Psihoterapija. Kas tas ir un ar ko sākt?

“Es jau sen domāju par psihoterapiju, un nu beidzot sadūšojos un Jums rakstu” - bieži lasu jauno klientu pieteikumos. Terapija nav vienkāršs vai spontāns lēmums un ir vajadzīgs laiks, izlēmība un drosme to uzsākt.

Nereti cilvēkos novēroju apmulsumu - ar ko vispār sākt? Vajag vai nevajag? Kā izvēlēties īsto terapijas metodi un speciālistu? Pie kā doties - psihologa, psihiatra vai psihoterapeita? Kā man būs un vai es viņam varēšu uzticēties un atklāties? Vai no terapijas būs kāda jēga? Dārgi, nav laika, ko teiks ģimene, draugi, kolēģi. Varbūt vienkārši ar draudzeni parunāšos pie vīna glāzes un nebūs jāmaksā nauda. Man vajag tikai saņemties un par to nedomāt, tad viss atrisināsies… Šādas un līdzīgas pārdomas bieži nodarbina cilvēku prātus, domājot par psihoterapijas vajadzību un uzsākšanu.

Tāpēc šajā 3 rakstu sērijā vēlos minētos jautājumus atšķetināt un ceru, ka tas lasītājos radīs lielāku skaidrību.

1. Pirmais raksts - kas tas ir un ar ko sākt? Apskatīsim speciālistu veidus, psihoterapijas iemeslus, virzienus un metodes un minēšu kritērijus, ko apsvērt, lai atvieglotu speciālista izvēli.
2. Otrais raksts - ko sagaidīt no psihoterapijas? Šajā rakstā varēsi uzzināt kas ir un kas nav psihoterapija, un ko no tās sagaidīt, ar kādām sajūtām var nākties sastapties procesā. Kā rīkoties situācijā, ja terapeits nepatīk, vai ir sajūta, ka nevari līdz galam uzticēties.
3. Trešais noslēdzošais raksts - psihoterapijas rezultāti. No kā tie ir atkarīgi, kad gaidīt un cik noturīgi tie ir, kāpēc procesā varētu šķist, ka psihotreapija nestrādā.

Šis ir pirmais raksts no 3 rakstu sērijas par psihoterapiju, lai būtu iespēja labāk to izprast.

Šajā rakstu sērijā apskatīsim šādas tēmas:

1. Ar ko sākt?
2. Ko no terapijas sagaidīt?
3. Psihoterapijas rezultāti.

Psihoterapija ir mērķtiecīgas attiecības starp terapeitu un klientu, kas ļauj klientam dziļāk izprast savu iekšējo pasauli, emocijas, domas un rīcību.

Psihoterapeitiskais darbs ir process, kas balstīts uz partnerattiecību principu un un ir vērsts uz klienta mentālās, psihiskās un garīgās veselības uzlabošanu. Tas stimulē klienta domāšanu un radošumu, psiholoģisko un emocionālo traumu dziedināšanu un dziļāku sevis izpratni un pieņemšanu, iedvesmo uz optimālu sava psiholoģiskā, emocionālā, personiskā un profesionālā potenciāla atvēršanu, izmantošanu un kopveseluma veidošanu. Terapijas mērķis tiek noteikts, terapeitam un klientam savstarpēji vienojoties, ņemot vērā klienta vēlmes, vajadzības un labākās intereses.

Psihoterapija “ārstē” ar vārdiem un attiecībām.

Skaidrībai šeit būtu vērts pieminēt atšķirības starp psihologu, psihiatru, psihoterpeitu un psihoterapijas speciālistu. Visi šie speciālisti rūpējās par cilvēka mentālo veselību, taču atšķiras ar pamatizglītību, darba metodēm un situācijām, kurās ir kvalificēti palīdzēt.

Psihoterapijas speciālists un psihoterapeits.

Šāds dalījums ir tikai Latvijā, citur pasaulē tiek lietots viens un tas pats nosaukums - psihoterapeits. Pēc būtības šie specālisti strādā ļoti līdzīgi, atšķirība tikai tajā, ka Latvijā psihoterapeitam pamatizglītībai ir jābūt maģistra grādam medicīnā, bet psihoterapijas specālistam - psiholoģijā, humanitārajās vai sociālajās zinībās. Abi vismaz 4 gadus ir profesionāli apguvuši vienu vai vairākas psihoterapijas metodes un ir sertificēti vietējās vai starptautiskās sava virziena asociācijās. Abi palīdz risināt problēmas, kas traucē ilgstoši un nereti to cēlonis ir bērnībā.

Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijā, sniedz psiholoģiskos atzinumus un atbalstu īstermiņa psiholoģiskās grūtībās. Palīdzība vairāk vērsta uz tagadnes sarežģījumiem un risinājumiem.

Psihiatrs ir ārsts, kas palīdz psihisku saslimšanu gadījumos, uzstāda diagnozes un veic medikamentozu terapiju gan ambulatori, gan stacionāri.

