, piedzimstot pirmajai meitai pirms gandrīz 14 gadiem. Tad atbildes un pareizās mātes prasmes smēlos grāmatās, žurnālos, kursos. Lai arī tur tiešām ir daudz noderīgu un vērtīgu padomu, tomēr līdz galam tās nestrādāja -
Jo vairāk centos būt pareiza, jo mazāk man sanāca tādai būt. Uzdevu sev jautājumu, kāpēc tā? Es taču ļoti, ļoti cenšos.
Atbilde nāca tikai ar laiku - jo pārsvarā padomi, kursi un ieteikumi paredzēti, domājot par bērna emocionālām un fiziskām vajadzībām, PIEŅEMOT (un šī ir svarīgākā lieta), ka mamma ar savu emocionālo pasauli pati ir tikusi galā un savas traumatiskās bērnības pieredzes ir izreaģējusi un dziedinājusi. Taču nereti tā tas nav, jo emocionālās sāpes nepazūd pašas no sevis dienā, kad sasniedzam 18 gadu vecumu vai piedzimstot mūsu bērnam. Bieži ir tieši otrādi - tās tiek sāpīgi aktualizētas, jo augot bērnam, mēs vēlreiz izdzīvojam savu bērnību, tajā skaitā attiecības ar savu mammu. Un ja neesam jutušas mīlestību, cieņu un pieņemšanu pašu bērnībā no mammas, mums būs ļoti grūti mīlēt, cienīt, pieņemt savu bērnu, un padomi, ka bērns ir jāmīl, jāciena vai jāpieņem tā rakstura izpausmes, strādās vien prāta un vārdu līmenī, taču iekšējās sajūtas būs sarežģītas un darbi rādīs ko citu.
Savā personiskajā pieredzē un savu klientu terapijas procesā redzu, cik šī tēma ir aktuāla, sāpīga un ar ilgstošām sekām. Nereti paiet mēneši, kamēr klients spēj apzināties un sev atzīt, ko patiesībā jūt pret savu māti. Tomēr vainot mammu vai pārmest par bērnības pārdzīvojumiem ir bezjēdzīgi, gluži tāpat, kā gaidīt apelsīnus no ābeles. Ir svarīgi atpazīt šos ievainojumus, dziedēt un saprast, ka viņa tāda bija, jo citādi nemācēja, nevarēja, neprata. Arī viņai nebija laba pieredze no savas mammas. Viņa darīja labāko, ko varēja tajā brīdī.
Es no sirds ticu, ka katra mamma, lai kāda arī viņa nebūtu, vēl savam bērnam labāko un bērns viņu bezgalīgi mīl arī tad, ja tiek ievainots. Un tomēr mamma var iedot tikai to un tik, cik ir bijis pašai. Nereti mans kabinets ir pirmā vieta, kur klients patiešām sev var skaļi pateikt, kā patiesībā jūtas, var atļaut sev just dusmas, vilšanos, nožēlu, skumjas un sēras, kas ir ļoti svarīgi soļi emocionālās veselības un personības brieduma procesā. Un šeit vietā ir teiciens, ka nekad nav par vēlu laimīgai bērnībai, jo pieaugušā vecumā ar dažādām praksēm un psihoterapijas metodēm spējam ieraudzīt, samīļot iekšējo bērnu, tādējādi dziedinot savas bērnības sāpes un kompensēt deficītus.
Tad, kad šo sajūtam ar sirdi, nevis tikai zinām prāta līmenī, tad sirdī ielīst siltums un miers - pateicība, pieņemšana un mīlestība.
Mammas medaļas otra puse nav skaista. Tā ir sāpīga un grūti atzīstama, tomēr mums ir izvēle, vai savus ievainojumus dziedināt vai nodot tālāk. Lai mums visiem izdodas dzīvot mīlestībā - pret sevi, savu mammu un saviem bērniem!
Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Ziemeļu vārti
