Sievietes mīlestība pret sevi ir tas lielais, dziedinošais spēks, kas ļauj mums iemācīties dzīvi baudīt lieliem malkiem un darināt to tieši tādu, kādu vēlamies piedzīvot, kādā vēlamies būt. Kurš gan cits sapratīs sievietes dabu, viņas izaicinājumus un pieredzes, kā jūtīga un empātiska sieviete? Dvēseles pavadone un augu spēka zinātāja Inin Nini sievietēm ir radījusi ko brīnumainu un dziedinošu – sievietes iniciācijas ceļu BRĪNUMSKAISTĀ. Tas ir audiomistēriju cikls, grāmata un augu alķīmiķa lāde ar ēteriskajām eļļām, augu tējām un kvēpekļiem – šis viss kopums rada atbalstošu vidi, kurā rosināt mosties tavām dziļākajām zināšanām, intuīcijai, sevis dziedināšanai un ar jaunu jaudu iedegties dzīves priekam.
Ar Inin Nini runājām par sievietes iniciācijas ceļu un sievietes spēku.
Abiem, gan vīrietim, gan sievietei, ir jāiziet abas iniciācijas – vīrišķā un sievišķā. Sevī ir jāpaņem šīs abas, gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija, bet pirmās iniciācijas vienmēr ir ļoti ķermeniskas, sociāli instruējošas, tātad atbilstošas dzimumam.
Sievietēm pirmā ir meiteņu pāriešana sievietes kārtā un vēlākā posmā arīdzan iestājas pēkšņā atklāsme par savu spēku un tiesībām būt šajā pasaulē, tātad iniciācija vīrišķajā enerģijā.
Meitenēm, mazām esot, jāsaprot, kas ir ķermenis, ka tas ir tāds konteinerītis, kurā rodas dzīvība, izauklējas dzīvība, pēc tam nododas tālāk. Un ar dzīvību es nedomāju tikai bēbīšus. Dzīvība ir jebkas šai pasaulē nepieciešams, vai tas ir radošums, vai tā ir klātbūtne. Interesanti, ka meitenēm viss ir pretēji puišu iniciācijai – agrīnā iniciācija ir slavas dziesma, apdziedāšana jaunai meitenei, kura top par sievieti. Paskaties, cik tu esi skaista! Tici sev, uzticies sev! Nes sevi stalti!
Skatoties uz tām paaudzēm, kuras jau ir izaugušas par sievietēm, kuras meklē, kā sevi sajust, var ļoti just un redzēt, ka pietrūkst tieši tā, ka kāds ir pateicis: “Ar tevi ir gana, tu esi pietiekama, tu esi skaista tāda, kāda tu esi. Tev nav jāizpatīk, bet tev nav jābūt arī iedomīgai. Tu neesi pārāka par citiem, bet tu esi individuāli visskaistākais, kas var būt.” Meklējumi reizēm izvēršas vairāku desmitu gadu garumā. Šī viena iztrūkstošā elementa dēļ varam saražot savā dzīvē ļoti daudz sūru situāciju.
Tie var būt garīgie meklējumi, kuru laikā tiek atklāts, ka iztrūkst pamatlietas. Mums sāp tās vienkāršās lietas.
Mums sāp, ja esam vienas, ja mums dara pāri, ja mūs neredz. Visas cilvēcīgās lietas iet roku rokā ar dvēseles meklējumiem. Un ko tu beigās atrodi? Tu atrodi pats sevi.