Vēl joprojām sabiedrībā ir ļoti izplatīts uzskats, ka psihoterapija ir vajadzīga tikai tad, kad emocionāli ir ļoti slikti, dzīvē ir krīze un/vai milzīgs zaudējums, ar ko grūti turpināt dzīvot tālāk.

Tomēr mūsdienās cilvēki arvien biežāk uzsāk terapiju arī gadījumos, kad vēlās uzlabot savas dzīves un attiecību kvalitāti, emocionālo inteliģenci, briedumu un labsajūtu, kā arī attīstīt savu personību un potenciālu, lai justos piepildītāki personīgajā un profesionālajā dzīvē.

Jā, krīzes un emocionālu traumu gadījumos psihoterapija tiešām ir lielisks atbalsts un resurss. Zinoša terapeita pavadībā konkrēto problēmsituāciju ir iespējams atrisināt ātrāk un kvalitatīvāk, nekā tad, ja mēģinam to ignorēt, apspiest vai risināt saviem spēkiem. Šeit vietā būtu salīdzinājums ar sāpošu zobu. Aizejot pie zobārsta mēs bojājumu varam novērst ātrāk, kvalitatīvāk un nesāpīgāk, nekā tad, ja turpinam problēmu ignorēt vai ceram, ka caurums sadzīs pats no sevis.

Tomēr arvien biežāk cilvēki psihoterapiju redz nevis tikai kā ārkārtas situāciju risinājumu, bet arī kā instrumentu savai izaugsmei. Līdzīgi kā mēs sportojam, lai būtu fiziski veseli un labi justos, tā arī psihoterapija var kalpot kā mentālās un garīgās veselības uzlabotājs un stabilizētājs. Kā profilakse, lai mēs nemaz nenokļūtu destruktīvās attiecībās vai emocijās.

Arvien biežāk klienti terapijā risina tādus jautājumus, kā personības, pašcieņas un savas vērtības sajūtas attīstība, spēja uzņemties atbildību, nospraust veselīgas robežas privātās un darba attiecībās, sava potenciāla apzināšanās un attīstība.

Tātad, ja saproti, ka psihoterapija varētu būt tev palīdzoša tavā ceļā, pirmais solis ir atrast sev piemērotu speciālistu un terapijas veidu. Varētu šķist, ka psihoterapija ir visur vienāda un tai ir vienota pieeja un metodoloģija līdzīgi kā matemātikai, anatomijai vai fizikai. Tomēr ar psihes izpēti un tās dziedināšanas pieejām nav tik vienkārši. Skrantonas Universitātes psihiatrijas profesors, psiholoģijas doktors Džons Norkross uzskata, ka pastāv vairāk 500 psihoterapijas veidi. Tas ir milzīgs skaitlis! Un nereti to pārstāvji viens otru kritizē, apstrīd vai pat noliedz.

Tomēr, lai nesamulsinātu jūs pavisam, pieminēšu piecus galvenos, kā tos izdala Amerikas psiholoģijas asociācija un kuri ir plaši pārstāvēti arī Latvijā:

1. Psihoanalīze un psihodinamiskais virziens. Šī pieeja koncentrējas uz problemātiskas uzvedības, jūtu un domu maiņu, atklājot to neapzinātās nozīmes un motivācijas. Psihoanalītiski orientētas terapijas raksturo cieša partnerība starp terapeitu un pacientu. Lai gan psihoanalīze ir cieši identificēta ar Zigmundu Freidu, tā ir paplašināta un pārveidota kopš viņa agrīnajiem formulējumiem.
2. Uzvedības (jeb biheiviorālais) virziens. Šī pieeja koncentrējas uz mācīšanās lomu gan normālas, gan neparastas uzvedības veidošanā.Ivans Pavlovs sniedza nozīmīgu ieguldījumu uzvedības terapijā, atklājot klasisko kondicionēšanu jeb asociatīvo mācīšanos. Piemēram, Pavlova slavenais eksperiments ar suņiem, kad. izdzirdot savu vakariņu zvanu, suņi sāka smilkstēt, jo saistīja šo skaņu ar ēdienu.
3. Domāšanas jeb kognitīvais virziens. Kognitīvā terapija uzsver to, ko cilvēki domā, nevis to, ko viņi dara. Kognitīvie terapeiti uzskata, ka tieši kļūdaina domāšana, izraisa disfunkcionālas emocijas vai uzvedību. Mainot savas domas, cilvēki var mainīt to, kā viņi jūtas un ko viņi dara.
4. Humānistiskais virziens. Šī pieeja uzsver cilvēku spēju izdarīt racionālas izvēles un attīstīties līdz maksimālajam potenciālam. Svarīgas tēmas ir arī rūpes un cieņa pret citiem. Humānistiskais virziens noraida ideju par terapeitu kā autoritāti viņu klientu iekšējā pieredzē, tā vietā terapeits veido veselīgas terapeitiskas attiecības ar klientu un ar to palīdzību notiek psihoterapeitiskais process.
5. Integratīvais vai holistiskais virziens. Daudzi terapeiti nepiesaista sevi nevienai pieejai. Tā vietā viņi apvieno dažādu pieeju elementus un pielāgo ārstēšanu atbilstoši katra klienta vajadzībām.

