Harijs Vagrants ir diplomēts teologs, reliģiju pētnieks, ceļotājs, žurnālists, mūziķis, trīs grāmatu autors. Nesen kā iznākusi Harija grāmata “Viņpus nāves. Nāvei tuvās pieredzes mūsdienu Latvijā”, kas sniedz ieskatu tajā, ko piedzīvojuši 11 cilvēki nāvei tuvās pieredzes laikā.
Man šķiet, ka īstās mājas nav šeit, uz Zemes. Ilgu sajūta pēc vietas, kur viss ir maģisks un jēgpilns, bijusi klāt vienmēr. Tas ir vienojošais aspekts visiem manis intervētajiem 11 cilvēkiem. Daudzi punkti sakrīt. Viens no tiem: tas, ko viņi meklēja uz Zemes – labsajūtu, svētlaimi, piederības sajūtu – to visi atrada tur –, esot uz dzīvības/nāves robežšķirtnes. Runājot ar cilvēkiem un pētot nāvei tuvās pieredzes, lielākā daļa sacīja, ka nemaz negribēja atgriezties, nāvei tuvo pieredžu stāvoklī beidzot ir atrasts tas, kas meklēts šeit – uz Zemes. Tai otrā pusē ir labi, cik man šķiet.
Jā. Ārpusķermeņa pieredze, nonākšana tunelī, tikšanās ar mirušiem radiniekiem, garīgām būtnēm, garīgu patiesību uzzināšana - ir vienojošie elementi. Gaisma, tunelis vismaz sešiem, septiņiem no manis intervētajiem visnotaļ bija.
Sākumā es nesapratu, kā cilvēkus atrast. Uzrunāju “Spīganas” Aiju Austrumu, tapa intervija, kurā izteicu vēlmi sastapt cilvēkus ar viņpuspieredzi. Liku sludinājumu dažādās Facebook grupās, ka meklēju stāstus grāmatai, un cilvēki atsaucās. Daļa cilvēku vēlējās, lai mainu vārdus, daži bija ļoti atklāti. Otrā gāmatas varone ir Anda Ogriņa, grāmatas redaktore. Anda grāmatas atklāšanā dalījās ar savu pieredzi. Un pēdējais puisis arī ir zināms - Reinis Grants no post-folkloras grupas “Daba san”. Viņš ir daudz stāstījis par savu nāvei tuvo pieredzi arī citiem cilvēkiem. Pārējie grāmatā aplūkotie vēlējās palikt anonīmi.
Tāpēc arī daudzi nevēlējās minēt savu uzvārdu, reizēm arī vārdu. Un saprotu: ja šie cilvēki darbā sāktu stāstīt visiem, kā viņi ir planējuši ārpus ķermeņa, droši vien apkārtējie uz viņiem skatītos ar, mazākais, aizdomām. Šī pieredze ir ļoti citādāka, transformējoša, garīga, to ir ļoti grūti integrēt šai sabiedrībā, sevišķi, ja citi to nepiedzīvo kuru katru dienu.
Interesanti būtu paskatīties, kā šo cilvēku dzīve ir mainījusies pēc “viņpus” pieredzētā. Bieži vien pēc šādiem notikumiem cilvēki radikāli maina dzīvesveidu, kļūst jutīgāki, paveras spējas, tu esi devis zemapziņai zaļo gaismu, ka drīkst arī savādāk.
Lielākā daļa arī dalījās, ka viņi zaudēja bailes no nāves, notiek arī intuīcijas pastiprināšanās, visi nāvei tuvo pieredzi piedzīvojušie ārkārtīgi spēcīgi izjuta apkārtējo pasauli, cilvēku emocijas, domas, pat tik tālu, ka bija grūti uzturēties vienā telpā ar citiem. Līdz tika apgūta prasme uzlikt sev tādu kā aizsargburbuli, lai spētu dzīvot sociumā. Piemēram, Edmunda stāsts – vīrs strādāja celtniecībā, viņš bija iedzēris, devās mājās, viņam uzbruka – pārsita galvaskausu, kā rezultātā viņš divas nedēļas gulēja komā. Edmunds dalījās, ka viņš joprojām jūt augstāku spēku, eņģeļu klātbūtni dzīvē, viņu vada, stāv klāt. Izmaiņas ir spēcīgas, arī pārliecība, ka materiālās pasaules pamatā tomēr ir kādi dziļāki likumi.
Aizraušanās ar mūzikas instrumentiem iesākās pirms kādiem 15 gadiem. Bērnībā pat gāju mūzikas skolā, kuru pametu. Tad labākais draugs atveda perkusijas no Indijas, tā palēnām auga mana instrumentu kolekcija: persiešu santurs, turku flautas, indiešu harmonijs, šamaņu bungas, handpan. Koncertēju dažādos pasākumos, arī kāzās, dzimšanas dienās, meditāciju vakaros, dažādu rituālo programmu ietvaros, festivālos, pilsētsvētkos. Daudz no mūzikas esmu iemācījies ceļojot: Stambulā esmu nedaudz piemācījies turku ney flautas spēles noslēpumus, Balkānos un Turcijā apguvis dažādus mums neraksturīgus ritmus un melodijas.
