Juris Brants sevi dēvē par citādu dziednieku. Izlasot viņa stāstīto, kļūs skaidrs, kādēļ. Viņš uzsver - gan īsts ārsts, gan īsts dziednieks ir tas, kurš rūpējas par savu veselību. Vesels dziedinātājs kā emocionāli, tā fiziski. Kā tādu atpazīt? Un kas ir garīgā vardarbība? Par to šī saruna.
To, ka esmu neparasts cilvēks, es sapratu jau bērnībā. Pieskaršos manas dzīves mirkļiem, pavērsieniem, kas mani veidoja.
Savulaik, kad man vēl nebija 11 gadu, manās rokās nonāca kristīgā grāmatiņa par Jēzu. Kādreiz tās nēsāja apkārt un dalīja uz ielas. Pie mums bija sabraukuši ciemos radi. Atceros, es gulēju omes istabā uz grīdas. Tai dienā mani kaut kas, kāda melna būtne, vilka ārā no ķermeņa. Kristīgo grāmatiņu es biju palicis zem spilvena. Sakrustoju rokas uz krūtīm un neļāvu sevi izvilkt. Pēc kāda laika mans tēvs pēc strīda ar māti bija pazaudējis maku un es viņam pateicu, kur tas atrodas, tas bija vairāk nekā simts kilometru attālumā. Pēc tā mana „redze” noslēdzās, es vairs neredzēju būtnes, lietas.
Pusaudža gados mācījos par pavāru – konditoru, jau tad sapratu, ka tradicionālā izglītība nebūs tā, kas mani interesēs. Es mācījos gatavot ēst, jo tas man patika. Es to labprāt daru vēl šobaltdien. Man patīk veselīgs ēdiens. Šīs mācības bija noderīgas.
Tolaik lasīju Mistēriju, Sensāciju. Mistērijā izlasīju, iepazinu savas pirmās meditācijas par ozolu, meteorītu, uguni, kuras kalpoja man ļoti daudzus gadus, līdz pat jaunieša gadiem. Mani spēlējoties brālis gandrīz pakāra, tas notika 17 gadu vecumā. Es redzēju tuneli, pa kuru cilvēki iet uz gaismu, redzēju Jēzus Kristus seju, kura man pateica: „Vēl nav laiks.” Un es kritu atpakaļ savā ķermenī.
Pēc gada izšķīrās mani vecāki. Es nostājos tēva pusē, jo tolaik viņš bija man autoritāte, māte mums bija varmāka – emocionālā un fiziskā. Māte sita mūs ar brāli, kad viņai bija slikti. Tajā laikā man bija depresija. Pirms militārā dienesta man bija jāpalīdz tēvam izlikt māti no mājas, lai mājā neturpinātos vardarbība. Viens posms noslēdzās. Sākās mana dzīve ārpus Latvijas. Es strādāju daudzus gadus Zviedrijā, pēc tam Dānijā. Manu garīgo filozofiju šobrīd veido 13 gadu garumā veiktas garīgās prakses, kuras es sāku pildīt 31 viena gada vecumā. Vienā dienā nāca apskaidrība.
Es pārstāju lietot alkoholu, smēķēt. Un tad viss nāca kā pa ķēdīti – cigun, reiki, masāžas, psiholoģija, kas man joprojām interesē. Garīgā psiholoģija, budisms, lūgšanas, mantras. Ir novadītas simtiem lekcijas. Dzīve ir izspēlējusi arī humorus. Esmu filmējies pornogrāfiska rakstura filmās un strādājis sex shopā. Es nenosodu cilvēkus, varu izprast to rīcību. Šo manu ceļu veido skarbā bērnības pieredze. Šobrīd, pēc 13 gadu praktizēšanas un darba ar sevi, iepazīstot daudz garīgās tēmas, esmu ieguvis tādu skatījumu, ka īsta dziedniecība ir tā, kur mēs esam klātesoši.
