Tautas tradīcijas

Tuvojas Jāņi - viena no latviešu lielākajām, spēcīgākajām un skaistākajām tradīcijām. Laiks, kad saule Ziemeļu puslodē ir savā visaugstākajā punktā un dabā pilnbrieds. Cilvēkiem jau izsenis ir bijis svarīgi godāt un svinēt Dievu, dabu un savu vietu tajā, veicināt auglību un labvēlību, un piedzīvot savu saikni ar pārējiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Šī tradīcija kopta gadu simtiem ne tikai tagadējā Latvijas teritorijā, bet arī citviet Eiropā un pasaulē.

Ikviens var teikt, ka Jāņi ir kārtīga latviešu tradīcija, tomēr to svinēšana mūsdienās ir ļoti atšķirīga. Sākot no piedzeršanās zaļumballē līdz dziļai garīgai pieredzei dabas skavās un ugunskura liesmu blāzmās - un katrs to sauc par Jāņu svinēšanu, tomēr katram savi ieguvumi un savi rezultāti.

Šodien, kad globālisma vilnis mūs visus jau ir ierāvis multikulturālā okeānā, var būt ļoti mulsinoši saprast, kas tad ir manas tradīcijas. Kas priekš manis ir derīgs, labs un vērtīgs, ko man ir nodevuši senči un ko pats vēlos dot tālāk saviem bērniem? No kurienes es nāku un kurp dodos? Tā vien šķiet, ka mēs, latvieši, esam ļoti naski uz svešu tautu tradīciju, rituālu un vērtību pārņemšanu, “laimes meklēšanu” tur citur. Un nav jau tas nekas nosodāms, katram savs ceļš ejams, tomēr savu sakņu apzināšanās rada ne tikai piederības un stabilitātes sajūtu, bet arī stiprina nacionālo suverenitāti, uzlabo mentālo veselību un rada dzīvei jēgu.

Regulāri praktizētas tautas tradīcijas piešķir dzīves ritumam struktūru un stabilitāti, veido savas izcelsmes sajūtu, stiprina morāles vērtības, veicina psiholoģisko labbūtību un padziļina savstarpējo saikni ar līdzcilvēkiem. Pēdējo mēs lieliski redzam Dziesmu svētkos, kad liela daļa tautas svētku kulminācijas nedēļu dzīvo līdzīgās domās, sajūtās un emocionālajā pacēlumā.

Stabilitāte rodas, jo mēs zinām, - lai arī kādus negaidītus pavērsienus dzīve piedāvās, mums vienmēr būs noteikti pieturas punkti - tradīcijas, kas nodrošina sava veida dzīves refleksiju, izskaidrojumu, analīzi un turpmāko plānošanu.

Vēl vairāk, tradīcijas rada piederības un sakņu sajūtu - nacionālo identitāti, pašapziņu, piederības sajūtu tautai, kopienai un pasaulei kopumā. Tās rada sajūtu, ka manai eksistencei un darbībām ir jēga, un nereti palīdz rast atbildes uz lielajiem jautājumiem dzīves krīzēs.

Tradīcijas savā būtībā ir noteiktā cilvēku kopienā izveidojies uzskatu, darbību, simbolu un vērtību kopums, ko ļaudis nodod no paaudzes paaudzē. Tās ir darbības, kas formē mūsu dzīves gājumu un vērtības, tās veido ikdienas kvalitāti. Vēsturiskā gudrība - pagātne, tagadne un nākotne. Tāda kā tautas pastāvēšanas rokasgrāmata.

Mainoties laikiem, mainās arī tradīcijas, tomēr ir stīgas, kas spējušas izvīties cauri apspiestības jūgiem un dažādu varu apzinātiem mēģinājumiem tās iznīdēt. Latviešiem tā ir mūsdienās sauktā latviskā dzīvesziņa. Lai arī pamatstraumē nereti nievājoši izsmieta par tūdaliņiem, tomēr arvien lielāku popularitāti gūstoša.

