Pašapziņa

Pašapziņa ir tāda neizmērāma lieta. Ja tās ir par daudz, tad mēs kļūstam augstprātīgi un iedomīgi, nespējam ieraudzīt un mācīties no savām kļūdām, uzskatām, ka mūsu viedoklis ir vienīgais pareizais, sevi uzskatām par pārākiem, nereti tā ir arī klīniska narcisisma pazīme. Ja pašapziņas ir par maz, tad mēs nespējam ieraudzīt un izmantot savu potenciālu, samierināmies ar sliktām attiecībām, zemas kvalifikācijas darbu un nespējam par sevi un savām vajadzībām pastāvēt, gaidām, ka kāds cits mūsu vietā pieņems lēmumus un risinās problēmas. Zems sevis vērtējums pusaudžiem tiek saistīts arī ar agresīvu uzvedību, pusaudžu grūtniecību, klaiņošanu, pašnāvību risku un zemu akadēmisko sniegumu. Tiek lēsts, ka līdz pat 85% iedzīvotāju visā pasaulē ir pazemināta pašapziņa.

Vienkāršoti runājot, pašapziņa jeb pašvērtība ir cilvēka viedoklis par sevi pašu, tā ir vērtība, ko mēs paši sev piešķiram. Secinājumu kopums, ko cilvēks ir pieņēmis par patiesību un, balstoties uz to, veido savu dzīvi, attiecības un karjeru.

Tomēr pašapziņa nav nemainīgs lielums, tā mūsu dzīves laikā mainās.

Mēs to varam attiecināt uz sevi vispārīgi - es esmu pats labākais, vai es esmu nekam nederīgs, vai arī tikai uz kādu konkrētu jomu, piemēram, es neprotu dejot, bet darbā man ir lieliski rezultāti un esmu savas jomas profesionālis. Interesanti, ka pētījumos tika secināts, ka pašapziņu cilvēki attīsta un tā dažādos veidos palielinās līdz aptuveni 60 gadu vecumam, kad tiek sasniegts tās maksimums. Vēlāk novecojot, tā atkal sarūk.

Pašapziņa kalpo par pamatu attiecībām, kādas mēs veidojam paši ar sevi. Faktoru, kas to ietekmē, ir daudz, un tie mēdz būt ļoti individuāli, tomēr daži ir universāli - agrīnā bērnības pieredze, apkārtējo gaidas, līdzcilvēku attieksme un patiesas mīlestības pieredzes trūkums. Ja mēs kā bērni tikām slavēti par panākumiem, uzklausīti, ievēroti un mūsu vajadzības lielā mērā tika sadzirdētas, tad tālākā dzīvē mums ir labāks pamats veselīgai pašapziņai. Un otrādi, ja bērnībā mums netika veltīta uzmanība, augām vardarbīgā vidē, kur tikām pazemoti un izsmieti, tad pieaugot ir daudz sarežģītāk veidot veselīgas attiecības, realizēt sevi profesionāli un izmantot savu potenciālu.

Svarīga ir arī pieredze ar apkārtējo gaidām. Tie var būt vecāki, bet tikpat labi arī citi pieaugušie - vecvecāki, skolotāji, treneri, pulciņu vadītāji. Ja neesam bijuši viņu acīs pietiekami labi un regulāri sagādājuši vilšanos, tad mūsos izveidojās priekšstats, ka neesam pareizi vai esam neveiksminieki. Tomēr šeit der atgādināt, ka ļoti bieži šīs gaidas ir pilnīgi nereālas, piemēram, mācīties tikai uz augstākajām atzīmēm vai vienmēr uzvesties pieklājīgi un nedauzīties. Pusaudžu gados mūsu pašapziņa lielā mērā attīstās tiešā saiknē ar vienaudžu attieksmi. Tas ir laiks, kad cilvēkam attīstās identitāte, un ja šajā laikā jūtamies neiederīgi savā klasē, pulciņā, sporta komandā, kaimiņu pusaudžu vidū vai jebkādā savu interešu kopienā, tas var negatīvi ietekmēt pašvērtību. Visbeidzot patiesas mīlestības pieredzes trūkums. Varbūt, ka ar mums bērnībā vai pusaudžu gados nav noticis nekas ļoti slikts, tomēr arī pozitīvas pieredzes trūkums negatīvi ietekmē pašapziņu. Varbūt neviens mūs nesita un uz mums nekliedza, bet arī nesamīļoja un nepateica, ka mīl. Tas, ka nepieredzējām pieņemšanu un sapratni un nesajutāmies ieraudzīti vai vajadzīgi, arī var negatīvi ietekmēt pašvērtējumu.

Cilvēki ar veselīgu pašapziņu biežāk un vieglāk sasniedz savus dzīves mērķus, jo viņiem ir ticība sev un viņi nekautrējas lūgt palīdzību, ja tāda nepieciešama, viņiem ir veiksmīgākas karjeras, piepildītāka sociālā dzīve un lielāka apmierinātība ar sevi kopumā.