Tas ir raksturīgi. Bet būtiski, ka iniciācija, iniciēt – tas ir kaut ko uzsākt. Un uzsākts tiek visu laiku. Nav tā, ka ir datorspēles līmenis, kuru tu sasniedz un esi iniciēta. Arī jebkurā citā jomā iniciētais nozīmē to, ka viņš drīkst strādāt tālāk. Ir iedota pamatlieta un var iet uz priekšu. Bet tamdēļ, ka nav bijis šīs agrīnās iniciācijas, nākamās iniciācijas, transformācijas - darbi, mīlestības, bērni, attiecības ar vecākiem, attiecības ar pasauli - izdarīt ir grūtāk. Tu pat nezini, ka klibo. Tu skrien lielos maratonus, arvien augstāk un augstāk, vēl diplomi, vēl pierādījumi no ārpasaules… Tev pa akmeņainiem ceļiem kalnā kāpt liek ar pilnīgi basām kājām. Tu brīnies, ka citi kāpj ātrāk, bet patiesībā tev kājas ir noberztas un savainotas. Nav uzlikta sākotnējā aizsardzība. Un vissāpīgāk ir novērot to, cik ļoti mūsdienu sievietes, kurās ir iekšējā degsme un kuras mēģina dzīvot piepildītu dzīvi, cenšas. Cik ļoti daudz tiek darīts. Izglītībā, karjerā… “Saredziet mani, es arī piedalos…!” To nevar izdarīt ārpasaule. Tas ir kaut kas, kur skatiens var tikt vērsts uz iekšpusi un tu pati sevi atzīsti - man ir tiesības būt. Man ir tiesības piedalīties, un es gribu piedalīties. Ar visu to, kāda es esmu. Nevis kaut kādu mākslīgu daļu vai tikai daļu sevis, un pārējo aproku un paslēpju. Bet es visa, pilnīga drīkstu piedalīties. Tad atkal var redzēt milzīgo spēku, ar kuru sievietes dodas: “Es to tāpat izdarīšu!” Tas ir skaists salikums – tu vari būt gan emancipētā, inteliģentā, skaistā, koptā sieviete, gan sieviete, kurai ir atvērusies dvēsele un sirds. Kad tie abi divi sastrādājas, tā ir skaista parādība. Gan otrādi - skaista, atvērta, kalpojoša sirds, kas māk novilkt robežas un iestāties par sevi.
Dzīve ir mācību ceļš. Bet man ir pārliecība, ka šajā pasaulē ļoti daudz sāpju un apgrūtinājumu varētu arī nebūt. Tās ir lietas, kuras nāk ļoti spēcīgā nospiedumā no vides, kurā esam piedzimuši. Nekādā ziņā nevaru teikt, ka, ja mums, visām meitenēm, būtu iniciācija, visas problēmas būtu atrisinātas. Es saku, ka mēs esam ļoti sarežģījuši un uzlikuši nereāli daudz sāpju tur, kur tām nevajadzētu būt.
Tas ir iepriecinoši. Bet no sociālā viedokļa – mums jau “nepielec”, ko tas nozīmēja, kāda tā ir milzīga postaža - karā aizsauktie vecvectētiņi un tās sievietes, kuras palika vienas mājās, aprūpējot mazus bērnus. Un tie vīri, kuri pārnāca mājās un tā dēļ, ko viņi bija pieredzējuši… Es strādāju ar svētajām laulībām, laulāju cilvēkus. Un katrā otrajā ģimenē ir vai nu neesošs tētis, vectētiņš vai alkohols. Ir bijis kaut kas tik nepatīkams un liels, ka paaudzi pēc paaudzes tas tiek aizdzerts. Pilnīgi kleini mehānismi, lai varētu turpināt dzīvot. Bet ir pavisam cits laiks. Un nevis vēsturiski cits, bet enerģētiski cits. Jaunajām būtnēm ir cits uzdevums.
Jāatgriežas pie tā, kas ir sievišķā un vīrišķā mijiedarbība. Dzīvojam dualitātē, paši to nepamanām. Visu laiku novirzāmies no tā, ka ir abas enerģijas kopā. Sievietes pati skaistākā daba ir spēja būt plūdumā, plūsmā un uzņemšanā. Lai tu patiešām varētu ļauties, tev ir jābūt ārkārtīgi stingrai iekšējai stājai, ticībai, zināšanai, kur ir sirds, kas ir sirds, par ko es iestājos, par ko es lūdzu. Un mākslai atgriezties sirds telpā. Kad esi savā serdē, tad uzņemšana var notikt pavisam citos veidos. To var redzēt arī augu pasaulē. Liepa tā smaržo, jo viņai ir fundamentālais stumbrs un saknes. Sieviete iziet cauri dažādām fāzēm, padzirdinot to, kas tajā brīdī viņām ir vajadzīgs.
