Pārceļoties uz Smiltenes novadu, meklēju savējos. Inetai sāku sekot līdzi sociālajos tīklos un vienmēr pie sevis nodomāju, ka vajadzētu iepazīties. Tas mirklis pienāca. Ineta mani un ģimeni brīnišķīgi uzņēma Raunā. Izstaigājām veselības taku un iepazināmies ar daudz jaukiem cilvēkiem. Bija sajūta, ka Ineta saņem informāciju no man nezināmiem avotiem. Veicu arī čakroanalīzi. Kas tā tāda, par to nākamajā rakstā. Bet nu, iepazīstieties, Ineta, brīnišķīga, sievišķīga, ar siltu smaidu, dabas bērns.
Kopš atceros sevi bērnībā, es zināju, ka esmu īpaša meitene. Mana bērnība pagāja Latgales ciemā Ezernieki. Kādu dienu pavasarī, ejot no bērnudārza uz mājām viena, toreiz man bija seši gadi, es mežā dzirdēju balsi, kas teica man: "Tu esi īpaša meitene!". Sāku atskatīties un meklēt, kurš to pateica. Nodomāju, ka man izlikās, un tad vēlreiz balss skaļāk pateica šo frāzi, es nobijos, neizprotot, kas to saka.Taču tās sajūtas ir neaprakstāmas, joprojām atceros, ar kādu prieku un gavilēm ieskrēju mājās un paziņoju par piedzīvoto. Man pasmaidīja: "Protams, ka esi īpaša!" nenoticot maniem vārdiem. Es ilgi turēju šos siltos vārdus no meža balss, un ar laiku tas piemirsās. Atcerējos par to pavisam nesen, pirms gada savā meditācijā. Taču es vienmēr dzirdēju iekšējo balsi, kas skandināja man, ka tu esi ne tāda, kā visi.
Dzīvojot laukos, ar dabu biju ciešā saiknē ganot gotiņas, ravējot dārzus, grābjot sienu, slaucot govi un spēlējot "štābiņos", dzīvojoties ārā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Iepazinu dabas ciklus, dabas noskaņojumu, dabas varenumu. Daba ir mana harmonijas māte. Bērnībā man radi, draugi, klasesbiedri, paziņas, svešinieki uzticēja visslēptākos noslēpumus un dzīves pārdzīvojumus. Kā šodien atceros ar frāzi: ''Es tev stāstu kā mācītājam grēkusūdzē.''
Kas ir spējas? To tikai tagad es apzinos tā pa īstam, jo toreiz sabiedrībā tādas tēmas nerunāja un noliedza. Arī es uzskatīju, ka visi spēj nolasīt informāciju no Visuma un to izmantot savām vajadzībām. Universitātē apgūstot fiziopterapiju, mūs mācija ievērot normas un likumus, kā pacientu rehabilitēt, to arī sākumā centos izpildīt. Taču dzīves situācijas mani par spīti kacināja, ka nav vienādas pieejas visiem. Katram pacientam ir sava īpaša pieeja. Ar netradicionālu pieeju pacientiem medicīnas iestādēs nopelnījos kolēģu un vadības nosodījumu. Es centos izskaidrot, kāpēc tā rīkojos, taču nonācu pati uz nervu izsīkuma robežas. Manā 20 gadu darba pieredzē ir daudz skaistu pacientu atveseļošanās stāstu, kas mani priecē. Pa šiem gadiem ir izauguši tie mazie bērni, kuri caur fizioterapiju atguva veselību. Un tad tev tie mazie, kas jau ir vecāki, atved savus bērnus - sirreāla sajūta.
Kādu dienu kundze gados slimnīcā iestājās ar aritmiju un paaugstinātu spiedienu, nākamajā dienā viņu izrakstīja. Mēs ar viņu izrunājām viņas sirdssāpi un notika ātra atveseļošanās. Pamanīju, ka, sarunājoties ar mani, pacienti paātrināti atveseļojas. Viņu enerģētika mainījās, un aizejot vienmēr redzēju atšķirības - tās ir fantastiskas dvēseles pārmaiņas.
Es jutu nākotnes notikumus, cilvēku domas, zināju, kurš klients atnāks, kurš neieradīsies, ko satikšu un ko man pateiks. Tas brīžam biedēja, taču ar laiku uztvēru, kā savu palīgu.