Bet saistībā ar šo grāmatu man ir arī bēru pieredze, gan vadot, gan muzicējot bērēs. Pēdējā pāreja, bēres, ir ļoti nozīmīgs pasākums. Jautājumi par mūžību un nāvi cilvēkiem vienmēr bijuši ļoti aktuāli. Daudzi praktizē kādas reliģijas, jo ticību sistēmas sevī ietver kaut kādu solījumu par to, kas notiek tālāk – pēc nāves. Es bērēs nejūtos gluži svešinieks. Savu bakalauru Teoloģijā un reliģiju zinātnē Latvijas Universitātē ieguvu, pētot budismu – budisma meditāciju, biju un arvien esmu aizrāvies ar austrumu reliģiju pētniecību un apziņas izzināšanu. Cilvēki, kas aicina mani runāt bērēs, grib dzirdēt to iedrošinošo vēsti, ka aizgājējs nokļūst svētlaimīgā vietā - tas palicējiem sniedz mierinājumu.
Lai arī nereti mums no malas izskatās, ka smagi slimais, mirstošais cieš, dziest, drīzāk viņš aiziet mierā un laimībā. Viņš neizčab tumsā, tās nav beigas. Rakstot šo grāmatu, vispār nekad nebiju domājis, ka tikšu aicināts vadīt bēres. Taču cilvēki to uztvēra savādāk, daudzi saka, ka viņiem ir vieglāk pieņemt tuvinieku aiziešanu. Rakstot grāmatu, mani primāri interesēja, ko apziņa piedzīvo šai nāves mirklī. Grāmatai ir interesants sazarojums, katrs cilvēks tur atrod savu mierinājumu. Nesen esmu novadījis arī divas grupiņas/informatīvos seminārus, kur mēs runājam par miršanas garīgajiem aspektiem, jo patiešām daudzus cilvēkus interesē, kas ir aiz tās robežas. Dzīves un nāves robežas. Un lielākais pārsteigums visiem ir, ka nav melnas nebūtības. Aiz tās robežas apziņa sāk strādāt hiperdimensijā un tu redzi vēl vairāk nekā tagad.
Nāve ir absurds, paradokss – tik daudz esi bijis ar kādu kopā un te piepeši viņa vairs nav. Un tu nesaproti, ko lai ar visu šo dara. Kāda tam visam jēga? Tāpēc cilvēki meklē apsolījumus, pierādījumus. Man ir sajūta, ka tā ir iekārtots, kamēr mēs esam uz Zemes. Proti, mums simtprocentīgi nedod zināt visu augstāko patiesību, citādi tie noteikumi nebūtu tik izaicinoši, dzīvot būtu daudz vieglāk.
Uz Zemes mums ir jābūt ar to neziņu, esam te iemiesojušies, lai autentiski izietu Zemes ceļu. Citādi, ja mēs zinātu, ka viss tāpat ir labi, esam garīgas būtnes, mums atkristu dažādas ētiskās dilemmas. Tas ir tāds spēles noteikums: šaubas, ir grūti, nevar zināt - sekot sirdij, nesekot. Ārējās pasaules spiediens pret iekšējo gaismu.
Reizēm domāju, ja es būtu dvēsele un man kāds piedāvātu iespēju iemiesoties uz Zemes, kur viss būtu diametrāli pretēji tam kāds es esmu patiesībā: visu zinošs, mīlošs. Man teiktu: “Re, ir viena planēta un tur tu aizmirsīsi, kas tu esi, tev būs grūti pat elementāri sekot līdz savai iekšējai pārliecībai, sirdsbalsij.” Es teiktu: “Okei, izklausās ļoti izaicinoši. Maucam! ”
Pēc izglītības esmu teologs, reliģiju pētnieks, tādēļ mani interesē dažādas domu un ticības sistēmas, ko cilvēki praktizē. 2020. gadā atradu interesantu astroloģijas skolu, ko radījusi ebreju astroloģe Karni Zor. Skolu sauc par ‘’Holistic Astrology School’’. Mani interesēja, kas tas ir, un es aiz ne ko darīt pieteicos un izgāju astrologa profesionālo kursu.
Tāda modernā astroloģija ar psiholoģijas piesitienu, to es sapratu pēc tam, kad tajā sāku iedziļināties vēl vairāk. Modernajā astroloģijā atšķirībā no klasiskās ne tik daudz skatās prognozes, grādus, planētu eksaltācijas, kritumus, izraidījumus, bet gan mēģina atrast visām planētām jēdzīgu pielietojumu attiecībā pret zodiaku zīmēm, kurās tās atrodas, turklāt modernā astroloģija lielākoties praktizē tikai Natālo astroloģiju, cenšoties atšķetināt cilvēka dvēseles potenciālu. Nevarētu teikt, ka nodarbojos ar moderno astroloģiju ļoti nopietni, tak reizēm intereses pēc par ziedojumiem uztaisu kādu konsultāciju. Astroloģija ir ļoti interesanta kā domāšanas, ticības un prakses sistēma.
Jā, parasti pēc ceļojuma mani nepamet atmiņas, spēcīgs apkopojums, ko bezmaz vajadzīgs norakstīt nost, jo tās pieredzes bijušas tik intensīvas, interesantas, ka apziņā ir jāatbrīvo vieta. Abas grāmatas - ‘’Ielu muzikanta dienasgrāmata’’ un ‘’Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi’’ - balstītas patiesos notikumos, varbūt šur tur šis tas ir piepušķots, lai interesantāk lasīt. Ceļojot, spēlējot ielās, bez naudas, klejojot pa Eiropu, – nereti tas, kas tur notiek, ir tik intensīvs, gribas nodot to pieredzi tālāk, lai cilvēki iegūtu kādu iedvesmojošu stariņu dzīvē. Esot ceļā, tevi kāds vada, palīdz. Esi tu un Visums. Nekā lieka.
Ar Hariju Vagrantu sarunājās: Laura Grīnvalde
Harija portretu foto autors: Kaspars Teilāns