Visi mēs varam kādu brīdi paspēlēties un paplivināties, bet – tā nav sievišķība. Ja tev piedāvā nevis pašai atrast un kļūt un no iekšpuses radīt, bet ārēji uzspiež idejas, kāda tu esi, un ja tikai tu pievienosies šim, tikai tad tu būsi īsta sieviete… Tas nav tas, par ko ir spēks. Spēks ir par abu enerģiju integrāciju, par ticību sev un paļaušanos Visumam. Kad ir šīs abas lietas, var notikt arī radīšana. Savas dzīves, attiecību radīšana, talantu īstenošana. Bet ja mēģini radīt savu pasauli tikai no prāta, tad Dievam tur nav vietas, un tu dzīvo mazajā ego pasaulītē. Un, protams, tad parādās visas klasiskās cīņas - konkurence, iedomība, noniecināšana, sevis izdzīšana. Arī dzemdībās, lai radītu, vajadzīga milzīga jauda. Kādai jābūt elpai, jaudai, lai bērnu fiziski izspiestu ārā! Ticībai, ka es varu radīt!
Man mīļš ir dzejnieka, mistiķa Rūmī teiciens: “Starp pareizo un nepareizo ir dārzs. Satiksimies tur.” Ir trešā telpa, kurā abas šīs lietas savienojas. Mūsu uzdevums ir meklēt unikālus savienojumus caur sevi, savu gribu, spēku, lūgšanu. Bieži cilvēki pārprot, kas ir lūgšana. Lūgšana ir tas, ka es par to iestājos. Tā ir manas sirds karstākā vēlēšanās. Es lūdzu. Tajā jābūt ļoti lielai jaudai un spēkam. Tu patiesībā neko nekontrolē un nevadi, tu piedalies lielajā plūsmā.
Bērnišķīgā meiteņu būšana, balerīnu svārciņi, kurus par katru cenu vajag, - pieaugušām sievietēm tā virspusējā sievišķība ir infantila. Mēs esam pieaugušas, mēs nevaram izlikties, ka jau neesam redzējušas dzīvi, un redzējušas, ka tā sastāv gan no gaismas, gan no tumsas, gan no sāpēm, gan no priekiem.
Sievietes spēks var rasties, tikai un vienīgi, saprotot divus punktus – dzimšanu un nāvi. Tev jāspēj saprast, kad lietas ir jāuzsāk, kad lietas jāatlaiž, kad ir jāpasaka jā, kad stingri jāpasaka nē.
Tev ir kodols, ticība sev, un tu visu laiku operē ar palaišanu, pieņemšanu, dzīvību, nāvi – ar fundamentāliem lieliem procesiem. Bet gribu uzsvērt, ka katram kaut kur ir sākums. Kādam varbūt izplivinoties un izcakojoties ir kaut kas padzirdināts un ir gatavība virzīties un iet tālāk.
Brīnumskaistā ir dzīvs organisms. Tas tapa, jūtot vajadzības, cikliskumu, sāpes un priekus, kam iet cauri mūsdienu sieviete. Vēlme atgādināt, cik lielā un skaistā savienojumā mēs esam ar Māti Zemi, un ka viņa ir tik ļoti mīloši mācoša. Māte Zeme māca caur augiem. Darbs ar augiem un arī darbs ar apziņu atverošajiem augiem ir tas, kur esmu atklājusi Mātes dabas jaudu. Ne tikai fiziskā un bioloģiskā līmenī, bet, ka tā ir Mātes Zemes dvēsele, kas runā caur tiem un māca. Brīnumskaistā veidota pēc mammas un vecmāmiņas pamatprincipa – kādi būtu viņas stāsti caur viņas vecmāmiņas izpausmi, kur viņa ir veca sieviņa, caur jaunavu, kura plaukst, un caur to, kur viņa jau ir sairusi putekļos, caur to, kur viņa ir vulkāns, caur to, kur viņa ir auglīga zeme, kur viņai jāsatiekas ar sauli, ar vīrišķo. Ko viņa pastāstītu par mums pašām?
Mēs visas ejam uz priekšu ar savu mammu, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu ķermeņiem, visu informāciju, vai uz labu, vai uz ļaunu. Tur tas viss ir sarakstījies. Un pamatā tur ir ļoti daudz skaistuma un vieduma. Tāpēc var skatīties mazliet simboliskāk - tie ir Mātes Zemes stāsti savām meitām. Novienkāršojot – ja būtu iespēja parunāties ar brīvu, skaistu un dzīvu savu mammu un vecmāmiņu. Jo ne visām mums ir laimējies, ka mums ir tāda iespēja… Sievišķība – tā ir mīlestība darbībā. Mīlestība ir darbības vārds. Kad pasaule to sapratīs, ļoti daudz kas mainīsies.