Mani pazīst daudzi cilvēki Latvijā, arī tu. Es nekad neesmu baidījies slēpt kādu savu personības daļu. Man nav tāda sociālpolitiskā izglītība, kas ir daudziem cilvēkiem, man ir kursi, semināri, un es ļoti daudz esmu praktizējis pašpilnveidē, kas iztrūkst daudziem meistariem. Es esmu praktizējis patiešām ļoti daudz. Šis ir īss stāsts, par to, kā veidojies mans ceļš. Es varu nostāties publikas priekšā un parādīt to, cik veselīgs es esmu.
Tas, ko es piekopju ikdienas dzīvē, ir meditācija, lūgšanas, katru dienu veselīgs uzturs, ēdiens, kuru gatavoju es pats vai mana mīļotā. Harmonisks dzīvesveids. Šobrīd darbojos arī celtniecībā. Esot kopā ar cilvēkiem, ļauju viņiem uzsūkt manu skatījumu, viņi daudz jautā. Tā ir īstā dziedniecība, kur mēs pieskaramies cilvēka sirdij ar piemēru.
Kad pie manis atnāk cilvēks, es mēdzu teikt: ”Es tev varu parādīt virzienu un durvis, pa kurām tu vari doties un būt vesels.” Es palīdzu virzīties pa garīgām kāpnēm, kas ir garīgā dziedniecība, kur reāli palīdzu ar dažādiem garīgi dziedinošiem skatījumiem un garīgo prakšu ieteikumiem. Protams, strādāju arī ar cilvēkiem, kuriem ir veģetatīvā distonija, auto imūnās saslimšanas, osteoporoze, ar muguras, locītavu traumām un daudz citām saslimšanām. Sastādu arī treniņu programmas, kuras nav fiziski grūtas, bet tās ir iedarbīgas. Mēs tās mācāmies visi kopā un atsevišķi, jo katrām nodarbībām ir savs labums un sava iedarbība. Privātajās praksēs un tikšanās mēs darbojamies kā komanda, analizējam, no kā varēja rasties slimība, kur ir tās izcelsme.
Mans mērķis ir iemācīt cilvēkiem to, ka mēs katrs pats esam savas dzīves noteicējs, un to, kā mēs katrs spējam ietekmēt likteni ar savu domāšanu, darbiem un attieksmi pret veselību un dzīvi kopumā.
Jā, tas ir svarīgi.
Nereti sastopamies ar to, ka speciālisti, kas palīdz cilvēkiem, ir neveselāki par neveseliem, savu fizisko un garīgo veselību ir pilnībā „nolaiduši.” Tāpat kā medicīnā, arī tautas dziedniecībā ir cilvēki, kas nespēj uzturēt savu veselību un kuru prakse var būt riskanta un pat kaitīga.
Ļoti svarīgi ir saprast, ka dziednieki, tāpat kā citi cilvēki, var cīnīties ar veselības problēmām, un to prakse var būt ietekmēta arī ar šīm problēmām.
Tādēļ ir svarīgi, lai cilvēki, kuri meklē palīdzību pie dziedniekiem, veiktu pietiekamu izpēti un kritiski novērtētu to praksi un metodes, kuras tie izmanto. Nebaidies tiem uzdot neērtus jautājumus.
Kopumā, lai gan tautas dziedniecība var būt vērtīgs papildinājums medicīnai, tā var būt arī riskanta un kaitīga, ja tiek izmantoti ambiciozi, savtīgos nolūkos, kur nav kontrolēti līdzekļi un metodes, vai iztrūkst caurredzamība (atklātība).
Visvienkāršākais veids, kā atpazīt labu meistaru, ir paskatīties, kā cilvēks dzīvo savu ikdienu, kāds ir viņa izskats un runa.