Pētījumi neuzrāda, ka kāds virziens vai metode būtu efektīvāks vai sniegtu labākus rezultātus par pārējām, tomēr katrs no tiem skata cilvēku mazliet citādāk. Piemēram, KBT (kognitīvi biheiviorālais) skatīs cilvēku un viņa uzvedību pārsvarā prāta kontekstā, tur arī meklējot risinājumus, bet humānais ņems vērā cilvēka iekšējo pieredzi plašākā redzējumā. Piemēram, transpersonālā (saukta arī par garīgo, apziņas) psihoterapiju, kurā esmu sertificēta speciāliste. Tā ietilpst gan humānistiskajā, gan integratīvajā virzienā un skata cilvēku ne tikai prāta, smadzeņu un uzvedības kontekstā, bet ņem vērā arī garīgo dimensiju (dvēseli, mistiskās pieredzes, prenatālo periodu) un izmanto paplašinātas apziņas stāvokļus.

Transpersonālā psiholoģija skatās uz cilvēka eksistenci pasaulē pilnīgi visos aspektos un neizslēdz nevienu no tiem: fizisko, emocionālo, mentālo, sociālo, garīgo (eksistenciālo).

Līdztekus mūsdienu tradicionālās psihoterapijas metodēm, transpersonālās psiholoģijas metodoloģija ietver arī senas garīgās prakses no visas pasaules, kas ir integrētas ar mūsdienu psihoterapijas metodēm. Transpersonālās psiholoģijas pamatā ir: V. Džeimsa, Z. Freida, A. Maslova, V. Raiha, K. G. Junga, K. Rodžersa, R. Assadžoli, R. Volša, K. Vilbera, S. Grofa psiholoģiskās teorijas, seno tautu reliģijas, filozofija un kultūras tradīcijas (šamanisms), mūsdienu pasaules reliģiju tradīcijas un prakses, budisma filozofija. Savā pieredzē gan kā klientam, gan terapeitam esmu pārliecinājusies par šīs metodes dziļo darbību un paliekošajiem rezultātiem. Tā lieliski atbilst manam pasaules redzējumam un vērtībām.

Tomēr katram tas ir savādāk un tāpēc, lai terapija sniegtu gaidītos rezultātus ir vērts izvēlēties virzienu, kas atbilst tieši tev un tavam pasaules redzējumam.

Tāpat svarīgi ir atrast īsto speciālistu, tādu, kas ir profesionāls, rada paļāvību un kuram spēj uzticēties, kurš piedāvā tev ērtu pieņemšanas vietu un laiku. Arvien vairāk speciālisti strādā arī tiešsaistē, bet tad klientam pašam ir jāspēj nodrošināt tehnisko aprīkojumu un drošu vietu, tādu, kur sesijas laikā nebūs traucēkļi un varēs justies brīvi. Kafejnīca vai darba vieta nebūs piemērota šim mērķim.

Interneta laikmetā daudz informācijas ir iespējams atrast tīmeklī - speciālistu mājaslapās var uzzināt par pārstāvētajiem virzieniem, psihoterapeitiskā darba metodēm, izglītību, pieredzi un izmaksām. Sociālos tīklos var iepazīt speciālistu no personiskās puses, kas arī ir palīdzoši lēmuma pieņemšanā. Nereti psihoterapeitu izvēlas arī pēc draugu ieteikumiem, intervijām medijos vai publikācijām.

Nav divu vienādu terapeitu, pat ja viņi strādā ar vienu un to pašu metodi. Patiesībā arvien biežāk tiek runāts par to, ka terapijas svarīgākais instruments ir tieši terapeita personība un tas, cik dziļi viņš pats ir ticis savā attīstībā un pieredzē.

Esmu pārliecinājusies, ka terapeits var “aizvest” tikai tik tālu, cik tālu ir ticis pats.

Tāpēc ne mazāk svarīgs faktors ir cilvēciska saikne jeb subjektīva patikšana, kas parasti arī ir noteicošais faktors galējā terapeita izvēlē.

Nākamajos divos rakstos runāšu par to kā uzsākt terapiju, ko no tās sagaidīt un no kā ir atkarīgi psihoterapijas rezultāti.

Raksta autore: Ilze Zviedrīte, sertificēta transpersonālās psihoterapijas speciāliste / Z I E M E Ļ U V Ā R T I

Ja tev šis šajā dzīves posmā ir aktuāli, atrodi sev piemērotu speciālistu un terapijas veidu šeit:

https://retrits.lv/dziedinasanas-prakses/psihoterapija