BRĪNUMSKAISTĀ sākas ar vībotnīti. Tu attopies, ka vispār drīksti būt. Tālāk ejam uz Mātes Zemes mīlestību un to, ka tu esi kosmiski mīlēts. Ir kaut kas lielāks, uz ko paļauties, tu pati esi no lielāka avota, tu neesi maza, tu esi ļoti plaša. Tad ir stāsts par vīraku, kurš mūs skaisti pavada un ievada dzīlēs, - pie spēka, zināšanas par dzīvību un nāvi, pie zināšanas par to, kādā veidā matērija pārdzimst, kā es pati visu laiku pārveidojos un augu. Tad - brīnišķīgā samtenīte, kura arī iet roku rokā ar dažādām jaudīgām arhetipiskām enerģijām, ko ik pa brīdim kaut kur redzam, vai nu tā ir Dievmāte, Kali, visa postītāja, vai Artemīda, kura skrien pāri laukiem.
Tad nāk lazda, kas palīdz atsijāt graudus no pelavām - tu sāc saprast, ka tu drīksti izvēlēties, kā tu gribi augt. Ar ugunspuķi iestājamies par to dzīvi, kas mums ir svarīga un saitēm, kas ir svarīgas. Pēc ugunspuķes ir ļoti interesants pavērsiens – ja šķiet, ka BRĪNUMSKAISTAJĀ atradīsim tikai plīvojošos svārkus, tad nē - nāk kadiķītis, kurš pastāsta, kas ir vīrišķība, un, nevis rādot uz džekiem ar pirkstiem, kādi viņi visi ir lupatas un neizdevušies, bet vēršoties uz sevi un savu atbildību, savu rīcību. Kad pirmais vīrišķais solis ir ienācis skaistajā sievišķajā dārzā, nāk ozola sūnas, kas ir par erotisko mīlestību, sava ķermeņa pazīšanu, pašiemīlēšanos.
Tu drīksti iemīlēties un samīlēties pati sevī un nemeklēt visu laiku ārā kādu, kurš piepildīs to, ko iekšēji varbūt nemaz neesi atļāvusies vai neesi mēģinājusi izdarīt.
No ozola sūnām tiek iekāpts dzintarā, kas ir dievišķā alķīmija, sievišķais un vīrišķais, tie abi savienojas un atkal nonākam pie tā, ka mīlestība ir darbības vārds. Ļaušanās, plašums, piedalīšanās un darbība. Vienai sievietei vajag simbolisko valodu, un vienai vajag palolot intelektu. BRĪNUMSKAISTĀ ir daudzbalsīga.
Augi BRĪNUMSKAISTAJĀ ir dažādās formās - gan kā ēteriskās eļļas, gan tējas un vannu sāļi. Mans aicinājums - vienmēr katrai pašai izošņāties, izjusties, nebīties no tā, ka pati vari sajust. Varbūt, ka tev vībotnīti vajag pakūpināt, nevis dzert, varbūt tev vajag ēterisko eļļu. Ko es zinu? Tu zini! Un tas ir pats būtiskākais. Es ar tevi vienkārši pastaigājos, jo tu man patīc, un mēs kopā ar augiem to visu izzinām. Te nav 7 padomi, kā… pat, ja viņi tur ir, visa atbildība tiek ielikta lasītājas rokās. BRĪNUMSKAISTĀ ir stāsts par to, ka tu piedalies sevis tapšanā, piedalies sevis izziņā un strādā. Tu dari sevi. Ja ir paviršība šajā visā – tad priekš kam?
Cik nu tas ir iespējams šādam patstāvīgam ceļam, vēlējos radīt instrumentus ar klātbūtnes sajūtu. Kāds ar tevi kopā iet šo ceļu. Nevis tavā vietā, bet kopā. Tādēļ ciklā ir vadītās meditācijas un mūzika, taustāmais un smaržojamais.