Manu spēju aktivizēšanās notika visas dzīves garumā - slēpu manas spējas, jo vēlējos būt kā visi. Mūsdienās mēs pieņemam savādākus cilvēkus, taču agrāk būt ne tādam, kā visi, bija izaicinājums. Es vairs nebaidos no nosodījuma, to uztveru kā komplimentu. Esmu uz pareizā ceļa.
Tas ir burvīgs laiks sevis iepazīšanā, sevis pieņemšanā, iemīlot sevi it visā! Vislielākais ienaidnieks savai realizācijai ir likt rāmjus pašam sev - kā jābūt, kas ir labi, kas ir slikti. Pusaudžu gados sāku interesēties par attiecību psiholoģiju - lasīju grāmatas, ignorējot skolas ieteikto literatūru. Tiekoties ar cilvēkiem, noskaņojos pozitīvai domāšanai, mainot attieksmi pret cilvēkiem, smaidot un priecājoties par ikdienu, par to, ka spīd saule, ka lietus līst. Mainot savu domāšanu, redzēju pārmaiņas un tad analizēju to visu.
Studiju laikā mani pierunāja apmeklēt psihologu, kura ar hipnozi vēlējās panākt, lai kļūstu slaida (tā bija vecmāmiņas vēlme), taču patiesībā biju slaida, skaista jauniete. Kopš bērnības es nepieņēmu ne savas spējas, ne savu ķermeni (visi uzskatīja, ka neatbilstu viņu pieņemtajiem standartiem un tas tika iestāstīts arī man).
Mani dzīves skolotāji mani centās iemācīt sevi mīlēt, pieņemt tādu, kāda es esmu. Ak vai, skatoties tagad savas bērnības un pusaudžu gadu bildes, es redzu brīnumskaistu meiteni, kurai īstenībā ar svaru nebija problēmu. Mazai meitenei pietrūka sevis mīlestības. Ja es zinātu to, ko zinu pašlaik, tad ietaupītu sev milzīgus pārdzīvojumus. Bet tad es neiegūtu šo jaudīgo pieredzi, tās ir manas zelta vērtās zināšanas. Esmu pateicīga saviem dzīves skolotājiem, kurus es kā dvēsele pati izvēlējos vēl pirms dzimšanas brīža.
Ar savu dzīves pieredzi nekad nedalījos sociālajos tīklos, jo tam neredzēju vajadzību - dalīties ar sirdssāpēm, nodevību, šķiršanos, manipulācijām, asarām, fiziskām, psiholoģiskām traumām. Tā ir mana pagātne, tā devusi man iekšējo pārliecību, kas es esmu, ko es pašlaik vēlos. Dzīves pieredzi izgāju un turpinu iet godam un varu sniegt palīdzību cilvēkiem dažādās dzīves situācijās. Tāds ir mans dvēseles ceļš - interesants, emocionāls un jaudīgs. Tas, ar ko dalos, tā nav teorija, tā ir mana prakse - mana pieredze.
Mana dzīves skola un iegūtās zināšanas noder darbā ar klientiem. Mans dzīves moto - dalīties tikai ar pozitīvo un skaisto, to atbalstot un vairojot.
Enerģijas avots man vienmēr ir bijis un būs saule un dabas skaistuma apjūsmošana. Atjaunoju savu enerģiju dejojot, it īpaši vēderdejas, vingrojot, dziedot un klausoties iedvesmojošu mūziku, kas raisa mīlestību, prieku un laimi. Sarunas ar cilvēkiem sniedz man īpašu enerģijas lādiņu. Viss ir likumsakarīgi. Ja ikdienu pavadu tā, lai esmu priecīga, gandarīta, rūpējos par savām vajadzībām, vēlmēm, ieklausos savā intuīcijā, savas dvēseles ieteikumos, tad enerģijas trauks ir pilns.
Rūpējoties par sevi, es rūpējos par apkārtējiem. Mana labsajūta ietekmē visus, tā ir mīlestības izpausme pasaulei. Te nav runa par egoismu, kas ir zemākās enerģijās, bet gan par mīlestību, vērstu uz sevi, piepildot savu enerģijas trauku pilnu līdz malām.
Enerģijas avotu radu pati - izvēloties darbavietu, kurā es piepildos, draugus, ar kuriem esmu jautra un brīva, vīru, ar kuru es jūtos laimīga, mājvietu, kurā jūtos drošībā un harmonijā, ceļojumus, kuros es gūstu iedvesmu.