Pašam cilvēkam ir jāsaprot, ka personīgā veselība, pirmām kārtām, ir viņa paša rokās. Būtiski ir neizslēgt kritisko domāšanu un nepalikt naivam par to, kuras zāles ir labākas vai kurš dziednieks ir spējīgāks. Īsts ārsts, tāpat kā dziedinātājs, būs tas, kurš rūpēsies par sevi un par savu aprūpējamo cilvēku veselību, izprotot arī to, ka katram ir personīgā dzīve un telpa. Ir svarīgi saprast, lai neuzķertos uz slimiem dziedniekiem. Mums kā cilvēkiem ir jāizglīto savs prāts par veselību un veselīgu uztveri. Aicinu mācīties garīgo filozofiju, psiholoģiju, līdzīgi kā rakstīšanu un rēķināšanu vai fundamentālo jurisprudenci, lai zinātu savas tiesības.
Vardarbība. Garīgā vardarbība ir parādība, kas notiek, kad cilvēki, kas praktizē garīgās prakses, manipulē ar citiem, lai iegūtu kontroli, varu un ietekmi pār tiem. Šīs prakses ietver dažādus garīgus rituālus, meditāciju, attiecību mācības, psiholoģisko manipulāciju un emociju kontrolēšanu. Minētās prakses bieži izmanto mācītāji un skolotāji, kuri apgalvo, ka tie rāda ceļu uz garīgo attīstību un izglītību, bet patiesībā cenšas kontrolēt un manipulēt ar cilvēku domām, emocijām un uzvedību.
Saskaroties ar garīgo vardarbību, daudzi cilvēki jūtas apspiesti, bezspēcīgi lielās skolotāju autoritātes dēļ. Līdz iemanto sevī pazemību (pazemošanos), bet ne pieticību (būt pie tiecības, kas ir iekšēji veselīgi attīstīts garīguma stāvoklis, līdzīgi kā iejūtība). Garīgā vardarbība ir bīstama. Tā var izraisīt ilgtermiņa ietekmi uz cilvēka mentālo un emocionālo stāvokli, kā arī viņa fizisko veselību. Šīs prakses var izraisīt depresiju, traumas, cilvēks var zaudēt pašcieņu, attālināties no ģimenes un draugiem, tā var novest pie atkarībām un pat pašnāvības domām. Pašnāvības jautājums starp garīgi praktizējošiem ir viens no lielākajiem garīgās manipulācijas instrumentiem, kur palīdzības meklētājs nereti tiek pazemots vēl vairāk vai iebiedēts ar aizsaules karmiskiem cikliem un ar to saistošām ideoloģijām.
Lai novērstu garīgo vardarbību, ir svarīgi izprast un atpazīt tās pazīmes. Tas ietver cilvēku kontrolēšanu, manipulāciju ar viņa emocijām, pastāvīgu kritiku un pazemošanu, kā arī spiedienu uz cilvēka personīgo dzīvi un izvēli. Tāpat svarīgi ir izprast, ka garīgums ir personiski un individuāli jāattīsta.
Neviens cits nedrīkst uzspiest savu garīgo ceļu citam cilvēkam. Garīgais ceļš ir jāiet, izmantojot brīvību, atvērtību un līdzdalību, nevis spiedienu un kontrolēšanu. Tas ietver vieglu un patīkamu savstarpējo komunikācju ar saprotami izskaidrojošiem psiholoģiskiem un garīgiem aspektiem, neattālinot cilvēku no dzīves realitātes.
Nevajag forsēt apzinātību. Tāpat svarīgi ir meklēt uzticamus un pieredzējušus skolotājus un mācītājus, kuri neizmanto garīgo vardarbību, rupjību vai pazemošanas tehnikas, lai izceltu savu autoritāti, bet atbalsta cilvēka garīgo attīstību, nevis to kontrolē vai izvilina kādus finansiālos līdzekļus, pat ja tie ir ziedojumu vai pateicības veids. Lai izvairītos no garīgās vardarbības, ir svarīgi izprast, ka garīgums ir personisks.