Patiesībā mūsu senās tradīcijas un valoda ir kaut kas fenomenāls pasaules kontekstā. Neskatoties uz vairāk kā 800 gadu apspiestību un katras varas mēģinājumiem iznīdēt un degradēt mūsu seno kultūras mantojumu - paražas, vērtības, valodu, pasaules uzskatus un dievības, izcērtot svētos ozolu mežus, apgānot svētvietas, ļaudis mēģinot pakļaut un pārvācot, pārkrievot, pārpoļot vai pārzviedrot, mūsu senās tradīcijas arvien ir dzīvas. Arvien 21. gadsimtā elpo, un nebaidīšos teikt - turpina augt. Ar šo nevar lepoties ne vācieši, ne itāļi, ne francūži, kur viņu pirmskristietības paražas ir pilnībā izzudušas un glabājas vien arhīvos, un ilgas kolektīvajā zemapziņā.

Bieži mēs nemaz neapzināmies un nespējam novērtēt savas zemes nemateriālā mantojuma bagātību, dziļumu un vērtību. Nereti cilvēkiem šķiet, ka tautasdziesmas tādi panaivi dzejolīši vien ir, ko dzimtzemnieki sacerēja, kalpojot kungiem. Nereti tie ir tie paši cilvēki, kas jūsmo par mantru dziļo vēstījumu. Jā, liela daļa tautasdziesmu ataino senā latvieša ikdienu, mājas soli, lielākos dzīves notikumus, attiecības un paražas. Tam, kas dainas spēj lasīt ne tikai ar acīm un prātu, bet arī ar sirdi, saprast dziļo simboliku un metaforas, tajās atklājas latviskās pasaules uzbūve, ētikas un morāles standarti, dzīves notikšanas, cilvēka un Dieva līdzās pastāvēšanas principi.

Ja mēs dainās iedziļinātos un pētītu tās tikpat nopietni, kā to dara garīgie līderi un zinātnieki ar vēdām, Bībeli vai citiem svētajiem rakstiem, tad saprastu, ka patiesībā dainās ir aprakstīts mūsu tautas kodola pamats.

Tradīcijas un valoda lielā mērā arī nosaka tautas tālāk pastāvēšanas izredzes. Tāpēc, apzinoties latvieša laivas izmērus multikulturālā okeāna bangās, arvien svarīgāk kļūst apzināties savas tautas izdzīvošanas izredzes. Kādam tas būs svarīgi, un citam nē. Un tomēr tradīcijas praktizētas tikai mehāniski, bez iekšējas izpratnes un vēlmes, nenesīs ne gaidīto labumu, ne būs ilgtspējīgas. Katram pašam ir svarīgi tajās atrast savu vilkmi, jēgu un ieguvumus.

Man latviskās tradīcijas ir mana garīgā prakse, apzināta saikne ar dabu un ar savas tautas mantojumu. Tās ir manas nacionālās pašapziņas un identitātes pamats, kas ļauj stalti pacelt galvu un teikt - esmu latviete. Ne sliktāka, ne labāka par citām tautām un to tradīcijām, un tomēr latviete - un to man atņemt nevar neviens. Iespējams, ka radikālākie folkloristi teiktu, ka svinu nepareizi, jo nekopēju kanonos pierakstītās darbības, tekstus vai melodijas, tomēr man būtiskāk ir nevis forma, bet saturs. Esmu priekš sevis atradusi katras latviskās gadskārtas būtību, ko turpinu praktizēt atbilstoši mūsdienu dzīvei, domāšanai un apziņas attīstībai.

Tuvojas Jāņi - viena no latviešu lielākajām, spēcīgākajām un skaistākajām tradīcijām. Īstais laiks apstāties un apzināties, kā tu svini šos latviešu godus, ko tie tev nozīmē, kādu jēgu tiem piešķir un ko tie tev dod? Vai Jāņu svinēšana tevi emocionāli iztukšo vai uzpilda? Kā tu gribētu tos svinēt? Kas traucē? Kā to novērst vai mainīt?

Kā nereti saku klientiem savā psihoterapijas privātpraksē - lai kaut ko mainītu, mums tas sākumā ir jāapzinās. Tā arī šoreiz - ja viss tavās sajūtās ir labi, tad arī neko nemaini, taču, ja jūti, ka tomēr vēlies savas tradīcijas praktizēt jēgpilnāk un dziļākā izpratnē, tad meklē priekš sevis labākos veidus, kā to darīt.

32940-0

Jānits sēd ozolâ,

Zelta kokles koklēdams.

Kāp, Jāniti, no ozola,

Nāc manâ sētiņâ,

Koklè savas zelta kokles.