Tipiskas pazīmes, kas raksturo cilvēku ar veselīgu pašapziņu:

nebaidās no kritikas,
nebaidās kļūdīties,
pastāv par sevi un savu viedokli, bet neuzspiež to citiem,
netiecas pēc perfekcijas,
zina atšķirību starp pārliecību par sevi un augstprātību,
nejūtas pārāks vai pretēji, nevērtīgāks par citiem,
prot nospraust robežas un tās ieturēt,
neizdabā citiem un nemeklē apkārtējo validāciju savām darbībām,
nebaidās no konfliktiem,
spēj ieraudzīt un pieņemt gan savas stiprās, gan vājās puses.

Reti gan kuram piemīt visas vai neviena no tām. Lielākajā daļā mēs esam kaut kur pa vidu. Tomēr savos klientos un personiskajā pieredzē esmu novērojusi, ka vīriešiem ir vieglāk konfliktēt nekā sievietēm, tāpat kā neizdabāt citiem. Tomēr tieši sievietes spēj biežāk ieraudzīt savas vājās puses, taču nereti iekrīt galējībās un tās attiecina uz sevi kopumā.

Kā jau minēju iepriekš, pašapziņa dzīves laikā mainās un labā ziņa ir, ka paši spējam to mainīt un uzlabot. Daži veidi, kā to izdarīt:

Pirmkārt, pamanīt, kā tu ar sevi runā, kāda ir tava attieksme pret sevi situācijās, kad nākas kļūdīties. Vai esi līdzjūtīgs vai arī sevi kritizē un saki, ka man jau nekad neveicas, un es nekad neko nevaru izdarīt pareizi. Svarīgi arī pamanīt, vai tev ir viegli pieņemt labas lietas savā dzīvē, vai arī uzskati, ka tas tāds pārpratums un īstenībā es to visu nemaz neesmu pelnījis. Ja gadās sevi pārāk kritizēt, mēģini ieraudzīt un sev atzīt lietas, kas izdevušās.
Praktizēt apzinātību, tā palīdz fokusēties uz šo brīdi, nevis dzīvot pagātnes nožēlā vai bailēs un trauksmē par nākotnes neizdošanos.
Iemācīties atpazīt un pastāvēt par savām vajadzībām. Bieži šī prasme tiek jaukta ar egoismu, tomēr rūpes par sevi, savām vēlmēm un vajadzībām, nav egoisms, bet gan cieņa pret sevi. Tikpat svarīgi ir novilkt un spēt noturēt savas personiskās robežas. Iemācies pateikt nē cilvēkiem un situācijām, kas nav tev labvēlīgas.
Svarīgi ir praktizēt labvēlīgu attieksmi pret sevi, tā ir viena no svarīgākajām iemaņām ceļā uz sevis pieņemšanu. Nevis slavināšanu, bet pieņemšanu – tādu, kāds esi - gan ar labajām, gan sliktajām īpašībām, paradumiem un uzvedības modeļiem.
Rūpējies par savu fizisko un garīgo veselību un prāta higiēnu. Ēd kvalitatīvu ēdienu, ej pastaigās vai sporto, lasi grāmatu. Apmeklē psihoterapiju, tā sniegs atbalstu, emocionālu līdzsvaru un palīdzēs ieraudzīt sevi citādā gaismā. Neatliec lietas, kas tev sagādā prieku, gandarījumu un piepildījumu.
Uzņemies atbildību par savu dzīvi, lēmumiem un situācijām, kurās atrodies. Atbildības uzņemšanās vienmēr iet roku rokā ar izvēli un spēju ietekmēt savu dzīvi.
Nesalīdzini sevi ar citiem, bet gan tikai un vienīgi ar sevi pašu pagātnē. Salīdzināšana dažās situācijās var kalpot kā dzinējspēks, tomēr daudz biežāk tā pazemina mūsu pašapziņu, jo vienmēr var atrast kādu, kurš no malas šķiet veiksmīgāks, skaistāks, bagātāks un labāk tiek galā ar savu dzīvi.
Izvirzi jēgpilnus, bet tomēr sasniedzamus un reālistiskus mērķus, tie palīdz izvairīties no nevajadzības un bezcerības sajūtas.
Veido pozitīvas, atbalstošas attiecības ar citiem cilvēkiem un pārtrauc tās, kuras priekš tevis ir degradējošas, iztukšojošas vai citādi toksiskas. Sirsnīgas attiecības ar apkārtējiem dod mums drošības un paļāvības sajūtu, arī to, ka vajadzības gadījumā mums būs pie kā vērsties.
Un visbeidzot, dzīvo atbilstoši savām vērtībām arī tad, ja tās nesakrīt ar tā brīža apkārtējo cilvēku viedokli. Uzticība sev un sevis nepievilšana ir ļoti svarīga pašapziņas, gribasspēka un savas vērtības celšanas komponente.