Informāciju no cilvēka nolasu, iesaistot visas savas maņas. Sākumā nolasu caur vizualizāciju, nāk milzum daudz informācijas. Iegūtā informācija par cilvēku sarunas beigās saliekas saprotamā bildē. Runājot ar cilvēku, es bieži nonāku nelielā transā, kura laikā nāk vīzijas par nākotni, pagātni un tagadni.
Komunicējot ar cilvēku, gūstu milzīgu klāstu informācijas, kura man saglabājas manā atmiņu kladē. Vēlāk uzdodot man jautājumu, spēju atrast nepieciešamo informāciju atmiņu bibliotekā.
Vienmēr klientus fizioterapijā atcerējos pēc ķermeņa, ne pēc sejas vai vārda. Pašlaik klientus atceros pēc enerģijām, situācijām, emocijām, vīzijām. Ar katru gadu manas spējas uzlabojas un pilnveidojas ar jaunām iemaņām, ko es iegūstu pašmācības ceļā, jo šī informācija nāk no dzimtas un Visuma. Dzimta man nodeva spējas dziedināt cilvēkus, sakārtojot garīgo pasauli ar savu balsi. Dziedināt cilvēku, ļaujot dvēselei sevi atrast - savā dzīves misijā. Esmu ļoti pateicīga savai dzimtai par atbalstu un godu nest dzimtas vārdu. Nolasu informāciju ne tikai no cilvēkiem, bet arī no situācijām, telpām, dabas, priekšmetiem, dzīvniekiem. Redzu vīzijas, sajūtu enerģijas, emocijas, lietu un situāciju likumsakarību.
Manī ir milzum daudz zināšanu un profesiju vienkopus, vienā teikumā nevar izstāstīt. Tu man jautā, kādos gadījumos varu palīdzēt? Palīdzēt sev var cilvēks pats. Es sniedzu risinājumu un izskaidroju, kā pašam nonākt pie laba rezultāta. Kāpēc tik svarīgi pašam strādāt pie sava jautājuma? Jo Visums akceptē tikai mūsu pašu paveikto, tad tas sniedz mums maksimālo rezultātu.
Pie manis griežas dažādos jautājumos:
Es mīlu savu profesiju, kurai pat nav konkrēta nosaukuma, jo daru to, kas nes milzīgu gandarījumu un saviļņojumu. Pieejamo rīku klāsts ir milzīgs un tas viss pārsvarā ir manas zināšanas un spējas. Katram klientam ir specifiski īpaša pieeja, nav vienādi cilvēki un vienādas situācijas, tāpēc arī darbs ar klientu ir personīgi individuāls un neatkārtojams. Apgūstot fizioterapijas zināšanas kopš 2000. gada, es papildus apgūstu savas jaunās prasmes psiholoģijā, mumeroloģijā, grafoloģijā, astroloģijā, mēness dienu nozīmē, fen šui mācībā, reiki dziedniecībā ar enerģētiku, taro kārtīs, hiromantijā, likteņa matricā, psihosomatikā, ķermeņa valodas tulkošanā.
Bērnībā es ieguvu manas dzimtas zināšanas, īpaši no vecmāmiņas Helēnas un manas mammas Olgas. Mantojumā saņēmu dzimtas zināšanas: par mirušajiem, par lūgšanām, par telpu un cilvēku attīrīšanu no negatīvās enerģijas, kā enerģētiski jāuzlabo ikdienas mājsaimniecības lietu kārtība, lai uzturētu pozitīvu enerģētiku. Maza būdama, šo informāciju uzsūcu ar lielu interesi, to jusdama vecmāmiņa dalījās ar savām zināšanām ar lielu prieku. Arī sapņi man ir viedi, kas nes ļoti daudz vērtīgas informācijas gan par svešiem cilvēkiem, gan par tuviniekiem, gan par mirušajiem.
Visums man sniedz katram klientam savu pieeju un risinājumu, ko iepriekš nevaru ieplānot, taču sniedz laicīgi nepieciešamo informāciju. Darbā ar klientiem man ir daudz palīgu. Esmu pateicīga Dievam, Visumam, dzimtai un enģeļiem par informācijas lielo plūsmu.
Ar Inetu Zaharevsku sarunājās: Laura Grīnvalde