Garīgums ir daļa no mūsu kultūras un reliģijas, un tā tiek pasniegta kā kaut kas svēts un pareizs. Tomēr, kā rāda pieredze, praktizējot dažādas garīgās prakses, skolotāji un meistari dažreiz izmanto garīgo vardarbību, apspiežot un manipulējot ar savu studentu un sekotāju domām, emocijām un uzvedību. Šāda vardarbība var izpausties dažādos veidos, piemēram, ar spēcīgām un pārlieku autoritatīvām mācībām un praksi, ko studentiem jāuztver kā absolūta patiesība. Garīgā vardarbība bieži ir saistīta ar ideoloģisku uzskatu par to, kā pareizi dzīvot un kā panākt garīgo attīstību. Skolotāji un meistari var apgalvot, ka viņu mācības ir vienīgais pareizais ceļš uz garīgo attīstību un ka katrs, kas tās neievēro, ir nepareizi rīkojies un neizmanto savu potenciālu pilnībā. Šāds uzskats var radīt spiedienu uz studentiem, kuri vēlas panākt garīgo izaugsmi, bet nevar atrast citus avotus, kas atbalsta viņu izaugsmi. Tā rezultātā studenti var sākt piedzīvot spēcīgu emocionālo un psiholoģisko spiedienu.
Garīgā vardarbība var ietekmēt cilvēku materiālo pasauli. Piemēram, studenti var tērēt daudz naudas, laika un enerģijas, sekojot skolotāju praksei un mācībām, kas varētu būt pretrunā viņu pašu vēlmēm un vērtībām.
Tādā veidā studenti var zaudēt savu personisko brīvību un neatkarību, kā arī pārtraukt izprast, kas ir labi un slikti viņu pašu dzīvē. Vienlaicīgi, skolotāji var izmantot studentu uzticību un pakļautību, lai sasniegtu savas personiskas intereses un mērķus, ko arī dara, balstoties uz studenta naivumu, lētticību un ticību kā tādu, kuru meistari un skolotāji pārvērš biznesā. Protams, sadalot skolotājus kategorijās un pieņemot to daudzveidīgo izpausmi, varētu teikt, ka visi ir vajadzīgi. Arī runātāji, filozofi un citi. Tomēr īstais skolotājs būs tas, kurš rādīs piemēru, dzīvojot pāri viena cilvēka ambīcijai, arī savai.
Tāpat kā kādam, kurš cenšas atminēt mīklu, ir vajadzīgi kādi rīki, kas palīdzētu saprast un risināt dzīves izaicinājumus. Mūsu sirds ir vienīgais svarīgākais garīgais skolotājs vēsturē un cilvēces pastāvēšanā. Tās starojumu var pielīdzināt tūkstoš rokām, kas var palīdzēt mums atminēt un atrisināt šo dzīves mīklu. Bet kā varētu palīdzēt rokas, kuru ir tik daudz un kas skatās uz katru no mums no tūkstošiem skatu punktiem? Mūsu sirds būtība mums māca un palīdz ieraudzīt, ka šie skati nav pretrunā ar citiem, bet gan visiem kopā veido savdabīgu un pilnīgu skatījumu, kas var palīdzēt mums saprast un risināt dzīves izaicinājumus. Ir svarīgi apzināties sevi un savu vietu šajā pasaulē. Intīmā sevis redzēšana ir svarīgs veids, kā saprast, kas mēs esam un kā vēlamies dzīvot. Ja spējam būt patiesi ar sevi, tad varam būt arī patiesi ar citiem un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kas piepildīs mūs ar iekšēju mieru. Galvenais izprast jēgu. Darot jebko akli, fanātiski, automātiski, bez izpratnes vēlāk jābrīnās par daudz ko.
Ar Juri Brantu sarunājās un tekstu pierakstīja: Laura Grīnvalde