Man aizkustinošākie brīži ir tie, kad redzu, ka sievietes, kuras pēc smagas slimības vai vīra nāves nav varējušas piedzīvot savu dzīvi, pēc zaudējuma atkopjas un atrod sevī neaprakstāmo duku: “Man nav par vēlu, es gribu piedzīvot, ko nozīmē būt sievietei!” BRĪNUMSKAISTAJĀ ir arī dažas ļoti intīmas, sensuālas nodaļas, kas aicina uz to, ka iepazīsti savu ķermeni un saproti, kā esi anatomiski veidota. Ja sieviete, kas pēc smagas pieredzes pasaka, ka šī ir bijusi pirmā reize, kad viņa vispār sevi ir iepazinusi un atļāvusi sev izzināt savu ķermeni, un jūtas dzīva pēc visa notikušā, tad ir vēl lielāks gandarījums. Un kopības sajūta – attopamies tajā, ka neesam vienas. Ir klana sajūta. Pēkšņi tu sāc saredzēt, ka tu neesi tik nepareiza, ka ir vēl citas dvēseles un sievietes, ar kurām vari šādā poētiskā, dvēseliskā, dziļā valodā runāt.
Kad dzirdi, ka par to pašu lietu runā pasaka, kas ir tūkstošiem gadu sena: “Tātad es neesmu nepareiza, tas ir dabīgs process, kurā piedalos”. Bieži pieredzu, kas sieviete iziet šo ciklu un var veselīgi ieķiķināt par sevi un savu nepareizību - tad zinu, ka dziedinājums notiek vai ir jau noticis. Nevis ņirgāties, nevis sevi noniecināt - bet ir brīnuma sajūta un vieglums. Man ļoti patīk strādāt tādā vibrācijā.
Vienmēr esmu bijusi ļoti lielā savienojumā ar Māti Zemi un dabu, bet man ne kā bērnam, ne augot kā sievietei, nekad nav bijis raksturīgi, ka gribu kaut ko brūvēt vai ka man vajag rakt zemi un stādīt. Man ir dziļa interese par rakstīšanu. Un es tai dažādās formās sekoju. Braucu mācīties pasaku dziedniecību. Kad mācies pasakas, pēkšņi attopies meža viducī – saiknē ar elementiem un dabu. Esot tajā dziļumā un saprotot – tā psihe darbojas, tā mēs operējam. Tieši tie paši principi ir arī augos. Esmu ļoti priecīga par spēku uzticēties tam ceļam, kas mani ved, un aktīvu piedalīšanos. Klausos sevī, klausos apkārtējā, es nebīstos lūgt par to, kas manī deg. Tagad es arī stādu, jaucu un brūvēju.
Jā, tas tā ir, bet šobrīd pasaule ļoti aktīvi vienlaikus gan veras vaļā, gan paliek aizvien mazāka. Joga-austrumi, medicīna-dienvidi, šamanisms-ziemeļi, astroloģija-rietumi. Viena lieta var aktivizēt otru. Man vajadzēja braukt mācīties Amazonē, lai es ieraudzītu un aktivizētu to, ko mēs šeit neredzam. Un mēs to pašu arī varam darīt tai pusei – ko mēs šeit atceramies, ko tur sāk aizmirst. Notiek mijiedarbība. Bet tas, kas mums aug apkārt, vistuvāk, tam būtu jābūt tam, ar ko mums ir gana un kas mums palīdz. Bet mēs nedzīvojam vairs tikai te. Esam pilni ar visu, kas nāk no visām debess pusēm. Gala mērķis būtu, ka man ir gana ar to, kur es esmu, kas man aug apkārt, pašam ar sevi.
Viss ir viens un es esmu viss. Šī ir mana dzīve, pilnīgi mana atbildība, mana laime un piedalīšanās. Nav atrautu procesu. Es neesmu vientuļš. Arī augi parāda vienotības sajūtu, kas cilvēkam iedod milzīgu laimes sajūtu: Es esmu.
You go girl! Tev viss izdosies! Tu ej nezināmajā, esi plika kā baznīcas žurka, bet tev ir visi pasaules dārgumi. Tici sev un uzticies tam, ka tu esi mīlēta, nešaubies, ej! Ej un piedzīvo sevi un būs tā skaistā diena, kad atklāsi, ka visas tavas lūgšanas ir piepildījušās.
Ar Inin Nini sarunājās un tekstu pierakstīja: Ieva Simanoviča
